Turpinājums 1
Romas un latīņu pilsētu karš izcēlās tai pašā gadā pēc kārtības atjaunošanas Romā, kuras iedzīvotāji vēl nebija atjēgušies no iepriekšējā kara briesmām un sagādājuši pārtikas rezerves, jo nu laupīšanām tika darīts gals.
Šī kara norise nav skaidra. Taču rezultāts bija tāds, ka Olsija atdalījās no Romas un atkal kļuva par britu un sīkuļu pilsētu, tika atjaunota latīņu pilsētu savienība un atgūtas Kumām pakļautās pilsētu kopienas, bet Romā vara pārgāja latīņu kopienas patriciju Valēriju, Horāciju, Fabiju un Kvinkciju rokās, jo viņi iegāja senāta vecāko piecu vīru valdē un sastādīja 4/5 balsu. Valdes tiesības bija līdzīgas konsulu tiesībām. Atbildot uz to, pilsoņu sapulce pieprasīja piešķirt konsuliem diktatoru tiesības. Baidīdamies no jaunas sacelšanās, šī prasība tika izpildīta. Tādā kārtā latīņi tika nolikti līdztiesīgās pozīcijās, jo duvumvirāta diktators L.Jūnijs Bruts nepiekāpās visām latīņu prasībām, sevišķi senāta vecāko jaundibinātajai valdei.
Latīņi ar tādu iznākumu nepalika mierā un panāca, ka senāts nobalsoja par viena diktatora posteni un noteica šajā skarā jaunas diktatora vēlēšanas. Tā Bruts tika atstādināts no diktatora amata, par diktatoru iecelts latīņu lobijs Spūrijs Kasijs. Tas izsauca neapmierinātību Ettrūrijā un kaimiņu valstīs.
Sabīņu, euku un volsku karš pret Romu sākās 494. g. p. m. ē. un turpinājās līdz 435. g. p. m. ē. Viņi bija tuvākie Romas kaimiņi, pat vairāk - Sabīnijas rieteņa novadi jau bija pievienoti Romai tās tapšanas laikā. Viņiem izdevās izraisīt plebeju dumpi Romā, kurš izcēlās tajā laikā, kad diktators Spūrijs Kasijs veda savus četrus romiešu leģionus (leģionā 4200 vīru) iekarot volsku zemi, jo volskus uzskatīja par galvenajiem Romas ienaidniekiem starp šīm trijām tautām.
Pa to laiku sabīņu pulki no saviem ziemeļrītu kalniem iegāja Lācijas auglīgajā zemienē, no kuras latīņu lauksaimnieki apgādāja Romu ar pārtiku. Viņi dedzināja un izlaupīja zemkopju vīkus, apkāva mājlopus, brīvlaida vergus. Latīņi pameta savus īpašumus liktenim un noslēpās pilsētās. Sabīņi tvarstīja un apkāva latīņu bēgļus.
Saullēktu puses kalnienē dzīvojošās bijušo jūras laupītāju euku cilts karotāji ieņēma Romas sabiedroto un latinizēto sīkuļu zemkopības civitāti ap Algirdas cietoksni. No dienvidiem tuvojās volski, bet jūras piekrastē, straujo notikumu iztraucēti, uzbrukumu Lācijai uzsāka ettrusku Terracīnas un Ancijas garnizoni. Tā Romas latīņu pavalstis tika šturmētas no visām pusēm, lai atņemtu Romai tās galveno maizes klēti. Ettruski bija pārkāpuši ar Romu noslēgto savstarpējās neuzbrukšanas līgumu, kas atraisīja rokas Spūrijam Kasijam. Par upuri krita viena latīņu pilsētas kopiena aiz otras. Viss, kas dega, tika nodedzināts.
Tam pievienojās vēl kāda nelaime: pirms šī kara Latīnijā plosījās vēdera tīfa epidēmija, kuras perēkļi tuvojās Romai. Šis karš veicināja epidēmijas pārnešanu uz citiem apgabaliem. Nu situācija bija pavisam nelāgi. Jūras laupītāju no Āfrikas ievestās slimības neviens nepazina un neprata ārstēt, izņemot sīkuļu un britu raganas.Tāpēc apmira daudz cilvēku. Abām pusēm nevienlīdzīgais karš, te aprimdams, te no jauna uzliesmodams un iedams plašumā, ievilkās līdz 435. g. p. m. ē., tātad 59 gadu garumā.
Šajā karā volski palika vieni un bija spiesti atkāpties, jo euki un sabīņi kļuva par Romas sabiedrotajiem un nostājās pret volskiem, bet volski savukārt bija ettrusku Volsinas valsts sabiedrotie, jo dzīvoja abos Tibras krastos, pie kam Volsinas vārds nāca no viņu etnonīma, kaut gan Volsinā dzīvoja arī ettruski, sīkāni un briti. Romai izdevās iekarot šo lepno un patstāvīgo tautu civitātes, atkal pakļaut Lāciju, atņemt ettruskiem Teracīnas un Ancijas cietoksni. Reizē ar to Romai atkal bija izeja uz Tīrēnu jūru, nu jau ar divām ostām. Tā beidzās volsku uzticēšanās pasaules klaidoņiem.