9. Grieķijas impērijas tīkojumi
Laikā starp abiem samnītu kariem Umbrija un tai tuvie novadi bija nokļuvuši Grieķijas impērijas valdnieku interešu sfērā, jo kari Āzijā un Āfrikā bija aprimuši, kādēļ valdnieki vērsa savus skatienus uz Melnās jūras piekrastu sindu, rūtu un doriešu novadiem, kā arī uz Illīriju un Umbriju, kur topošā Romas impērija apdraudēja grieķu kolonijas, kas pastāvēja kopš 10. - 9. gs p. m. ē. un tika nodibinātas no jauna Masīlijā, Apenīnu pussalas dienvidu galā un Ibērijas piekrastē, starp kurām un Grieķiju pastāvēja vienīgi jūras kuģniecības satiksme. Taču Roma sāka apdraudēt Grieķijas kuģus Vidusjūrā.
Arvien biežākas un nopietnākas kļuva militārās sadursmes starp Maķedonijas Filipu dinastijas karaļiem un illiru ķēniņienēm, kas, līdzīgi Umbrijas cilšu cīņām ar Romu, beidzās ar jaunu Illīrijas teritoriju gandrīz nepārtrauktu okupēšanu un sasniedza tādu ātrumu, ka 515. g. p. m. ē. Maķedonijai piederēja Dalmacijā četras illīru ostas un abas feniķiešu kolonijas Adrijas jūras piekrastē, tā kā Illīrijai palika pavisam neliela nacionālā teritorija. Kad bija iekarots ahajavu Albānijas vīks, kura iedzīvotājus bija asimilējuši illīri, iekarotas feniķiešu ostas un jūras salu apmetnes, izcērtot logu uz Adrijas jūru, Maķedonijas Filipi, sacenzdamies ar Grieķijā bez troņa palikušajiem prinčiem, tiecās iekarot jaunus īpašumus Umbrijas dienvidu galā, ko pasteidzināja Romas Adrijas jūras kara pirātu flotes izveidošana. Sākās Tarantas karu.
Tarantas karš ievadīja jaunu epopeju Romas un Grieķija attiecībās.
Taranta bija 707. g. p. m. ē. dibināta Grieķijas doriešu kolonija, kas aizņēma visu tagadējo Tarentas zemes ragu. Doriešu Tarantas ķēniņa valstī plauka zemkopība, vīnkopība, piemājas lopkopība, dārzkopība, biškopība, zīdkopība, sāls rūpniecība, metālu kalšana, podniecība, kuģniecība, tirdzniecība un tēlotāja māksla. Viņi nebija pazīstami ne tik daudz paši, cik viņu vīni, medus, mākslas priekšmeti, smalki vilnas un zīda audumi. Tarantas teritorija nepārsniedza 20 - 25 km2 platību, taču tā tika labi apsaimniekota. Tās sauszemes robežas sargāja grūti pārvaramas dabiskas klints sienas. Satiksmi varēja uzturēt pa jūru. Pašiem bija daži kuģīši, bet tirdzniecības sakarus uzturēja sīkuļi un feniķieši, uzpirkdami doriešu ražojumus. Turklāt dorieši bija rūtu un hetu izcelsmes cilts un tāpēc nebija vienaldzīga pret Umbriju.
Grieķijas prinči sāka apmeklēt Tarentu arvien biežāk un tiem tika atļauts apmesties šajā valstī un radīt savas kopienas. Tā Tarentā izauga grieķu kopiena, uz kuru bijušā prinča valdošie radinieki sāka pretendēt kā uz Grieķijas īpašumu.
Kā tas gadījās, ka izcēlās Tarentas karš ar Romu, nav noskaidrojams. Taču romiešu eskadra apbrauca Apenīnu pussalu, lai pārdislocētos uz kādu jauno Adrijas jūras kara ostu, kuru romiešiem izdevās iekarot 283. g. p. m. ē. kaut kur Umbrijas Republikas piejūras teritorijā. Šķērsojuši bīstamo Mesinas jūras šaurumu starp Sicīliju un Kalabriju, kur atradās slavenās un teiksmainās klintis Scilla un Karibda, kurām retais kuģis esot spējis pabraukt garām, Jonijas jūrā viņus sagaidīja vētra, kura romiešu kuģus iedzina Tarantas līcī. Tā romieši pirmo reizi uzzināja, ka Apenīnu pussalā pastāvēja bagātā Tarantas ķēniņa valsts.
Kad romiešu nelielā eskadra piestāja Tarantas ostas teritorijā, jūrniekus esot sagaidījuši ar vālēm, mietiem, dakšām, medību ieročiem un cirvjiem bruņojušies Tarantas iedzīvotāji. Viņi esot uzkāpuši uz romiešu flagmaņa kuģa, kas bijis piestājis ostā, apsituši visus romiešu jūrniekus un nogalinājuši ekskadras komandieri. Pārējie kuģi esot bēguši atpakaļ trakojošajā jūrā un dabūjuši galu. Tikai vienam kuģim esot izdevies paglābtie un nokļūt Lāču zemes ragā, no kurienes jūrnieki esot ieradušies Romā un izstāstījuši par šo trakoto notikumu. Nu Romas galmā esot sācis briest plāns par savu varoņu atriebšanu un Tarantas pievienošanu Romai.
Romas galms esot nosūtījis sūtņus, lai pieteiktu atmaksas karu. Sūtņi nokļuvuši Tarentā mīlestības un ražības dieva Dionosija svētku laikā. Kazarmās nonīkušos romiešu karotājus esot aplenkušas skaistas jaunavas, piedzirdījušas ar vīnu un pieēdinājušas līdz nemaņai, bet pēc tam par dārgu maksu apmierinājušas viņu vīrišķās vajadzības, jo Tarantā sieviešu bijis vairāk, nekā vīriešu, kādēļ tikusi izmantota katra iespēja palielināt iedzīvotāju pulku. Jaunekļi iemīlējušies tarantietēs un neesot vairs neatgriezušies Romā, kuras diktators tā arī neesot varējis sagaidīt Tarantas karaļa atbildes vēstuli, bet tas nemaz nebija saņēmis Romas kara pieteikuma rakstu.
Kad tarantieši esot uzzinājuši par romiešu leģionu tuvošanos, Tarantas nelielās Republikas valdnieks esot griezies pie Epīras karaļa Pirra pēc palīdzības. Pirrs esot uzņēmies karavadoņa pienākumus un ieradiess Tarantā ar visu kara draudzi.
Karš pret romiešiem sākās 281., beidzās 272. g. p. m. ē. ar pilnīgu un galīgu romiešu sakāvi. Tarentā romiešu sauszemes karaspēks nemaz netika iekšā, jo nespēja pārvarēt kalnus, kuros nebija nevienas pārejas. Kaujas notika pie Heraklejas un Auskulas - Epīras pilsētām. Abās pusēs esot palikušas līķu kaudzes. Atsūtītie romieši nekad vairs neatgriezās Romā. Arī Pirrs palika bez karaspēka, kaut gan bija uzvarējis un nokāvis pilnīgi visus romiešu karavīrus un viņu komandierus. Tāpēc iesakņojās teiciens " Pirra uzvara" , kura pēc uzvarētāja zaudējumiem līdzinājās sakāvei, kaut gan statistika bija tāda: romieši zaudēja 8400 vīru (divus leģionus), Pirrs - tikai 3000, kas mazajai Epīrai bija daudz par daudz, bet Pirra karaspēkā bija arī umbroski, sīkāni un sīkuļi. Tā kā sīkuļi Auskulas kāvās savā teritorijā un cīnījās flangā, tad viņu zaudējumi nebija tik lieli. Lai arī tā, bet romiešiem bija ilgi atsista apetīte pēc Tarentas un Epīras vīna, vīnogām, augļiem dažādos veidos apstrādātām jūras zivīm, sāls, traukiem un citiem labumiem, nesauca vairs pēc savu varoņu atriebšanas, jo pretējai tas nozīmētu kara pieteikumu Kartāgai un Grieķijas Epīras valstij, kurai bija līgumi ar citām senajām Grieķijas impērijas pavalstīm kara gadījumiem.
Pirrs tāda kara iznākuma dēļ neatgriezās Epīrā un 287. g. p. m. ē. devās līdzi sīkuļiem uz Sicīliju, kur viņš cerēja atrast pretspēkus Romai. Tāds spēks bija Kartāgas pūnieši, jo Sicīlija iegāja Kartāgas valstī. Pirrs stādījās priekšā kā mamertīns, t.i., Poseidonijas valdnieka Mamerta pēcnācējs, bet Mamertu daudzināja Grieķijā un tāpēc arī Romā kā kara dievu Marsu, kuram nebija nekāda sakara ar pelasgiem, kā tikai tas, ka Mamerta vārds saglabājās kā pelasgu karavadoņa vārds kopš pelsagu brīvības cīņu laikiem Santorinas katastrofas laikā.
Beneventas karš bija Tarentas kara turpinājums, kurā pret Romu uzstājās populārais Pirrs. Viņš bija savācis milzīgu karaspēku, kurā bija ziloņu kavalērija, kas kalpoja kā mūsdienu tanki, un 275. g. pavasarī p. m. ē. veica garu pārgājienu, pie Beneventas sastapās ar romiešiem, kuru leģionārus un algotņus vadīja kaujā pats Romas jaunais konsuls (diktators) Manijs Kurijs Dentats. Kauja bija īsa un beidzās ar romiešu uzvaru tāpēc, ka notika neparedzēts atgadījums.
Pirrs ar galveno ziloņu kavalērijas pulku apmaldījās drumā, bet par to laiku romieši ar bultām apšāva nelielās, kaujai nesagatavojušās ziloņu vadītāju grupas kareivjus, pagrieza ziloņus pret Pirra karavīriem, kuri tika samīdīti, bet pēc tam jau bija nieka lieta visus apkaut. Ar to Beneventas karš nebeidzās un turpinājās līdz 281. g. p. m. ēras. Pa to laiku ieradās Grieķijas doriešu valsts Epīras polises valdnieka jūras kara flotile un atveda romiešiem ultimātu, kurā tika paziņots, ka šī kara turpināšanas gadījumā tas tiks uzskatīts par karu pret Grieķiju. Pirms ultimāta iesniegšanas Grieķijas Epīras valsts sūtnis piespieda pārbiedēto Tarentas ķēniņu parakstīt vienošanos par Tarentas pāriešanu Grieķijas Epīras jurisdikcijā, tā kā ultimātam tika piešķirts juridisks spēks arī attiecībā pret Tarantu. Tā Roma tika piespiesta parakstīt miera līgumu ar Grieķijas Epīru, Tarentu un Apenīnu Epīru.
Šis karš beidzās ar Pirra karaspēka sakāvi. Tarantas un Epīras pilsētas bija izpostītas, bet arvien vēl brīvas. Toties Romas valdījumā pārgāja picēnu Pestas, lukānu Kazas, samnītu Ezerīnas un Beneventas, grieķu Castrum Novum, sīkuļu Firmas civitātes un cietokšņi, kuri bija savienoti ar kara ceļiem un tāpēc viegli pieejami.
Pussalas vidienes drumos slēpās Pirra karavadonis Milons ar ziloņiem, zirgiem, pajūgiem un 3000 vīru lielu, labi bruņotu un apmācītu karadraudzi, kura savu iztiku sagādāja, uzbrūkot romiešu noliktavām un jaundibinātajām saimniecībām, paši paliekot romiešiem nezināmi.
Pirrs atgriezās sagrautajā un tomēr brīvajā Apenīnu Epīrā, lai gatavotos jaunam karam pret Romu. Tāda iespēja radās, pūniešu kara laikā, kad Milons no druma stājās pretī romiešiem.