6. Trojas karš
Trojas (grieķu Troia, lasa ‘Troia’) bija pelasgu pilsētvalstu konfederācija Pelasgijā un Poseidonijā, ietvēra novadus abpus Dārdaneļu jūras šaurumam un gandrīz 1/3 Anatolijas pussalas, koloniju Dujdaurē (Krimā), Kikladu salu Republiku. Pēc Herodota ziņām senatnē šo teritoriju sauca par Īliju, tās lielākos novadus par Latonu, Latīdu, Dauriju (Dārdaneļu apvidus) un Kiladu, kas esot bijusi neatkarīga Republika. Troja esot bijusi Īlijas konfederatīvās valsts galvaspilsēta, savu vārdu dabūjusi no tam, ka Trojā esot atradušies treji tempļi - Latas, Pērkona, Apolona, tai apkārt esot bijuši treji apūdeņošanas kanāli ar trim paceļamajiem tiltiem. Tempļi esot bijuši pazīstami un izslavēti Eiropā un Āzijā, jo tie esot kalpojuši par izglītošanas, rakstības, kultūras un dabas zinātņu izplatīšanas centru līdzīgi Stonhendžai un Čongaras universitātei.
Trojas pilsēta un tās cietoksnis atradās uz lielas Īlas ezera salas Latoras upes deltā, kurā bija papildus izrakti trīs kuģojami kanāli. Uz ezera krastu varēja nokļūt pa trim paceļamajiem tiltiem pāri kanāliem no ostas un pa ceturto paceļamo tiltu. Tādējādi pilsētā varēja iekļūt tikai kuģos vai pāri paceļamajiem tiltiem. Starp salas kanāliem un aizaugošā Īlas (pelasgu *īl- ‘glūda, muklājs, staignājs’) ezera piekrastēs bija staignāji, bet sala pacēlās uz sadrupuša klintāja pamatiem un papildus bija mākslīgi uzbērta un nolīdzināta, izmantojot dabīgās klintis aizsardzības būvēm, apžogojumam un 2 - 3 stāvu māju, piļu un tempļu sienām, bet divas vai trīs dabīgās, sausās, vulkāniskās izcelsmes alas izmantoja dzīvošanai un tempļiem, tā kā pilsēta tā laika kara tehnikai bija praktiski neieņemama.
Arheologi nav atraduši minētās alas. Tāpēc nav zināms, vai tās atradās Īlas ezera krastā vai arī uz Trojas salas. Taču Herodota vēstures apcerējumā un eposā Iliāda, kas pilnībā ir veltīts abiem Trojas kariem un kara varoņiem, kuriem bija lemts kļūt par sengrieķu dievībām, visas trīs salas tika minētas kā Gorgonu dzīves vietas. Gorgonas, acīm redzot, bija gaišmatainas raganas, kuru mati bija sapīti pēc hetu parauga daudzās bizēs, jo Iliādā bija teikts, ka viņām bija zelta kroņi un čūskas ap galvām satinušās. Tātad alas ir jāuzskata par Māšu kultu vietām. Jāpiebilst, ka zīmīgais eposa Illiāda nosaukums ir pārāk pretenciozs, lai noticētu, ka tas bija sengrieķu, nevis pelasgu, teiku sakopojums.
Pēc Trojas krišanas ahaji šos novadu nosauca par Helles Pontu, jo Melno jūru sauca par Pontu, kuras dienvidu piekrastē dzīvoja helēņi, turklāt Trojas galveno zintnieci esot saukuši par Helli, bet Līdijas vārdu šim novadam piešķīra vēlākie iekarotāji ahemenīdi, Tātad šis nebija Trojas novada īstais nosaukums. Turklāt Santorinas katastrofas laikā Trojas pilsēta nebija cietusi. To sagrāva ahajavi, kas sevi dēvēja par ahajiem (‘ne hajiem’), kopā ar sabiedrotajiem otrā Trojas kara laikā, bet pēc tam pilsēta tika atjaunota un par valdnieku kļuva Enejs Vecākais (206).
Pelasgijas Trojas cietoksni un Īlijas valstu konfederāciju iznīcināja un izkāva 1200. gadā p. m. ē. pirmā Trojas kara laikā. To izdarīja ahajavu, ahaju, Levantes helēņu (nevis pret pelasgiem lojālo Helespontas jaunhelēņu) milzīgais, kopīgais karaspēks Mikēnu ahaju valdnieka Agamemnona (arābu *aga- ‘vecākais’, *mem- ‘vecākās sievas’ *non- ‘dēls’) vadībā 10 gadu ilgā karā, kurā krita tūkstošiem cilvēku abās pusēs, iznīcinot lielas materiālās, garīgās un kultūras visdārgākās pērles, turklāt baltu cilšu vislielāko dārgumu - Mātes Latas templi ar 5 - 6 m augsto Latas marmora skulptūru, templi, kurā glabājās bojā gājusī B un A rakstības bibliotēka. Viss Īlijas novads tika nopostīts un izlaupīts, pelasgi bija aizbēguši vai apkauti. Apkārtne pēc kara kļuva tukša un klusa kā tuksnesis pirms vētras.
Trojas cietoksnis noturējās pret acīm redzamo pārspēku 9 gadus. Desmitajā kara gadā uzliesmoja mēra epidēmija, jo visapkārt mētājās trūdošie līķi. Abās karotāju pusēs bija sācies bads. Tāpēc nebija ne laika, ne spēka kritušos paslēpt zemes klēpī. Cilvēki mira šausmīgās mokās gan pelasgu, gan helēņu pusē, sevišķi ārpus pilsētas sienām. Vienīgi cietoksnī vēl valdīja kāda kārtība, jo par veselību rūpējās pelasgu zinātnieces - Mātes Latas tempļa Raganas un vaidelotes, kuras iekarotāji apsaukāja par amazonēm un gorgonām, jo tās piedalījās karā blakus tēviem, vīriem un dēliem, ārstēja ievainotos. Pēc Sicīlijas Diodora ziņām Trojas Raganas izglāba dzīvības kā savējiem, tā pretinieka saslimušajiem un ievainotajiem kaujiniekiem.
Nespēdami ieņemt cietoksni, Agamemnona ahaji desmitā kara gada vēlā rudenī izdomāja viltību ar Trojas zirgu. Šis teiciens kopš tā laika ir iegājās sarunu valodā labdarīgu solījumu aizsegtas mānīgas rīcības raksturošanai, jo tāds bija arī šis Agamemnona gājiens ar Trojas zirgu, par kuru ir šādas ziņas.
Trojas “zirgs” bija mūru graujamā ierīce, kuras ārpuse pustumsā atgādināja zirga skulptūru uz ripu riteņiem, bet iekšā iesēdās ahaju bruņinieki. “Zirgu” atstāja pie Trojas galvenajiem vārtiem aiz trešā dambja, bet pārējie karotāji sasēdās kuģos, notēlodami atkāpšanos, paslēpās aiz netālās Tonēdas klinšainās salas, gaidīdami uzbrukuma signālu, kas būtu jāpadod novērotājiem, kuri noslēpās tuvāko augsto koku lapotnēs ezera krastā, aizdedzinot siena kaudzes un lielus ugunskurus. Iebrukums bija paredzēts nakts melnumā. Kara darbības pārtraukumā kritušos un sērgas aiznestos dedzināja sārtos. Tāpēc signalizācijas ugunskuri nekādas aizdomas nevarēja izsaukt, jo, raugi, tajos tiešām dedzināja līķus. Trojas pelasgi, atklātas briesmas nemanīdami un noticēdami, ka pretinieks atkāpjas, nolēma ievilkt "zirgu" cietoksnī, lai pretiniekam atņemtu šo bīstamo kara ierīci, ja tas domātu atgriezties. Kad "zirgs" tika ievilkts cietoksnī un pelasgu necerētā starpbrīža apreibinātie karavīri tika atlaisti īslaicīgā atpūtā, atstājot tikai ārējā mūra apsardzi, tika aizdedzinātas signalizēšanas ugunis, no "zirga vēdera" iznāca pretinieka bruņinieki un niknā cīņā nokāva sargus, atvēra cietokšņa galvenos vārtus, kas atradās aiz trešā kanāla pretī jūras ceļam.
Ienaidnieki vakara bezmēness krēslas un ezera miglas aizsegā ātri nolaida tiltus pār visiem trim kanāliem, bet kuģi laikā jau bija sabraukuši ezerā un kanālos, karotāji izsēdināti krastā un noslēpti aiz pilsētas iekšējā žoga augstajām mūra sienām. Tikko pēdējais tilts bija nolaists, tie metās pāri kanāliem pa nolaistajiem tiltiem atvērtajos vārtos un ieņēma pilsētu, kuras aizstāvji nepaguva sagatavoties cīņai, jo sargi naktī bija apkauti. Trojas aizstāvji tika pārsteigti miegā (123).
Trojā nodedzināja un sadedzināja visu, kas bija dedzināms, bet pārējo sagrāva ar "Trojas zirgu" apbrīnojamā neatlaidībā un niknumā, Trojas bagātības izlaupīja, priesterienes, vaidelotes un citus cilvēkus vardarbīgi aizveda par vergiem savos cietokšņos, citus vienkārši apkāva kā pelopsīdu etniskās tīrīšanas laikos. Pēc Trojas sagraušanas ienaidnieku karaspēks pameta degošo pilsētu, aiznesdams līdz un tālāk izplatīdams mēri pa visu Levanti un Grieķiju. Paglābties Mātes Latas tempļa kapenēs izdevās Pēkona tempļa priesterim Mēnesim (pel. Mēns) un valdnieces dēliem.
Kad mēra epidēmija aprima, Trojā ieradās Bosporas valsts jaunhelēņi, atjaunoja pilsētu un iecēla tajā par valdnieku Eneju Jaunāko, kura tēvs, pirmais Trojas valdnieks, bija kritis par upuri mērim. Šim Enejam Jaunākajam (junioram) doriešu karā, ko uzskata par otro Trojas karu, izdevās aizvest savus dēlus un miesassargus kuģos uz Umbriju, kur tie kļuva par latīņu ciltstēviem (3.4.ps 2.§.).
Pēc Trojas krišanas nu jau par varoņiem un pusdieviem kļuvušie slepkavas uzbruka Hattijai no ziemeļa puses, sagrāba Anitas provinces, izplatīja mēri, kas sāka savu nāves pļauju ne tikai Hattijā, bet arī Armēnijā, Feniķijā, Kurdistānā.