7. Deikaleons II un jaunhelēņi
Trojas kara laikā bija uzradies kāds dēkainis Deikalions II, kas sevi pasludināja par Levantes Parnasas sen mirušā valdnieka un helēņu ciltstēva Deikaliona Pirmā mazdēlu. Tie bija meli, ko pierādīja antropologi, jo viņa skulptūrā bija redzams īstens Mentas cilvēks jeb ahajavs. Taču viņš bija ar viltu iekundzējies kādā pēc Santorina katastrofas neapdzīvotā Vidusjūras salā, kur atradis savu jauno tēvzemi un uztaisījis savu nelielo tautiņu, kurai salā kļuva par šauru.
Herodots rakstīja, ka šim Deikalionam II esot bijuši divi dēli - Helēns II un Amfiktions, kuri neesot bijuši nekādā radniecībā ar īstajiem helēņiem. Abi dēli esot bijuši nesaticīgi un katrs esot vēlējies kļūt par valdnieku tēvam dzīvam esot. Tāpēc tie sapulcējuši bruņotu bandu un iekundzējušies katrs savā Vidusjūras salā.
Helēnim II esot bijusi tikai viena sieva hetiete Anita (tātad hetu Mātes tempļa Ragana) un trīs dēli - Eols, Dors un Ksufs. Sasniegdami vīru kārtu, Dors esot iekarojis Kipras salu, Ksufs – Krētas salu, Eols esot iekundzējies kontinentālajā Grieķijā, uzcēlis savu cietoksni, radījis savu valsti un taisījis savu tautu, pakāpeniski paplašinādams teritoriju. Tā Deikaliona II dēli kļuva par valdniekiem (123).
Eolam esot bijuši daudzi dēli no dažādas etniskās izcelsmes sievietēm. Ēola pēcteči esot iekundzējušies Akkarnāsijā, kur esot dzīvojuši melnīgsnējie karieši, kas aizbēguši no Parnasas pēc pašu izraisītā kara, kā arī pelasgu apdzīvotajā Etolā, Fokīdā, Lokrīdā un vairākās Peloponēsas pussalas rieteņa piekrastes salās.
Eols un viņa dēli esot pamazām asmilējušies pelasgos, piekopuši miermīlīgu politiku, atteikušies no laupīšanas, slepkavošanas, attīstījuši savu sklavīnu (pusvergu) saimniecības sistēmu, kas izrādījusies ražīgāka par klasisko vergu saimniecības sistēmu un brīvo zemkopju saimniecībām.
Ksufs, uzzinājis, ka Dioram un Eolam ir tikuši bagātāki novadi par Santorinas katastrofā daudz cietušo Krētu, iebruka Tesālijā kā saniknots vērsis, sarīkodams asiņainus pelasgu un helēņu slaktiņus, mēģinādams sagrābt varu pār šo novadu.
Ksufu sakāva pelasgu un helēņu apvienotie spēki. Viņš tika brīdināts, ka tad, ja viņš nerimsies slepkavot, to sagaidīs nāves sods. Saņemts gūstā, Ksufs deva uzticības zvērestu pelasgu ķēniņam Erehtam, piesolīdams aizsardzību pret citiem iebrucējiem. Tam Erehts esot piekritis un izprecinājis Ksufam savu vecāko meitu par sievu. Ieguvis tādu augstu stāvokli, Ksufs atkal esot mēģinājis sagrābt varu Tesālijā, par ko Erehtu jau brīdinājusi kāda Mātes kulta kalpone, kālab apvērsums neesot izdevies. Kā jau ticis solīts, Ksufs ticis sodīts un dzīvs sadedzināts sārtā (123).
Ksufa mazdēli Āris un Jānis nostājās pret helēņiem un piebiedrojās pelasgiem. Vectēva Erehta troni mantoja Āris, jaunākais un prātīgākais mazdēls, bet Jāni vectēvs nosūtīja uz Peloponēsu, kur tas kļuva par pirmo pelasgu karali Ahajā, kas atbrīvota no ahaju kundzības.
Taču abas pelasgu valstiņas helēņu jauno reliģiju un priesteru intrigu dēļ ātri kļuva par upuri Helēna II pēcnācēju pēdējā spēcīgākā valdnieka un Eola pēcteču tīkojumiem, ātri sabruka, ko izmantoja pelasgu Raganas un kulta kalpones, lai atjaunotu pelasgu kārtību.
Par ķēniņu esot ievēlēts Āra dēls Erehts II, kurš apprecējies ar helēnieti un kļuvis par nodevēju, kālab Tesālijā tikusi atjaunota jaunhelēņu vara. Cik tas ir bijis vienkāršī tikt pie varas!
Jāņa dēli esot bijuši prāta vīri, pilnībā esot nostājušies savu māšu tautas pusē, savākuši lielu karaspēku un atbrīvojuši no svešās kundzības Lakoniju un Argolīdu, kā arī vēl dažas citas pavalstis. Ar varonību un attapību esot sevišķi izcēlies Jāņa mazdēls Helēns III. Šis vārds norāda, ka šie, pelasgos asimilētie helēņi, kas tad arī bija īstenie jaunhelēņi, nevēlējās piebiedroties ne helēņiem, ne arī pelasgiem kultūrā, pasaules uztverē un tikumos, ar ko ir pateikts, ka Pelasgijā sāka veidoties jauns etnoss, kas bija lojāls gan pret pelasgiem, gan pret helēņiem, bet centās izpausties savā psihē pavisam jaunās garīgo vērtību un materiālās kultūras formās, kuras tomēr palika tīri pelasgiskas pēc formas, bet ar jaunu garīgo saturu. Par jaunhelēņu valodu kļuva Dēlas salas sagrozīts dialekts, kas izveidojās par sengrieķu rakstu valodu. Bet atgriezīsimies pie stāstījuma par jaunhelēni Helēnu Trešo.
Helēns III esot kļuvis par Lakonijas un Argolīdas valdnieku. Viņa valdīšanas laikā tad arī īsteno helēņu un ahajavu pēctečus sākuši dēvēt par Lakonijas un Argolīdas helēņiem, bet Helēna II pēcnācējus par jaunhelēņiem visā Grieķijā. Tā helēnisms gāja plašumā un sasniedza tādu pakāpi, ka arī pelasgi sāka asimilēties jaunhelēņos brīvprātīgi, paši to nemaz nenojauzdami, sevi dēvēja par helēņiem un runāja helēņu un jaunhelēņu Dēlas dialekta pidžinās, kuru esot saradies tik daudz, ka katrā pavalstī un salā esot runājuši savā dialektā, cits citu ar grūtībām saprazdami, kālab Atēnās un Mikēnās par valsts valodu noteica Dēlas pelasgu dialektu (206).
Notika vairākas pelasgu sacelšanās, ko ātri vien apspieda jaunhelēņi. Pēc šiem notikumiem helēņi vairs neuzticēja dēlu audzināšanu mātēm, mātes atkal turēja harēmos, dēlus atkal sāka atšķirt 5 - 7 gadu vecumā no mātēm un nodot pieredzējušu un karos stipri sakropļotu bijušo karavadoņu audzināšanā par karavīriem un cietsirdīgiem, valdniekam uzticamiem helēņiem, lai virsroku neņemtu pelasgu paražas, uzskati, bet mātes vairs netika nogalināts, genocīds pret pelasgiem bija aizmirsts, kaut gan pelasgi bija vergi helēņu muižās. Tā pamazām tika likvidēta jaunhelēņu lojalitāte pret pelasgiem, kaut gan mātes bija pelasgietes. Vēl tika noteikts, ka neviena verdzene nedrīkst atteikt klāt gulēšanu valdnieka pavalstniekiem un karavīriem, ar ko tika paātrināta pelasgu pārtaisīšana helēņos.
Kā redziet, tas viss, kas norisēja PSRS nacionālajā politikā, reiz jau ir bijis, tikai piemērīts jaunajam laikmetam. Un tas turpinās Latvijā, politiķu akluma dēļ.