2. Latīņi un Alba Longa
Latīņi bija ienācēji Umbrijā, atjaunotās Trojas pilsētas valdnieka Enneja Jaunākā pēcnācēji, tuvinieki un piekritēji, kuri ar viltu iekundzējās britu un sīkānu teritorijā.
Notika tā, ka Trojā doriešu kara sākumā par karali bija Eneja dēls Enejs Jaunākais, kuram bija 10 dēli, ─ katrs no savas mātes. Karijā iebrukušie dorieši bijuši tik nikni pret jaunajiem kungiem, ka daudzus no tiem apkāva. Dorieši aplenca un aizdedzināja atjaunoto Troju, iebruka degošajā pilsētā, sāka tvarstīt un slepkavot valdniekus un pārvaldniekus. Enejs Jaunākais sākumā pretojās, bet kad puse milzīgās ģimenes bijusi apkauta, nolēma sasēdināt dzīvus palikušos dēlus un vīriešu kārtas radiniekus kuģos un bēgt pāri jūrai uz Umbriju kopā ar bruņotiem sargiem, bet sievas, meitas un radinieces atstāja savam liktenim.
Kad brauca cauri Tunisijas un Umbrijas jūras šaurumam, viens kuģis aizbrauca uz Sibaris cietoksni, kurā jūrasbraucēji dabūja patvērumu un tika uzaicināti kļūt par Sibaris karaļa pavalstniekiem, bet pārējie izbrauca Vidusjūras ārējā ezerā. Ārējais ezers eneīdus sagaidīja ar vētru, nogremdēja 2 vai 3 Eneja dēlu kuģus, no kuriem neviens nevarēja paglābties. Divi kuģi, uz kuriem atradās Eneja Jaunākā ģimene, tika izsviesti Tīrēnu jūras piekrastē un sasisti pret klintīm. Kopskaitā paglābās kādi 10 vīri, kuri atrada patvērumu kādā alā sīkānu teritorijā (123).
Enejs Jaunākais un viņa pavadoņi uzcēla būdas balto klinšu jūras puses nogāzes plakankalnē, kur viņus pārsteidza sīkuļu ķēniņa Lathisa sardze. Tā par avārijā cietušiem uzdevušos eneīdu vīriešus un jaunekļus aizveda uz ķēniņa Lathisa pili, kura atradās vienā no Romas pakalniem Tibras kreisajā krastā, pretī kādai salai. Lathiss, būdams labsirdīgs cilvēks un redzēdams nelaimīgos enejiešus, sevišķi izbadējušos jaunekļus, kas zaudējuši vētrā savus kuģus un biedrus, visu mantu, pārtiku, atļāvis apmesties Baltā kalna (lat. Alba) jūras piekrastē, kur Lathisa pārvaldītie novadi tika saukti par Lāciju. Tā eneīdi, kas saprecējās ar Lathisa un citām sīkuļu meitām, arī dabūju lathisu jeb latīņu nosaukumu, bet Lācija tika nosaukta par Latinum antiqum.
Izmantodami uzticēšanos, eneīdi iekundzējas Lavīnijas cietoksnī un kļuva par tā faktiskajiem saimniekiem. Pēc Eneja Jaunākā nāves vecākais dēls Jupis nevēlējās palikt Lavīnijā, jo drīz vien nelielajā sīkuļu celtajā cietoksnī pēc apsievošanās un bērnu nākšanas pasaulē visiem nebija vietas. Tāpēc Balto kalnu klintāja pakājē, kur izveidojās dabiska aizsardzības siena, uzcēla garu, šauru pilsētcietoksni, kuru nosauca par Albu Longu (lat. žargonā alba 'balts', long ‘garš’). Kopš tā laika Alba Longa kļuva par Latīnijas jeb kopienu karaļa mitekli (107).
Pēc Jupja nāves viņa mazdēli Jupja tēvu padarīja par savu dievu līdzīgi ahajaviem, kuru dievs bija ciltstēvs Zevs. Pārveidojot vārdu salikumu Jupi pater ’tēvs Jupis’, par latīņu dievu kļuva Jupīters, kuram Jupja apbedīšanas vietā uzcēla pirmo latīņu templi. Viņā pēcnācēji no Herodota minētajiem 10 - 12 vīriešiem un sīkulietēm 8. gs beigās p. m. ē.bija izveidojuši Lācijas Albas kalnos un jūras piekrastes līdzenumā latīņu pilsētu kopienu, kurā iegāja Jupja dēlu un mazdēlu vārdos nosauktie vīki un pilsētas Albāni, Aesolāni, Accienses, Abolāni, Bubetāni, Britheni, Bolani, Cusuetāni, Coriolani, Fidenates, Foretty, Hortenses, Longoni, Manates, Macrales, Munienses, Numinienses, Olliculāni, Oktulāni, Pedāni, Poletuarini, Querquetulani, Sisolences, Tolierenses, Tutienses, Vimitellari, Velienses, Venetulāni un Vitelenses. Šīm kolonijām tika pievienotas sīkānu pilsētas Latainienses un Sikanienses. Šos nosaukumus ir saglabājis Plīnijs Vecākais, bet ziņas par latīņu attiecībām ar Kumas pilsētvalsti, sīkāniem un ettruskiem nav saglabājušās.
Par latīņu neremdināmo laupīšanas kāri un tieksmi būt kungiem pār citām tautām, liecināja no jauna saradušās latinizētās ciltis, kas cēlušās pēc sajaukšanās ar Unmrijas totēmiskajām ciltīm un bijušas spiestas meklēt jaunas mājvietas, kaut gan turpmākajos aizvēstures notikumos pieslējās māšu ciltīm.
Vestīni bija vestēniešu un latīņu kopīgie pēcnācēji, kuri runāja kādā umbrosku valodas dialektā, kas esot bijusi tuvāka latīņu valodai.
Saglabājušies nostāsti par latīņu iebrukumu vestēnu teritorija, Vestas tempļa sagraušanu un kulta kalpoņu nolaupīšanu, lai nodibinātu Latīnijā savu Vestas templi un iegūtu sev jaunas verdzenes. Daudzas Vestas priesterienes kļuva par latīņu verdzenēm. Pēc Vestas tempļa nodibināšanas vestēnu verdzenes tika brīvlaistas. Tad notika tā, ka viņas kopā ar saviem bērniem un mazbērniem atgriezās dzimtenē, kur izveidojās latinizēto vestīnu kopiena. Taču pirms bēgšanas vestiešu dēli atriebās tēviem par svētuma zaimošanu, apkaujot vairākus latīņu barvežus. Tas arī bija iemesls, kālab Vestas priesterienēm nedrīkstēja būt bērni.
Pēc T.Līvija atstātajām ziņām sevišķi daudz bēgļu no Latīnijas atrada patvērumu pie marsiem un ettrusku pilsētās. Latinizētie ettruski dzīvoja Tarkvinas un Vejas pilsētvalstīs (354).
Falīsi (Falīsei) un falēri (Falerii) bija latīņu ciltis, kuras aizbēga no Latīnijas un dzīvoja Tebras vidusteces apvidū, pret austreni starp sīkāniem, umbroskiem un sabīņiem. Jau no paša sākuma falīsi uzstājās pret latīnisko Romu kopā ar ettruskiem, marsiem un umbroskiem. Pēc kultūras un paražām viņi ir bija tuvāki ligūriem un ettruskiem, kaut gan runāja latīņu valodā.
Arheoloģijā ir pazīstami falīsu kapulauki Falēras civitātē, kuru agrāk apdzīvoja sīkuļi un briti (agrāk Civita Falerii Vertes, tagad Civita Castellana) (561)
Volski − latinizējušos marsu kolonija Satrikas civitātē, kur ir bijuši akmens un mietu žogiem nocietināti pilskalnu tipa vīki: Alba un Pontija (lat. Pontiae), kurus Livijs nosauca par latīņu koloniju starp marsiem (354).
Volsku etniskā izcelsme romiešu senajos rakstos tika saistīta ar ettrusku pilsētvalsti Volsīniju (tagad. Bolsenu), kuras nosaukuma pamatā esot bijis kādas totēmiskās cilts etnonīms, tā kā viņu izcelsme paliek divdomīga. Volski pēc Livija ziņām vienmēr esot bijuši Romas sabiedrotie, kuru dēļ Marss − volsku ciltstēvs un totēms esot kļuvis par romiešu dievu, runājuši latīņu valodas dialektā, kamēr marsi runājuši klasiskajā umbrosku dialektā (561).
Citās latinizētajās ciltīs − sabellos, sabīņos, albāņos iegāja tikai neliels latīņu substrāts, pamatā paliekot jau minētajiem sengrieķiem. Albāņi bija Albas kalnu iedzīvotāji, kuri dzīvoja ap Albu Longu. Kā viņi nokļuva Illīrijā, tagadējā Albānijā, nav vēl izpētīts. Albāņi runāja vienā no ide valodu dialektiem, kas bija tuvs Umbrijas illīru valodai, kura savukārt bija tuva latviešu valodai.
Latīņu un latinozēto etnosu kultūru raksturo arheoloģijā izdalītā Latīņu senkultūra, kuras pazīmes pauž ļoti atpalikušu un izolētu tautu likteņa stāstu (88).