5. Hetu Hattijas noriets
un norieta cēloņi
1173. g. p. m. ē. zemestrīces un vulkāna izvirduma laikā nodega Hatusasas pilsēta. Kad pirmais vilnis pārskrēja, tad izrādījās, ka rieteņa puses provinces bija ieņēmuši frīģi, dienvidu - filistrieši, ziemeļaustreņa - trāķieši un mušķi, pilsētās un zemnieku ciematos trakoja šardenu, luku, pelaštu un ahajavu laupītāju bandas, kurām piebiedrojās bijušie brīvprātīgie konfederācijas locekļi karieši, hurrītri, amorieši, kasieši, apzināti izkaudami hetu tautības cilvēkus, bet nebija vairs tāda spēka, kas varētu apturēt bijušo sabiedroto un ar ahajaviem kopā ejošo nomadu un mednieku uzbrukumu dabas katastrofas laikā, it kā daba būtu nolēmusi sodīt hetus.
Kas paguva, aizbēga uz Balkānu pussalu un ieklīda citās baltu ciltīs, uz Āzijas vidieni, iejūkot jaunajās ciltīs, uz Armēniju, pat Burtiju un Sindiju, Vācas galu un Sembriju, zaudējot savu etnisko identitāti brīvprātīgas asimilēšanās dēļ. Kāda hetu cilts ieceļoja tagadējās Bulgārijas teritorijā, kur viņi sengrieķu rakstos bija pazīstami ar getu vārdu (ahajavi savā valodā h aizvietoja ar g, kas iegāja grieķu valodā).
Tikai dziļajās Taura kalnu ziemeļa daļas straujo, Melnajā jūrā ieplūstošo upju aizās un ieplakās līdz 9. gs p. m. ē. saglabājās nelielas hetu valstiņas, kuras iekaroja varenā Asīrija, jo bija sācies jauns vergturības uzplaukuma vilnis. Hetu ciltis, kas palika tēvzemē, un viņu satelītu ciltis arī tika asimilētās un nu jau sajauktās melnīgsnējo šumēru ciltīs, nonāca verdzībā un tika daļēji izkautas, daļēji izdzenātas pa visu Āziju. Vīriešus, kas nepadevās, vergu mednieki nogalināja, bet sievietes sagrāba varmācīgi, padarīja par verdzenēm, piegulētājām un prieka meitām. Šajā vergu gūstīšanas karā piedalījās arī bijušie karavīri, kuriem vajadzēja sievu, jo tie gribēja pēc klejojumu gadiem rast savu dzīves telpu un ģimeni. To radīja un ieguva briesmīgā veidā. Liekos sagūstītos cilvēkus pārdeva verdzībā par zeltu un sudrabu jauno impēriju valdošajai kastai, sievietes izvaroja.
Nekas nav zināms par hetu brīvības cīņām, bet varam nešaubīties, ka tā bija nikna un ilgstoša, jo heti bija izslavēti karotāji, nebaidījās nāvēs, drīzāk pašrocīgi aizgāja aizsaulē, nekā kļuva par vergiem. Tāpēc maz domājams, ka heti ilgstoši būtu nodzīvojuši verdzībā.
Hetu galīgās bojāejas laiks ir precīzi zināms - 717. g. p. m. ē., kad Asīrijas patvaldnieks Šarukins (Sargons II) iznīcināja Bogozkeju - atjaunoto bijušās Hattijas nopostīto galvaspilsētu Hatusasu.
Nākamajos 100 gados pēdējos Levantes un Anatolijas hetus asimilēja hurrīti, semīti, traķieši, filistrieši u.c. ciltis, kuras savukārt kļuva par upuriem citām iekarotāju ciltīm, no kurām tagad galvenās bija arābu ciltis, jo bija pienākusi arābu nomadu cilšu lopkopju zvaigžņu stunda uzkundzēties, laupīt, valdīt un pakļaut. Tajā laikā sāka izveidoties arābu sīkās pilsētvalstiņas, katra ar savu emīru priekšgalā, sāka izplatīties pravieša Muhameda sludinātā vienīgā dieva Allaha mācība.
Arābu felahu (lopkopju un zemnieku) ieceļošanai no Arābijas par cēloni bija tā pati, pašu radītā ekoloģiskā katastrofa - aridizēšanās, tuksnešu uzbrukumi un etniskie procesi, kurus raksturoja L.Morgans.
Arābi ienāca Sīrijā, Irākā, Ziemeļa Āfrikā, apdraudēja Ēģipti, Feniķiju un citas valstīs. Vēlāk izveidoja savus kahanātus, emirātus un kalifātus. Kalifāts tika izveidots arī Ibērijas dienvidu daļā. Viņi sajaucās ar citām tautām, kuras savāca vienkopus Muhameda radītā monoteisma teorija. Radās jaunas tautas, piemēram, filistrieši un frīģi, izzuda vecās tautas, pret kurām tika rīkots genocīds.
Asīrija pielika punktu hetu eksistencei.
Asīrija bija liela vergturu valsts tagadējās Irānas teritorijā, kuras iedīglis bija veidojies Šumēras ziemeļa daļā, kas Babilonijas sabrukšanas laikā atdalījās patstāvīgā provincē.
Tās centrs bija Zarzas kopienas āriešu pilsēta Ašūra, kuru pakļāva kaimiņu ciltis, par kurām ziņas nav saglabājušās. Pēc asīriešu senrakstiem Ašuras novadā ap 2. g. tk p. m. ē. dzīvoja daudzas ciltis - arieši, Asīra vadīto nomadu lopkopju apvienība, semīti, akkādieši u.c., bet 18. gs p. m. ē. Ašūru pakļāva Babilonijas Hammurapi dinastijas valdnieki, radīdami daudztautu despotisku vergturu impēriju, kas turpināja atražot jaunus pameslus un jaunas tautas.
Laikā starp 16. - 15. gs p. m. ē. Ašūra ietilpa Mitannijas valstī, bet 14. - 13. gs p. m. ē. Ašūras pavalsts valdnieks Ašūruballīts I izveidoja varenu vergturu valsti, kura pakļāva verdzībai visas apkārtējās ciltis un pavalstis, kādas tajos laikos bija izveidojušās katrā oāzē, bieži vien pat tuksnešu vidū. Sagrābtajās zemēs tika likvidētas zemnieku kopienas un to locekļi padarīti par lielo Ašūras ielikteņu latifundiju vergiem. Kad tas bija izdarīts, valdnieki tiecās pēc hetu pēdējiem īpašumiem.
Heti izzuda reizē ar savu valodu, kaut gan hetu valodu daudzus gadu simteņus izmantoja par tempļu valodu Asīrijā un Persijā līdzīgi tam, kā Romas katoļi skaita savas lūgsnas latīņu valodā, daudzkārt pašiem nesaprotot ne vārda.