Turpinājums

12. Seistānas kopienas

Seistānas ariešu zemkopības un piemājas lopkopības senkultūra tika atklāta Irānas un Afganistānas robežas apvidū, tagad izžūstošo Sabarī ezeru virknes oāzē, Helmandas upes lejteces krastā, - lejpus tagadējās Askhinakas pilsētas, kā arī Hārutas upes vidusteces piekrastē. Kopskaitā ir apzināti 15 -17 mezolita ciemati.

Pirmā aitkopju ģimene ieceļoja Seistānas oāzē 9. g. tk beigās p. m. ē., kad sāls tuksneša vēl nebija un dienvidu ezeru upes nesa veldzi auglīgajai subtropu zemei, un apmetās Helmandas upes deltas salā, kur uzcēla pāļu mītni. Salā atrada senlietas, kuras atzina par līdzīgām Džeitūnas erju kopienas mezolita sākuma senlietām. Salu pāļu mītnes nosauca pēc atrašanas vietas par Rudī Bijbānu apmetni. Tā būšot bijusi vienīgā pāļu mītne ariešu apdzīvotajā reģionā. Rudī Bijbānu un citās Seistānas mezolīta apmetnēs atrada pārtikas uzglabāšanas un atkritumu bedres. Tajās bija daudz gaceļu kaulu. Tāpēc Seistānas pirmos iedzīvotājus nosauca par mezolita pārtikas uzkrāšanas perioda gazeļu medniekiem. Tiek uzsvērts, ka apmetņu senākajos kultūrslāņos esot atrastas Krimas sindu senlietas - zīmuļa veida kalti. (514).

Pēc pāris paaudzēm ap senāko Rudī Bijbānu mezolita pārtikas uzkrāšanas perioda gazeļu mednieku apmetni izauga Rāmrūdu un Kalatī Hirdas ciemati, kuros bija 6 - 7 jēlķieģeļu mājeles lokā ap pagalmu kā bišu šūnas. Starp tām bija gan četrstūraini, gan arī nenoteiktā formā izstiepti namiņi, 3 - 5 istabas cita aiz citas rindā vai lokā. Staigāja pa durvīm, nevis caur lūkām jumtā kā citās ariešu kopienās.

Vai nu Mārgiānas kaimiņu mudināti, vai arī paši no sevis, seistānieši jau 8550. g. p. m. ē. sāka audzēt kazas un aitas, turēt suņus un kaķus. Āžu un aunu ragi bija pakāpeniski iztaisnojušies, kauli palikuši maigāki. Jērus kāva gaļai, kazas slauca, aitas cirpa, vilnu mazgāja, balināja, kārsa kaula ķemmēm un no sakārstās vilnas taisīja tūbas, vilnu savērpa dzijā ar māla sprēslīcām, no dzijas adīja apģērbus ar kaula adatām. Tātad seistānieši agrāk kā baltu galā - jau mezolitā valkāja vilnas apģērbus.

Seistānas 8. g. tk p. m. ē. veidojušajos kultūrslāņos atrada dobtu koka bluķu paliekas, kuru dobumos bija palikušas bišu šūnu daļiņas, kā arī zivju zvīņas, ūdensputnu kaulus, kaula bultas un žebērkļus, brieža raga kasīkļus un kapļus, zīmuļa veida krama kaltus un cirvjus, vītola lapas formas bultu uzgaļus, trapeces formas nažus un kasīkļus. Šīs senlietas saglabājās līdz pat tam laikam, kad sāka kausēt un kalt varu, - 4500. g. p. m. ē. ar vara plātnēm apkalti lemeši, vara lodīšu krelles, vara katli un bļodas. Vara bultu uzgaļu nebija. Medībām izmantoja Svidru tipa krama uzgaļus.

Šahrisasohtā, - tā sauc valsti ap ezeriem, kurā pēc 5. g. tk p. m. ē., kad aizsākās zemkopība, bija jau 50 atsevišķi jēlķieģeļu puspagraba māju ciemati, kuru apbūves plāns bija līdzīgs Mārgiānas ciematu apbūvei. Kompleksu iejoza zema jēlķieģeļu sēta. Visām mājām bija durvis un horizontāli jumti, māla un akmeņu poda veida pavārdi. Lielāko ciematu teritorijas nepārsniedza 1 ha platību (514).

Seistānas valsts galvaspilsēta bija vēlāk par Šakhrī Sothē nosauktā pilsēta, kas tulkojumā nozīmēja ‘daudzkārt nodedzinātā pilsēta’, kas celta 4. g. tk p. m. ē. Tās nosaukums atbilda patiesībai - tā bija cietusi ugunsgrēkā, celta no jauna, atkal nodegusi līdz pamatiem aptuveni 1450. g. p. m. ē., bet netika vairs neatjaunota.

Šakhrī Sothe pacēlās senas apmetnes vietā kādus 12 m augstā paugurā, aizņēma 30 ha lielu laukumu kopā ar piepilsētas ciematiem. Pilsēta bijusi nocietināta. Tās centrā atradās plašs mātes templis, kurš bija līdzīgs hetu Mātes Nēsas templim.

 Hārūtas valsts kopienās, kuras bija izvietojušās Hārūtas upes ielejā, bija 10 apzinātu un neizpētītu ciematu (506).

V.Masons saskatīja Seistānas senlietās ciešu saskarsmi ar Šīskalnes Vidusāzijas Namazgas kopienu un Kamarbandas alu, bet tālākā pētījumā atzīmēja, ka to pašu varētu teikt par Sūvalka un Zarzas kopienu, kā arī Kromas sindgaļu zemkopības un piemājas lopkopības kopienu (499).

S.Pigots atrada keramikas rotājumu atsevišķu zīmju, zīmogu un māla skulptūru tuvību Mohendžodāro kopienas attiecīgajām senlietām, ko viņš mēģināja izskaidrot ar tirdznieciskiem sakariem, jo Seistānas oāzes Mundikhakas kopienā varēja iepirkt traukus, maizes labību, kažokādas, vilnu, gaļu, vasku (516).

Podniecība Seistānā esot sākusies 6. g. tk vidū p. m. ē. un trauki esot taisīti tūliņ uz ripas, kas liekot domāt, ka šī māksla esot pārmantota, nevis pašu attīstīta, kaut gan ornamenti bijuši atšķirīgi.

Seistānā esot bijušas divas podnieku darbnīcas - Askhinakas apmetņu grupā un Rāmrūdā, kurā atklāja arī vara kausēšanas un kalšanas darbnīcu, ko rāda arī Rāmrūdas kopienas nosaukums. Metālu apstrādes darbnīcā atrada vara un bronzas sagataves, lējumus, zirga pakavu, izkapti, lemešus, umbas veida saktu.

Akmeņkaļu centrs esot palicis Rūdi Bijbānu senajā pāļu apmetnē, kura tagad esot atradusies uz palu ūdeņu sanestas augstas salas. No salas uz cietzemi vedis tilts. Akmens rīki esot lietoti līdz pat kopienu pastāvēšanas beigām, kaut gan bijuši arī metāla rīki (13. gs p. m. ē.)