Turpinājums

13. Kandakhāras kopienas

Kāda ariešu cilts kopš 6. g. tk p. m. ē. sāka apdzīvot Mazara kalnu dienvidu atzaru oāzēs, Gilmendas upes labā krasta pieteku ielejas un Rēgistānas tuksneša malu. Tā bija Kandakhāras ariešu kopiena. Apmetnes bija izvietotas grupām Arhandabas upes abās piekrastēs - 6 ciematiņi katrā piekrastē. Kandaharas kopienas radās pēc 6. g. tk p. m. ē. kā nobriedušas zemkopības un piemājas lopkopības saimniecības.

Kandakharas centrs bija Mundikhakas tempļu pilsēta, kas pacēlās pakalnā pāri plašajai un sazarotajai oāzei Arhandabas upes labajā krastā, gandrīz pretī tagadējai Kandakharas pilsētai, tikai tās pašas upes pretējā krastā. No šī tempļa bija saglabājusies jēlķieģeļu siena ar puskolonām un zvēru, nezvēru, aunu un vēršu galvu bareljefiem virs tām. Atrakumos atrada plašas zāles māla klonu, kādu tagad nenosakāmu skulptūru paliekas, krāšņu māla trauku lauskas, sieviešu skulptūras, kas lika domāt, ka tas ir bijis Mātes templis.

Pilsētciemats atradās lejāk, piekrastē, kādā citā pakalnā. Zem pilsētciemata drupām atrada senāku kultūrslāni, četrstūrainu puspagraba māju paliekas, kurām bijušas koka konstrukcijas un akmeņu krāvuma pavārdi. Katru māju cēla atsevišķi. Tām blakus bija saimniecības ēkas, atkritumu bedres, kurās atrada gazeļu, aitu, kazu un mūļu kaulus, slikti saglabājušās māla trauku lauskas, gliemežnīcas.

Jaunajā ciematā, kas celts aptuveni pēc 5. g. tk p. m. ē., ēkas tika cēlas no jēlķieģeļiem, katru māju savienojot ar saimniecības ēkām, kuras apjoza zems jēlķieģeļu žogs. Tās bija celtas Seistānas kopienu stilā.

Mājām bija durvis, plakani jumti. Ciemati nebija nocietināti. Nocietinājumi tika celti pēc 3. g. tk p. m. ē. nu jau ap visu pilsētu, kura sastāvēja no tempļa pilsētiņas un kādām 3 - 4 templim pieguļošām blakus pilsētiņām, kurām bija kopīgs žogs ar tempļa pilsētiņu. Blakus pilsētiņas bija izvietotas rītausmas, saulrietu un dienvidu pusē gluži kā menhiri ap svētkalnu. Tādējādi pilsētciemats putna lidojumā izskatījās kā zvaigzne ar stariem pret saulgriežu saullēktu un saulrietu punktiem. Blakus pilsētciematam atklāja senu kapulauku. Sākumā mirušos apbedīja ar jēlķieģeļiem apdarinātās bedrēs. Pēc pāris gadsimtiem bedres pārtapa kolektīvās apbedījumu kapenēs ar baļķu pārsegumu, virs kura uzbēra nelielu uzkalniņu, atstājot ieeju. Tās bija apbedīšanas kameras, kuras pazīstamas ar katakombu kapu nosaukumu. Kad kapenes grīda bija miroņu noklāta pilnā kārtā, ieeju aizmūrēja un izraka jaunu kapeni. S.Pigots konstatēja, ka tur apbedīti tikai Kromaņonas cilvēki (514).

Dimtū - nelieli dzimtas kopienas ciematiņi ar 4 - 5 mājām un saimniecības ēkām, atradās vismaz pāris kilometru aiz pilsētciemata. Atsevišķās dimtū veidoja pudurus, kuri bija izkaisīti patālu viens no otra. Ap katru ciematiņu atradās tīrumi, dārzi, bišu dravas un lopu ganības. Pudurus šķīra straujas upes un klintis.

Dimtū kultūrslāņi bija biezi un nepārtraukti, noslēdzās ar ugunsgrēka pazīmēm, bet pēc ugunsgrēka  kultūrslānis atjaunojās ar pārtraukumu, pēc 1200. g. p. m. ē. izzudis.