5. Saimniecības sistēma,
kuģniecība, celtniecība
Saimniecības sistēmas pamats bija dzimtu un klanu (no vienas dzimtas cēlušos ģimeņu kopas) kopienas jeb finas, kuru naturālajā saimniecībā tika ražots viss dzīvei nepieciešamais - pārtika, trauki, darbarīki, apģērbi, bruņojums, rotas.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka viņi cienīja apģērbā, segās, māju apdarē spilgtas krāsas, sevišķi koši zaļo krāsu, kuras dēļ savu zemi sauca par Zaļajām salām, par Danas zemi, par balto puķi, sarkano saulrietu un saullēktu, skaidrās debess, baltās saules, mirdzošo ūdeņu, akmeņu zemi.
Amatniecība krasi izdalījās no finu naturālās saimniecības sistēmas, veidojot atsevišķas kopienas, kas apkalpoja zemkopības un lopkopības klanus, veicot maiņas tirdzniecību starp savām ciltīm un atbraucējiem no Eiropas - pelasgu, umbru, ēģiptiešu, feniķiešu un arābu tirgotājiem, jo amatnieku darbnīcās tika atrastas importētas senlietas - Mikēnu trauki, rotas, metālu sagataves, tostarp Baltijas dzintars, ziloņkauls un gliemežnīcas Spondylus.
Akmeņkaļi, podnieki, metalurgi, kalēji, kuri ieguva alvu, dzelzi, kausēja bronzu no ievestā vara, izkala lemešus, nažus, ratu riteņu un ragavu apkalumus, iemauktu un iejūga metāla detaļas, katlus, rotas. Burtnieki (bišu kopēji un medus vācēji mežos un pļavās) bija izveidojuši savas, no zemkopības un lopkopības kopienu ciematiem šķirtas apmešanās vietas, kurās tika atraktas darbnīcu un mājokļu drupas. Atrakumi liecina, ka šajās nelielajās kopienās papildus amatniecībai kopa nelielus mājlopu barus, dārzus, sējumus, kas atšķīrās ar augstu ražību
Vairums svētvietu atradās amatnieku kopienu teritorijās
Kuģniecība bija attīstīta salu jūras piekrastēs, jo bez tās dzīve salu valstībā nebija iedomājama. Kuģu paliekas gan nav atrastas, bet dokumentāri pierādījumi augsti attīstītai kuģniecībai šajā salu valstībā ir saglabājušies.
Romas imperators Jūlijs Cezārs Britānijas kolonijas iekarošanas sakarā savās "Piezīmēs par gallu karu" rakstīja par Lielbritānijas un Īrijas salu seno iedzīvotāju un Islandes atklājēju jūras braukšanas mākslu tādus vārdus: "Viņu kuģi ir būvēti un aptakelēti šādi: tiem ir daudz platāks dibens nekā mūsējiem, lai atplūdu laikā vieglāk tiktu pāri šķēršļiem; priekšgali tiem ir ļoti augsti, piemēroti braukšanai lielos viļņos un vētrās; tie ir no ozolkoka un tāpēc spēj izturēt visstiprākos triecienus; sijas ir no pēdu biezām plankām, kas pienaglotas ar naglām īkšķa resnumā; enkuriem tauvu vietā ir dzelzs ķēdes; buru audekla vietā šiem kuģiem ir ādas, pat smalki izstrādātas, ar alaunu miecētas ādas buras. Tas tāpēc, ka vai nu viņiem maz linu un viņi neprot tos apstrādāt, vai arī tāpēc, un tas ir visticamāk, ka, pēc viņu domām, ar audekla burām tādās okeāna vētrās un vēja brāzmās, kādas valda šo salu jūrās, tik smagi kuģi bez stiprām un drošām burām nav lāgā vadāmi " (229).
Celtniecībā izmantoja koku, akmeņus, mālus.
Mājas parasti cēla apaļas, ļoti plašas, ar keramizētu klonu, kas aplikts ar baltu, sārtenu un zaļganu akmeņu plāksnēm, ar kurām aplika arī iekšējās sienas, plātnes nostiprinot pie sienu bedrēs jeb puspagrabos iestiprinātajiem stāvbaļķiem, kas atradās. vidū un gar bedres malu pa riņķi. Jumti bija ar koniski. Jumtu spāres 1,5 - 2 m rādiusā ap celtni pārsniedza puspagraba malas, veidojot ar akmens plāksnēm apliktus plauktus kā nolikšanai. Jumtus noklāja ar ādām apakšā, zariem virsū, lubām vai niedrēm pāri, visu sastiprinot ar mālu, kaļķu un asins masu, bet celtni gar pamatu aplika ar akmeņiem. Jumta segumu no augšas nostiprināja ar akmeņiem un kārtīm.
Ēkas vidū bija dziļi ierakts resns, visbiežāk zaraina ozola stabs, vai nocirsta ozola stumbenis, uz kura balstījās visa konstrukcija, bet zarus izmantoja kā pakaramos. Blakus šim stabam, jumta vidū, atstāja dūmu un sutas novadīšanas lūku, kuru varēja aiztaisīt ar aizbīdņa dēli. Mājā, tuvu vidum, cēla akmeņu krāvuma pavārdu uz akmeņu postamenta vai nelielā bedrē kā rijas krāsni Tāds akmeņu pavārds uzturēja siltumu visu nakti, kad uguns nekurējās, kaut gan tai nekad neļāva nodzist pilnīgi, jo uguns uzšķilšana ar krama akmeni vai virpinot nūjiņu nebija viegla.
Mājokļa labajā pusē dzīvoja sievietes un bērni. To nodalīja ar pinumiem un ādas aizkariem, atstājot durvju vietu vaļā. Vīrieši un jaunekļi mita mājokļa kreisajā pusē kopā ar mājlopiem, kamēr dzelzs laikmetā nesāka celt atsevišķas lopu novietnes, kuras tika būvētas kā vienkāršoti mājokļi pēc tāda paša projekta. Tad sāka celt arī atsevišķas klētis, kurās aizvien vēl bija zemē ierakti, akmens plāksnēm un apdedzinātiem māliem oderēti apcirkņi labības, pārtikas un citu saimniecības lietu glabāšanai (ādas, audumi, kuģu piederumi, darba rīki, trauki, rotas lietas u. t. t.).
Dzelzs laikmetā viņi sāka celt nocietinātas akmens pilis, kuras nebija mūrētas, bet gan sakrautas no akmens bluķiem kā Umbrijā, Ibērijā un Pelasgijā. Mūrēšanu viņi apguva daudzus gadsimtus vēlāk, Romas kolonijas Britania Romana pastāvēšanas laikā no ķeltiem, ar to apliecinot, ka ķeltu pamata etnoss bija pelasgi. Šī māka ātri izplatījās visās Zaļajās salās, jo viņi taču jau prata izgatavot māla un kaļķu masu mājokļu sienu apziešanai jau senāk. Arī akmens celtņu būvniecībā ievēroja ovālu līniju principus - apaļi torņi ar skata laukumiem augšā un robotu parapetu gar malu, ovāli izliektas sienas, ovālas zāles pils vidū, koniski jumti. Akmens būvju skeletu veidoja koka karkass. Ap akmens cietoksni izraka apūdeņošanas kanālu, kuram pāri veda paceļams tilts. Ieeja bija tikai viena un stipri nocietināta. Jumti bija koniski, veidoti no koka spārēm un pārsegti līdzīgi seno konisko mājokļu jumtiem. Tādā ēka bija tumšs. Tāpēc sienās iebūvēja šaurus lodziņus ar aizbīdņiem un lietoja aitu tauku lāpas un sveces.
Tādas akmens pilis tika atklātas Kruahāna Konektā (Konotā), Tarā, Midē (tagad Mītā), Evinmahā, Alihā (tagad Olsterā) un Elbānā (tagad Dublinā), Velsā, Skotijā u. c. vietās.