6. Apbedīšanas tradīcijas
un kulta pieminekļi
Mirušos apbedīja tāpat kā citas baltu ciltis, izņemot Ziemeļa Skotiju, kur mirušos novietoja grūti pieejamās vietās vai uz pāļiem celtām platformās, ļāva putniem noknābāt, bet pēcāk kaulus savāca un apbedīja alās, saberot kaudzē. Citās vietās nelaiķus izlika putniem uz augstiem dolmeniem. Dolmeni tika novietoti tādās vietās pie stāvas klints, kuri zvēri netika klāt, neizvazāja mirstīgās atliekas. Kad miesa bija noknābāta un kauli tīri, skeletus sakrāva dolmenā vienā kaudzē (54).
Viņiem bija gan līdzenumu, gan individuālie un kolektīvie bedru un uzkalniņu kapi, atsevišķi dzimtas kapi pie mājvietām, lielāki un mazāki kapulauki, kā arī uzkalniņu uguns kapu lauki, augsti kapu kalni kā Skandzas normaņiem, kuros blakus guldīts zirgs un daudz senlietu. Tos uzskata par druīdu apbedījumiem.
Līdz 10. gs p. m. ē. šo salu iedzīvotāju antropoloģiskais tips palika nemainīgs. Tie bija gargalvainās varietātes, tātad sembru izcelsmes, mezocefāļi, kuru cefālitātes koeficients bija 70 - 73.
Kulta pieminekļi tika atklāti visā Zaļo sali arhipelāgā, starp kuriem diži un skaļi izcēlās Stonhendžas observatorija. Kā jau tika minēts, Ziemeļjūras salās atklāja daudz akmens laikmeta dolmenu, Stonhendžas observatorijai līdzīgas dolmenu, trilitu un menhiru būves Kornviļas pussalā, kas pazīstamas ar Lendsedas kromleka nosaukumu (191).
Kalnu līdzenumos ir atklātas dolmenu alejas, pēc spīdekļiem orientētu akmens trilitu un menhiru krāvumi, atrakumi lidojoša putna izskatā, kuri veidoti, pieberot attiecīgas formas 1 m dziļas bedres ar biezu, mirdzoši baltu kaļķu kārtu. Kad kaļķis sacietēja, izveidojās cementēta, saulē gaiši mirdzoša figūra. Šajā sakarā ir izteiktas domas, ka tās ir bijušas piezemēšanās zīmēs lidojošiem Kosmosa objektiem, ka kosmiskie sakari esot pastāvējuši aptuveni līdz 15. gs p. m. ē. Vai nu tas tā bija, vai arī nebija, bet teikas stāsta, ka gaišie senatnes varoņi esot dzimuši no mātes, ko miegā apaugļojuši lidojoši mehānismi ar Kosmosā dzīvojušas, augsti attīstītas un bojā gājušas civilizācijas vīriešu sēklu. Šie mehānismi esot iznākuši no kādas klintīs noslēptas kosmiskās laboratorijas, kuru esot zinājis tikai kāds vecākais druīds. Stonhendžas observatorijā šis druīds pēc kosmiskās laboratorijas mehāniski runājušā spoguļa ieteikuma esot iebūvējis zondi, kas nepārtraukti raidot signālus Kosmosā, pēc kuriem visuma cilvēki, ja būšot saglabājusies kaut vai vienīgā dzīvā kuģa apkalpe, ieradīšoties uz Zemes, ar ko sākšoties jauna ēra cilvēces attīstībā.
Bijušas ļoti senas kulta alas ar zīmējumiem un dzīvnieku galvaskausiem, kādu ierīču paliekām, par kurām stāsta, ka vismaz viena no tām esot bijusi pieminētā kosmiskā laboratorija. Atrasti kulta zižļi (krivuļi), akmens, kaula un māla antropomorfas figūriņas, no kosmiskas izcelsmes metāla sakausējuma izkalts zobens, par kuru stāsta, ka tam esot piemitis tāds spēks, ka, zinātājam ar zobenu ļoti strauji sitot pa akmens bluķi, tas pacēlies no zemes un sekojis zobena kustībām, ar ko esot izskaidrojama milzīgo megalitu pārvietošana 15 - 20 jūdžu attālumā.
Pastāvējis ūdensputnu, lāču un briežu kults, par ko liecina jau mezolitā taisītās māla, akmens, kaula figūriņas, starp kurām dominē sieviešu figūriņas. Tātad tā ir bijusi matrilineāra sabiedrība.
Šajā ģeogrāfiski noslēgtajā seno laiku sabiedrībā var izsekot dažādu kultu attīstībai līdz agrīnajam kalendāra kulta laikam. Druīdu kults Zaļajās salās esot attīstījies patstāvīgi, bez redzamas ietekmes no āra (38). Taču citi rakstītāji domāja, ka druīdu kultu šajās salās esot izplatījuši ķelti, kuri esot ienākuši 10. gs p. m. ē., taču Stonhendžai līdzīgie kromlehi un megalitu stabu rindas, citus apbrīnas cienīgus kulta objektus cēla kopš neolita, kad salu iedzīvotāji vēl nebija apguvuši zemes kopšanu, kad vēl nebija ieradušies ķelti. Tad jau drīzāk varētu tie patiešām bija azili, kuri ieradās no Pelasgijas un Umbrijas kuģos kopš 3. g. tk p. m. ē.(89).
Romas imperators Tibērijs 1. gs m. ē. pavēlēja iznīcināt druīdus. Par to Plinijs Vecākais rakstīja, ka ''neaprēķināmu guvumu cilvēcei deva mūsu, romiešu, pūles, kas darīja galu šīm briesmīgajām un šausminošajām mākslām, kaut gan gallu un Zaļo salu priesteru zināšanas maģijā ir šķērsojušas okeānu un sasniegušas sauszemi aiz pašām tālākajām robežām, aiz kurām nekā nav, izņemot bezgalīgus gaisa un ūdens plašumus, un līdz šai dienai tiek cienīta mūsu Britānijā'' (24).
Kopš m. ē. 5. gs beigām vēlētie ķēniņi kļuva par karaļiem un sāka vardarbīgi ieviest kristietību, jo saskatīja Jēzus mācībā atbalstu savas virsvaras nostiprināšanai pār druīdiem. Tas notika pēc Brettania Romana kolonijas sabrukuma.