3. Ieceļotāji
Gan sāgas, gan arheoloģiskie atklājumi ļauj spriest, ka Īrijas un Lielbritānijas salu arhipelāgā bez eiriem, skotiem un piktiem ir dzīvojušas citas tautas, kas asimilējušās pamata iedzīvotājos. Tās bija baltu cilšu dzimtas, kas ieceļoja kuģos un laivās no Norvēģijas un kuras sauca par milizāņiem, aziliem un ķeltiem.
Velsus jeb vellus tagad uzskata par atsevišķu cilti, jo viņiem ir savs dialekts un, salīdzinājumā ar angļiem, skotiem, īriem, arī kultūrā ir savas īpatnības. Taču ielūkojoties tuvāk šajā hipotēzē, ir skaidri redzams, ka velsu pamats bija no Bretania Romana izbēgušie pikti un briti, noslēpušies 500 - 700 m augstajos Kembriānu kalnos, kas ir devuši nosaukumu ģeoloģiskajam Kembrija laikmetam, aizņem lielāko tiesu Velsas pussalas un apauguši ar tumšiem platlapju koku (ozolu, ošu, dižskabāržu) un retu skuju koku, galvenokārt īvju, drumiem, kuros prata pašsaglabāties arī Anglijas iebrukmu laikā.
Tāpēc domā, ka šim etnonīmam varējis būt sakars ar jēdzienu 'tumšs, slēpts tumsā' "melns kā velns"), kam pamatā ir bijis senais ide *Hu-el- > 'gribēt, izvēlēties', no kā nākuši vārdi Vells (tagad velns - Pērkona pretstats, Veļu tēvs un tumšās mirušo apakšzemes pasaules valdnieks), velties ("no kalniņa lejiņa"), bet nekad tam nav bijis sakars ar kristiešu velnu. Tas nebija viņu pašnosaukums, bet gan iedēvējums, kam bija sakars ar cīņām pret Bretania Romana (Romas impērijas kolonijas varas vīriem) un vēlākajiem Anglijas valdniekiem, jo visticamāk tā sauca šo novadu tumšo mežu un stāvo krauju dēļ, kādēļ kristietības laikos ir radušies visādi tumši nostāsti par šo novadu.
Skoti apdzīvoja Lielbritānijas salas ziemeļa galu, Hebridu salās, Orkneju un Šetlendas salās, bija pazīstami kā labi aitkopji, zvejnieki, jūras braucēji, par kuru kuģošanas mākslu brīnījās Romas imperators Jūlijs Cēzars. Pat pašnosaukums liecina par to, ka viņu pamata nodarbošanās ir bijusi lopkopība, jo senais vārds skī jeb skō ir 'mājlopi', bet aramzemes praktiski nav. Zeme ir kalnaina (centrālā daļā Grempjānu kalni) un akmeņaina, daudz upju un ezeru, tumšu skuju koku mežu.
Pikti apdzīvoja tagadējo Angliju, bija labi pazīstami ar druīdu attīstīto zinātni, visuma pētījumiem, zemkopību un piemājas lopkopību. Tur bija arī slavenā Stonhendža. Visai iespējams, ka viņu totēms bija skuju koks pikta.
Milizāņi ieceļoja tik tālā pagātnē, ka par viņiem pat sāgu dainotāji nav zinājuši neko konkrētu pateikt. Ir zināms vienīgi tas, ka viņu Lira dzimta esot apmetusies Lielbritānijas salas vidienē, kaut kur tagadējā Jorkā, saplūdusi ar skotiem, bet Midīra un Etīnes dzimta esot ieceļojusi Olsteras novadā, kur saplūdusi ar eiriem jeb īriem.
Azili esot ieceļojuši Lielbritānijas salu arhipelāgā no Rieteņa gala kuģos ap 4. g. tk p. m. ē., sajaukušies ar piktiem un eiriem. Spriežot pēc arheoloģiskajiem pieminekļiem, nekādas lielās izmaiņas azili neatnesa, izņemot to, ka tiem bija sudraba, zelta un umbru bronzas cirvji un naži, ka reizē ar viņu ieceļojumiem sākās intensīva aitu un kazu audzēšana Skotijā un Eirā, tika celti pirmie kromlehi un dolmeni, kaut gan citi zinātnieki domā, ka dolmeni - milzīgi, zināmā kārtībā izvietoti akmens bluķi būtu jāattiecina uz akmens laikmetu, kurā ietvēra neolitu, kas šajās salās esot turpinājies līdz 3. g. tk sākumam p. m. ē., par ko citi zinātāji atkal izsaka šaubas.
Ķeltus bieži min kā Īrijas pirmiedzīvotājus, bet sāgas un arheoloģiskie pieminekļi tādu apgalvojumu neapstiprina.
Par visticamāko Ķeltu senkultūras ienākšanas laiku uzskata 6. gs p. m. ē., kas sakrīt ar laiku, kad sākās Umbrijas pakļaušana topošajai Romas impērijai, kad visaktīvāk darbojās pretspēki Grieķijas un Romas tīkojumiem. Tajā laikā Eiropā ienāca huņņi, atsprieda baltu ciltis no Donavas upei tuviem apgabaliem pret ziemeli, rūti tika iznīcināti un izdzenāti pa visu Eiropu. Visvairāk ir iespējams, ka tā sauktie Īrijas ķelti bija rūti, jo sāgas tie minēti kā tumšmataini cilvēki, kamēr eiri, skoti un pikti bija gaišmataini gargalvainās varietātes mezocefāļi.
Sāgas ļauj secināt, ka viņi ir bijuši iebrucēji, kas sevi dēvējuši par "tautha de danann", par piektajiem salas iedzīvotājiem, kas ir jo interesanti tādēļ, ka tie sevi uzskatījuši par daniešiem. Tas liecina tikai par to, ka ķelti nāca no Rieteņa gala kā jauktas rūtu, pelasgu, sibīru un umbru dzimtas, kas bija atradušas patvērumu tagadējā Dānijā un tāpēc uzskatīja sevi par daniešiem.
Izrakumi liecina, ka pirms ķeltu ienākšanas Zaļajās salās senie eiri, skoti un pikti turēja ne tikai kazas un aitas, bet arī zirgus un govis, zemi apstrādāja ar koka kapļiem, audzēja rudzus, miežus, auzas, zirņus, lēcas, linus, kaņepes, jo viņiem bija tirdzniecības sakari ar Poseidonijas pelasgiem un ariešiem, kas ieradās pēc alvas bronzas kausēšanas vajadzībām un atveda līdz gan bronzas senlietas, gan mājlopus un labības sēklu. Taču tajā laikā bronzas senlietu bija maz. Toties pēc ķeltu ienākšanas strauji izplatījās bronzas un dzelzs senlietas, Ķeltu senkultūras senlietas, kas pārliecinoši apstiprina viņu tuvību umbru un pelasgu kultūrai, jo tas bija laiks, kad heti, pelasgi un umbri tika padzīti no dzimtenes un meklēja patvērumu trimdā, atvezdami līdz savus dārgumus un jaunākās tehnoloģijas.
Briti tika ievesti Zaļajās salās no Apenīnu pussalas kā vergi, kā pirmā deportētā tauta, kad tika nodibināta Britānijas kolonija (Brettania Romana), jo vietējās piktu un skotu ciltis neizdevās pakļaut. Taču juzdami savu piederību baltiem, briti bēga no romiešu lordu latifundijām un atrada patvērumu brīvo cilšu novados, kļūdami par sesto senāko tautu Lielbritānijas salā, kas pēc mūsdienu viedokļa tā arī bija, taču viņi nebija te autohtona tauta.
Angļi nav patstāvīgs etnoss, bet gan vēsturiski ieviesies apzīmējums bijušās Romas impērijas Britānijas kolonijas iedzīvotājiem, kas radās pēc Romas impērijas sagrāves, kad lordi nespēja patstāvīgi nosargāt savus īpašumus pret seno cilšu uzbrukumiem, kas nekad nebija rimušies, pat tagad izpaužas kā īru katoļu cīņa pret Anglijas tīkojumiem.
Kad Romas impērijas vairs nebija lordi griezās pēc militāras palīdzības pie Saksonijas karaļa it kā britu tautas vārdā, ar to likdami saprast, ka viņi ir bijušās Britānijas kolonijā dzīvojošo tautu vēlēti delegāti, kas sevi sauca par britu sūtņiem (angl. Angel). Tāda palīdzība tika arī sniegta, atsūtot sakšu Angel (sūtņus) karakuģos, iekarojot bijušo Britānijas koloniju, izspiežot no iesēdētajām vietām romiešu lordus un ieceļot sakšu izcelsmes pārvaldniekus. Tiem sajaucoties tad arī radās anglosakši, kurus aizvien vēl dēvē par angļiem, t. i., par britu sūtņiem.
Daudzu valodu konglomerātā radās arī daudzas pidžinas, no kurām izauga angļu valoda, kas nav ne latīniska, ne vāciska, ne normaniska, ne īsti baltiska valoda, bet kaut kas vidējs starp tām. Tāpēc nekad neesmu izjutis cieņu ne pret šo valodu, ne pret angļu lordiem un viņu lielmanīgi sastingušajām tradīcijām, jo sevišķi tāpēc, ka viņi ir saglabājuši tieksmi uzkundzēties citām tautām un it kā labdarības dēļ uzspiest tām savu kultūru, valodu, kam pēdējais piemērs ir pūles asimilēt īrus un skotus. Tāpēc jāsaka, ka ne viss ir zelts, kas spīd. ne katrs ir anglis, kas runā angļu valodā, ne katrs ir krievs, kas runā krievu valodā, ne katrs ir godīgs, kas par tādu uzdodas neaicināts.
Normaņu, ģermāņu u. c. etnosu substrāti145 ienāca Vīkingu laikos kā vīkingu līdzbraucēji, jūras piekrastēs celto cietokšņu algotie sargi.
Seno tautu liktenis kļuva drūms reizē ar Romas impērijas Britānijas kolonijas izveidošanos. Kaut gan Jūlijs Cezārs loloja plānus iekarot abas lielās salas, no tā nekas neiznāca eiru, skotu, ķeltu, piktu, azilu, atbrībrīvojušos britu pretošanās dēļ. Pēc Romas impērijas kundzības sabrukšanas Īrija (Poblacht na h Eireann) kļuva patstāvīga.
Taču 1160. gadā iebruka anglosakšu lordi. 1171. gadā Īrijas salā tika izveidota anglosakšu lordu kolonija Peila, uzspiesti manori, t. i., brīvās kopienas pievāca lordi un izveidoja savas muižas pēc Romas parauga. Vienīgi Airišra palika brīva kā īru valsts.
Tādējādi Zaļo salu pamata tautas tika pakļautas nežēlīgai pārkausēšanai bijušās Romas impērijas kungu, normaņu konungu un viņu līdzatvestu bijušo Gentes sclovorum (Romas un Bizantijas bijušo vergu ģimeņu) kalvēs. Taču eiri jeb īri tam visam cauri saglabāja baltu mentalitāti un tāpēc palika kā vēl viena senās baltu civilizācijas relikta tauta Eiropā blakus lietuviešiem, norvēģiem, islandiešiem, Tibetas baltiem, horvatiem un serbiem.
Kopš 8. gs m. ē. Lielbritānijas salas daudzkārtīgi aplaupīja vīkingi, pakļāva dažas teritorijas, kurās izveidojās normaņu kolonijas ar savu atšķirīgu kārtību. Pēc vikingu laikiem sākās jaunā vēsture, kura jau iziet no apskatāmā laika Ritas, jo nevar vairs runāt par baltiem, jo tur jau dzīvoja jauktas tautas, kaut gan skoti un eiri arvien vēl centās saglabāt savas nacionālās kultūras savdabības un valodas.