4. Zemkopība un lopkopība
Ap 3. g. tk. p. m. ē. visai spontāni ir sākusies lopkopība (aitas un kazas), zemes uzkaplēšana ar kapļiem rudzu un auzu sējumiem gar Īrijas dienvidu rieteņa piekrasti un kaļķakmeņu kalnienes līdzenumā Lielbritānijas salā, kas atradās blakus Stonhendžai, sanesot melnzemi siltās, no vēja aizsargātās vietās un tā iekārtojot neliekus, apbrīnojami labi sakoptus auglīgas zemes pleķīšus.
Nekādas pazīmes, kas liecinātu par jaunu ieceļojumu vilni arheologi neatklāja, bet tajā laikā sākās aktīva jūras kuģniecība un tirdzniecība, ieradās umbru un pelasgu podnieki un kalēji, ierīkoja savas apmetnes, apstaigāja tuvus un tālus eiru, piktu un skotu ciematus, izlikdami savus ražojumus apmaiņai pret zvērādām, pētīdami zemi un meklēdami alvas atradnes, par kurām bija dzirdējuši svētceļotājus stāstam, kas esot ieradušies Pelasgijā pie Mātes Latas tempļa kalponēm padoma prasīt un gudrības smelties, kā nosakāms laiks, kā labība sējama un kopjama, kā māla trauki taisāmi, kā cilvēku kaites izskaužamas, kā liktenis nosakāms pēc zvaigznēm.
Arī slīpētā krama darbarīki nāca pa to pašu ceļu. Azili, kā sauca pirmos viesus no Pelasgijas un Umbrijas, bija tirgotāji, starpnieki, nevis bēgļi vai iekarotāji, turklāt tie ieradās laikā, kad sākās Stonheņdžas observatorijas celtniecība, jo zemkopjiem un lopkopjiem bija vajadzīgs kalendārs, pēc zvaigznēm jānosaka likteņa ceļi un mīklas. Viņi atveda aitas, kazas, nelielus zirģeļus, mūļus, piena govis, skaistus māla traukus, bronzas lemešus un nažus, rotas un gliemežnīcas Spondylus apmaiņai pret caunādām, vulkāniskā stikla spoguļus, ziloņkaula krāšņuma lietas, pirmās bronzas senlietas.
Brēmenes Ādams rakstīja par šo salu iedzīvotājiem, ka ''viņi ēd vienīgi mājlopu produktus un mājlopu ādas tiem kalpo par apģērbiem. Te nav lauku, pašaudzētu augļu. Mežu maz. Tādēļ tie dzīvo kopā ar lopiem zemnīcās'', bet Strabons piebilda, ka ''to mājas ir taisītas no pīteņiem, kurās tie dzīvo kopā ar mājlopiem, kopj zemi un audzē paši sev maizes labību, iepērk zeltu, sudrabu un bronzu, medī un zvejo'' (12).
Zemi kopa un apstrādāja visai savdabīgi, rūpīgi, apstrādāto zemi slēpa no ienācējiem, ko noteica nelielās zemes platības salu vidienēs: bezvēja nokalnēs un gravās sanesa melnzemi no upju palienēm 0,3 - 0,5 m biezumā. Melnzeme tika attīrīta no nezālēm. Tajā sēja auzas, miežus, rudzus, audzēja kāpostus un burkānus, kopa bišu kokus.
Viņi vāca savvaļas ābolus, ogas, riekstus, ezerriekstus, skābenes, ozolzīles, kastaņas, kuras mērcēja, žāvēja, mala miltos un lika klāt maizei līdzīgi jatvingiem. Pazinuši medalu, kas it bieži tika pieminēts sāgās.
Skotija bija pazīstama kā aitkopju zeme, kurā pazina zemkopību kā saimniecības blakus nozari. Zemkopība tur bija attīstāma rokām sanestas melnzemes lauciņos, jo zeme ir akmeņaina, klimats nelabvēlīgs, kālab otrā vietā aiz aitkopības izvirzījās medniecība drumos un jūrā (roņi, valzirgi, Stelera govis u. c. dzīvnieki) un zvejniecība upēs, ezeros, jūrā no laivām un kuģiem ar kaula āķiem, šķēpiem, zivju bultām, no nātru šķiedrām vai lūkiem pītiem primitīviem tīkliem.
Īrijas un Lielbritānijas salu zemkopības un piemājas lopkopības kopienu vēsture bija līdzīga normaņu un senprūšu zemkopju un lopkopju kopienu vēsturei (527), tā kā to aprakstot nāktos atkārtot jau teikto, kaut gan bija arī savas atšķirīgas sabiedrības struktūrās, īpatnības, ko noteica nošķirtība un dabas apstākļi, jauninājumu ieviešana patstāvīgi tikai pēc nepilnīgiem nostāstiem par kontinentālās Eiropas baltu cilšu sasniegumiem, turklāt mācīties varēja tikai no pelasgiem. Laikam jau tāpēc sāgas tika dziedāts par druīdu sūtņu sūtīšanu uz Pelasgiju mācībā.