Turpinājums

2. Fenoskandijas atklāšana

       arheologu skatījumā

Epipaleolitā un mezolita sākumā cilvēkiem bija pieejama Skandza, kā arī Fenoskandijas¹⁴³ austreņa daļa – Karēlija jeb cāmu zeme, Ziemeļa jūras tagadējās Norvēģijas piekraste.

Danas bērni, kas nebija nekas cits, kā vien tie paši Sembra mazdēla Svīdra pēcnācēji no Madlenas alas dzimtas, aptuveni 11. g. tk vidū p. m. ē. nonāca Skandzā, no kuras ārā izkļūšana vairs nebija iespējama strauji veidoties sākušās Joldijas jūras pirmās transgresijas dēļ, kad Baltijas jūras ieplakā un Dānijā valdīja ledus kalni, kas pamazām kusa, Golfa straumes siltuma pieveikti.

Pāris gadu simteņu vēlāk (ap 11. g. tk beigām p. m. ē.) Fenoskandijas austreņa daļā ienāca daugavieši – tie paši svīdri, kas lika pamatus latgaļu ciltīm un cāmiem. Viņu pēcnācēji, pārcietuši Rapakivi jūras akmeņu uzbrukumu Medvežegorskas 10. apmetnē un tagadējās Somijas dienvidu gala augstākajos kalnos, uzsāka dzīt pēdas ziemeļbriežu bariem pret ziemeli pa augstienēm, jo visās zemākas vietās viļņojās Rāpakivi jūra, kas caur tagadējo Karēlijas austreņa ezeru virkni sasaistīja Joldijas I jūras ūdeņus ar Balto jūru, izraisot pirmo lielāko virsējo ūdeņu transgresiju¹⁴⁴ nākamās Baltijas jūras reģionā, kālab ziemeļbriežiem un viņu medniekiem bija atvērts ceļš tikai pret ziemeļi. Tā viņi nokļuva Golfa straumes ietekmes novados tagadējās Norvēģijas jūru piekrastēs, kur tiešām bija augšminētajā sāgā apdziedātie dabas apstākļi, kurus tautas mutvārdu daiļrade pielīdzinājusi Skandzas dabas apstākļiem, saplūstot abu Fenoskandijas cilvēkiem labvēlīgo novadu sāgām vienā skanējumā.

Ap 9. g. tk p. m. ē. Fenoskandiju sasniedza lielkaļi un Māras ģints piemari, izveidodami pirmās cāmu dzimtas Karēlijā un Somijā. Tajā laikā ledāji saglabājās kalnos, kālab gar tagadējo Botnijas jūras līci sākās ieceļojumi Norlandē jeb Ziemeļa zemē, kā arī visā cāmu galā.

Daugavieši ienāca Ziemeļa meitu valstībā pa diviem ceļiem. Par to var spriest no tā, ka Rževas lielkaļu vēl nebija, bet Māras pēcnācēji vēl nebija ienākuši Valdaja novados un pašā Jilgas (Volgas) upes augštecē. Tāpēc pirmie ieceļotāji Fenoskandijā varēja būt tikai daugavieši.

Pirmais ceļš veda pāri tagadējai Neivas jeb Ņevas upei, kas bija tikai ledus mēle no Baltijas ledus ezera, aiz kura sākās ziemeļbriežu ganības. Ienāca 2 ģimenes jeb dzimtas. Pirmā ģimene jeb dzimta atdalījās Belinga aukstajā laikā, sasniedza tagadējās Somijas dienvidu pacēlumu un atstāja Askolas senkultūras pieminekļus 80 - 100 m augstās Sokejas augstienes dienvidu galā. Otra ģimene jeb dzimta atstāja savus pieminekļus Anekes jeb Oņegas ezera austreņa krastā un ienāca Lāča kalna jeb Medvežegorskas 10. apmetnē. Tas notika aptuveni 11500. g. p. m. ē., kad radās tā sauktās Askolas senkultūras pirmā apmetne.

Askolas senkultūras apmetnes atklāja V.Luhs 1956. gadā, atvēlēdams šai senkultūrai laiku no 9. g. tk līdz 4. g. tk p. m. ē., nevarēdams nekādi izskaidrot, kā gan šie cilvēki varēja ieceļot Joldijas jūras transgresijas laikā, kā gan viņi spēja pārciest Rapakivi jūras periodu, kad no Skandināvijas kalnu ledus cepurēm vēlās lejup milzīgi, ledāju nopulēti akmeņi, kas tiek dēvēti par auna pierēm, kā arī nevarēdams izskaidrot, kamdēļ tikai vienā apmetnē atrada dažus Svidru senkultūras tipa bultu krama uzgaļus, kamēr visās citās vietās bija vienīgi vietējā kvarcīta kalumi.

Askolas senkultūra bija izplatīta pavisam mazā zemes pleķītī, kuram apkārt bija redzamas ūdens izveidotas terases, Rapakivi jūras sanestās auna pieres, kas 80 - 100 m augsto pacēlumu, kurā paglābās cilvēki, nebija skāruši (178).

Tātad Askolas apmetne bija radusies daudz agrāk, laikā pirms Rapakivi jūras sākuma. Augstienē būs paglābušies ne tikai cilvēki, bet arī ziemeļbrieži, jo kā gan citādi cilvēki būtu tik ilgu laiku izdzīvojuši, pārcietuši Rapakivi akmens, ledus, sniega un ūdens plūdus, Baltijas ledus ezera un Joldijas jūras abas transgresijas, kad visas zemienes tika appludinātas.

Arktiskā Komsas senkultūra tika atklāta Norvēģijas Ziemeļjūru piekrastēs un pastāvēja laikā no 8500. līdz 7000. g. p. m. ē.

Komsas senkultūras, kā arī Kolas pussalas Bārenca jūras piekrastes Zvejnieku Zemes raga 1. apmetnes tika atklātas starp Joldijas I jūras okeāniskās jeb pasaules plūdu treansgresijas un Tapes I krasta līnijām 80 - 100 m augstumā, kas norāda, ka pirmie ieceļotāji varēja ienākt šajās vietās tikai un vienīgi aukstajā laikā, jo šīs apmetnes atradās kalnainā apvidū, ko no visām pusēm apņēma jūra, izņemot šauru joslu tagadējās Nikeļas pilsētas apvidū, Luostari rajonā, starp ledus kalniem un Ziemeļa jūrām. Tātad kāda ģimene ieceļoja šajā apvidū no Lāču kalna 10. apmetnes 11. g. tk beigās p. m. ē., pirms arktisko jūru Tapes I transgresijas, kuras laikā Kolas pussala bija sala starp Barenca jūras ledus mēli un centrālo ledāju (178).

Izpētījusi Krievijas Sanktpeterburgas epipaleolita pieminekļus, arheoloģe N.Gurina bija spiesta secināt, ka Narvas piekrastes Tīrvaldas 1., 2. un 3. apmetne, Narvas apmetne, trīs Sestroreckas apmetnes, Merevas apmetne Lugas upes lejtecē, Izsadas apmetne un Ustjribežas 2. apmetne Pašas upes piekrastē, Lādogas novada apmetnes Volhovas upes deltas apvidū ir radušās pirms Joldijas jūras transgresijas, jo minēto apmetņu kultūrslāņus klāja jūras sanesumu ieži, kuri varēja rasties tikai Rapakvi un Joldijas I jūras transgresiju laikā, pie tam Narvas līča austreņa krasta apmetnēs bija pelēki brūnganā Polockas krama dara rīki (56 - 60 %), bet krama tuvākā apkārtnē nebija, kādēļ vēlāk radušajās apmetnēs lietoja vietējā kvarcīta darbarīkus, kas norāda, ka viņi bija nākuši no Polockas daugaviešu saimes 11. g. tk pēdējā ceturksnī un atstājuši Lāču kalna, Askolas un Komsas senkultūru pieminekļus (178).

Joldijas jūras pirmās fāzes beigās, kad pēc silta laika iestājās aukstums jeb mazais apledojums, Ziemeļa Daugavas izteces rajonā parādījās jaunas apmetnes, kurās bija lietojuši lielus krama cirvjus, kasīkļus, labi apstrādātus Svidru bultu un šķēpu uzgaļus, kuriem par izejmateriālu kalpoja Rževas rozā krams ar violetajām dzīsliņām un brūnganais Valdaja augstienes krams. No šīs vietas apmetņu rinda stiepās gar Ziemeļa Daugavu uz leju līdz Baltās jūras piekrastei un gar to Karēlijā iekšā, kur viņu atstātās Rževas krama rīku lauskas atrada Vojučāža ūdenskrituma apvidū Kemas upes piekrastēs. Tas esot noticis laikā no 11000. līdz 10500. g. p. m. ē., ar ko jauni ieceļojumi Fenoskandijā izbeidzās līdz pat 10. gs p. m. ē., kad sākās sāamu ieceļojumi (101). Tātad tie bija nākamie Māras ģints ziemeļa piemari, kuru pirmajā rieteņa ciltī iegāja nākamie lielkaļi. Šīs dzimtas tad arī radīja cāmus, kas gar Botnijas līci ieceļoja tagadējās Zviedrijas Baltijas jūras piekrastēs.