Turpinājums3. Fenoskandijas apgūšana
Laiks skrēja, cilvēki vairojas un, raugi, cāmi iesāka savu lielo ziemeļa gala pārgājienu un kādā 10. g. tk sākuma dienā p. m. ē. ieradās pašā Fenoskandijas ziemeļa galā un pamazām sāka apgūt jaunus medību laukus, bet Danas bērni tā arī palika ieslodzīti Skandzā līdz tam laikam, kad jūra atrada tagadējo pārrāvumu uz Ziemeļa jūru, kurā līdz tam gulēja un pamazām kusa milzīgs ledus kalns.
Kā vieni, tā otri un trešie pārtika no ziemeļbrieža gaļas, zivīm, roņiem, ūdensputnu olām, tundrā izaugušajām brūklenēm, mellenēm, lāču ogām, reto priežu sīko čiekuru sēklām. Tāpēc ēdiens bija vienveidīgs un apnicīgs, cilvēki bieži slimoja, daudzi apmira, ģimenes vairojās ļoti lēni, apdzīvotības blīvums bija gaužām niecīgs līdz pat Joldijas jūras otrajai fāzei, par ko liecināja retās sākotnējās ziemeļnieku apmetnes.
Staigāja briežādās, gulēja briežādās, ar briežādām pārsedza čumus (vienas ģimenes būdas) jeb virszemes slieteņu un puspagraba slieteņu jumtus. Traukus taisīja no bērza tāsīm, darbarīkus - no kaula, raga un kvarca akmeņiem, arī no šīfera, jo līdzpaņemtais krams ātri vien tika izlietots, jaunu krama atradņu Fenoskandijā nebija.
Ugunskurs pavārdā kurējās cauru dienu un nakti būdu klonā, jo bija mitrs un auksts gaiss ziemā un vasarā. Vecie vīri un māmuļas sūdzējās par kaulu sāpēm. Bērni līda sildīties zem zvērādām, gulēja apkārt ugunskuram, bieži slimoja un apmira. Tēva guļasvieta bija ieejas pusē, jo vajadzēja sargāties, lai vilki vai lāči nesaplosa bērnus. Tad piejaucēja un pieradināja paši savus vilkus, bet tie bija jābaro no tās pašas kunhas - dobtā akmens poda, kas vienmēr atradās virs pavārda, taču pārtikas bija maz, it bieži nācās badoties, sevišķi ziemās. Taču viņi izdzīvoja un savairojās.
Danas bērniem Skandzas līdzenumā klājās labāk, jo tur jau bija īsteni meži saauguši, bites un kamenes dūca pļavās, zaķi lēkāja meža kāpostos, lāči avenājos mielojās, vilki kauca tā, ka naktīs bail klausīties, lūši līda pie putnu ligzdām kokos, lapsas raka alas smilšainajos pauguros, stirnas slapstījās no vilkiem un plūca maigu zāli krāčaino upju un daudzo ezeru piekrastēs un salās. Tāpēc Danas bērniem pārtikas pietika. Viņi nebija aizmirsuši celt pāļu mītnes.
Fenoskandijas ziemeļa gala jūras piekrastēs dzīvojušie cilvēki, kas radīja Komsas senkultūru, nedzīvoja sliktāk - zvejoja zivis jūrā starp fjordiem un upēs, medīja roņus un lielos jūras zvērus, Stellera jūras govis, vaļus, jūras lauvas, muskusa buļļus, ziemeļbriežus, zaķus, vilkus, lāčus. Piekrastē ligzdoja kaijas un citi jūras putni, upju un ezeru piekrastēs pīles, zosis un gulbji, purvos mājoja dzēses un dzērves, kuru olas bija gardas gan svaigas, gan pelnos ceptas. Netrūka zvērādu ne apģērbam, ne apaviem, ne segām, ne arī būdu apjumšanai. Kaut gan pamata ēdienā bija gaļa un zivis, to varēja dažādot ar brūklenēm, dzērvenēm, lācenēm, zilenēm, putnu olām. Vēlāk saradās arī bites.
Joldijas jūras piekrastē dzīvoja kāda cāmu dzimta, sitās grūtībās šā un tā: dzimta nīkuļoja, cilvēki agri aizgāja pie tēviem, bērni neizdzīvoja, jo nebija to bagātību, ar kādām bija apveltīti Danas bērni un ziemas gala nākamie norvēģi, kamēr nepienāca arī viņu zvaigžņu stunda, nebeidzās Joldijas jūras maksimālās transgresijas periods, Joldijas jūras ūdeņi neizsīka, izrāvās uz Ziemeļa jūru pāri tagadējās Zviedrijas līdzenumam, atkal atdalot Skandzu kā salu no ledāju valstības un sauszemes.