Turpinājums

4. Pāļu mītnes

Vācijas valodnieks un vēsturnieks O.Šrāders šajā sakar rakstīja, ka "Tāda pati senkultūra, kuru raksturo Šveices ezeru pāļu pilsētas, ir atklāta visā mūsu kontinentā, un tai ir tikai vietējas atšķirības, tādas pāļu mītnes bija izplatītas arī Krievijā (gar Dņepru, Dņestru, Volgu, ezeros, purvos), ar vienu vārdu sakot, visā indoeiropiešu apdzīvotajā teritorijā cauri visiem senlaikiem.

Tā kā visi Eiropas iedzīvotāji runāja vienā valodā, kas vietumis atšķīrās vienīgi ar dialektu lielākā vai mazākā mērā, tad no tā izriet, ka vismaz neolītā ir jārēķinās ar indoeiropiešu klātbūtni visā Eiropas kontinentā. Ar to esmu pateicis, ka neolītā visi Eiropas iedzīvotāji bija radniecīgas izcelsmes indoeiropieši, jo, ja jau tiem bija kopīga valoda, tad vajadzēja būt arī tādai vienas radniecīgas izcelsmes tautai, kas tajā runāja. Tā kā pašas vecākās no indoeiropiešu valodām ir lietuviešu un latviešu valodas, tad šai tautai bija jābūt lietuviešu un latviešu tiešā zara priekštečiem'' (12), kuri ''savairojās un apvienojās, izveidojot gan lietuviešu, gan latviešu tautu, bet tikai pēc tam saradās citas tautas un iekaroja lietuviešu un latviešu senču zemes, radot jaunas jauktās tautas un to valodas, tomēr saglabājot lietuviešu un latviešu valodas pamatvārdus un valodas iezīmes'' (Latams,1862.).

F.Kellers atzina, ka pāļu būves ezeros un upēs esot vēl viens pierādījums baltu tautu etniskajai kopībai, kuras pieminekļi augstākā pakāpē esot atklāti Umbrijā un Pelasgijā. F.Kelleru pārsteidza savādais pāļu un šķērsbaļķu palieku novietojums kādā apmetnē, kura nezināmu iemeslu dēļ atradusies Cīrihes ezera gandrīz pašā vidū, kur senlaikos varēja atrasties kāda nogrimusi sala. Kad izpētes darbs bija paveikts, visi atradumi līdz pat sīkumiem atzīmēti mēroga shēmā, izveidojās lielas un plašas ezera pāļu apmetnes kopaina.

Cīrihes ezera pāļu apmetnē bija 5 - 6 vai arī vēl vairākas mītnes. Mītņu sienas cēla no tiem pašiem ezera pamatā iedzītajiem stabiem, uz kuriem būvēja samērā plašās platformas. No platformām uz krastu veda 1 - 3 m plati un 50 - 150 m gari, uz pāļiem celti un nostiprināti, tēstu baļķu seguma tilti, pa kuriem varēja iet, jāt, braukt ratos, ragavās. Tā bija sensācija zinātnē, kurai bija daudz pretinieku līdz tam laikam, kamēr nebija atklātas līdzīgas celtnes visā Eiropā. Tad arī nācās secināt, ka pāļu mītnes ezeros un upēs cēla prototoindoeiropieši jeb balti kopš vēsturē neapzinātiem laikiem (89).

Cīrihes ezerā pāļu mītnes tika celtas kā vairāki patstāvīgi ciemati, kam nebija tiltu ar sauszemi. Tāpēc pāri ezeram brauca laivās. Mītnes cēla baļķu platformas malās. No mītnes ieejas veda lejup kāpnītes, lai iekāptu laivā vai izkāptu no tās. Laivas piesēja pie pāļiem durvju priekšā.

Mītnēs turēja suņus, kazas un aitas, bet zirgus un slaucamās govis, vēršus un cūkas turēja aplokos ezermalas pļavās. Tur pat tuvumā, kādu ezerā ietecējušo upju palienēs un ezera pļavās atradās arī tīrumi, kuros audzēja auzas, miežus, rudzus, zirņus, lēcas, linus un vēlāk arī dārzeņus. No linu šķiedrām vija auklas un striķus, no auklām pina tīklus. Linus vērpa diegos, no kuriem auda apģērbu audumus, seģenes, segas. Tur pat strādāja akmeņkaļi un daiļkalēji. Mītnes vidū atradās virs akmens māla mūra celts akmens plākšņu pavārds, virs kura vārīja dobakmenī, māla vai bronzas katlā ēdienu, miežalu, tēju, sildīja ūdeni, cepināja gaļu.

 

 

74. attēls. Žeņēvas ezera pāļu ciemata rekonstrukcija (89).

 

Žeņēvas ezerā F.Kellers atklāja 60000 m² lielu pāļu pilsētu. Konstances ezerā viņš atklāja 40000 m² plašu pāļu pilsētu. Abās pāļu pilsētās mītņu sienas bija celtas no ezera gruntī iedzītajiem pāļiem, liekot pāli pie pāļa. Iekšpusi, ārpusi un griestus apdarināja ar māla rūtēm kā jēlķieģeļiem, bet jumtu nosedza ar biezu niedru kārtu, atstājot vidū māla rūtu apdarinātu dūmvadu. Akmens krāvuma pavārds atradās mītnes vidū siltumam un ēdiena sagatavošanai. Pavārdu veidoja no akmeņiem uz bieza oļu un māla uzbēruma. Tas bija līdzīgs mūsdienu plītij, kuras vidū atradās liels dobakmens, māla, vēlāk - metāla katls. Katlu iemūrēja tā, ka palika brīva vietā gaļas cepšanai uz iesma.

Sākumā lietoja izgrebtus vienkoča traukus, vēlāk māla podus, bļodas, krūzes, kausus, kuru lauskas atrada šajās pāļu apmetnēs. Tur atrada pavisam primitīvus kaula, raga un krama darbarīkus. Tātad mītnes bija pastāvējušas kopš Madlēnas senkultūras laikiem un turpinājušas pastāvēt līdz Romas impērijas laikiem. Līdzīgu ainu Čailds atklāja Mazāzijā (507).

Mākslīgo salu mītnes, kuras Itālijā sauc par 'palafitte Varesine', atklāja Varezas ezerā un tā apkārtnes purvos, Monatas un Varanas ezeros, Tirēnu jūras piekrastē, Lombardijas purvos u.c. vietās. Virginas ezera galvenā būve, kuras dēļ radās šī tipa celtņu itāliskais nosaukums, atradās Izolīnas salā. Izolīnas sala bija uzbērta mākslīgi un sastāvēja no piecām kārtām. Visvairāk atradumu bija apakšējā kārtā. Starp akmeņiem, satrupējušiem stāvbaļķiem un guļbaļķiem atrada Svidru senkultūras tipa akmens darba rīkus. Gadu skrējumā sala būvēta un pārbūvēta vismaz piecas reizes, ik reizi to paceļot augstāk. Domā, ka apakšējā slāņa būve sākumā esot bijusi parastā pāļu apmetne, kurā pāļi ezera cietajā dibenā nostiprināti ar akmeņiem. Tas noticis mezolita sākumā (10. - 9. g. tk p. m. ē.). Vēlāk pāļu būvi paplašinājuši. Tāpēc baļķus nācies aizvien vairāk nostiprināt ar jauniem akmeņu krāvumiem. Tā izveidojies salas baļķu un akmens pamats, kurš pamazām apaudzis ar atkritumiem un nosēdumiem, izveidojot tagadējo Izolīnas salu.

Agrākos gados pāļu būves tika izdalītas atsevišķā senkultūrā, kas bija iedalīta vairākos periodos, atkarībā no pāļu mītņu atliekās atrasto senlietu tipoloģijas. Vēlāk šis priekšlikums tika noraidīts, bet periodizēšana pārliecinoši pierādīja, ka pirmās pāļu būves tika būvētas jau epipaleolitā un mezolitā. Tās turpināja būvēt tik ilgi, kamēr pastāvēja senā, aizvēsturiskā baltu civilizācija. Arieši un erji, acīm redzot, necēla pāļu būves, jo Āzijā, izņemot Levanti, tās nav atrastas.