5. Kalnrūpniecība
Par bronzas laikmeta sākumu Umbrijā uzskata 4600. g. p. m. ē., jo tā laika apbedījumos tika atrastas pirmās umbru bronzas senlietas, par ko nevarēja šaubīties, jo umbru bronzai speciālu alvas piemaisījumu nebija - tā bija dabiska vara rūda, kura saturēja gan alvas, gan zelta, sudraba, gan dzelzs, mangāna un titāna piemaisījumus; tie piedeva umbru bronzai sevišķu izturību, cietību; tāda bronza tik ātri nesarūsēja, saglabājās ilgstoši, pārsteidzot arheologus ar savu agro izplatību.
Dabiskās izcelsmes bronzas dēļ Umbrijā nav konstatēti vara rīki un rotas lietas, kālab vara laikmets netika izdalīts. Toties pirms bronzas laikmeta pastāvēja sudraba, zelta un elektrona (grieķu ēlektron 'dzintars', te - 'sudraba un zelta sakausējums') laikmets.
Zelta laikmets Umbrijā sākās 6. g. tk p. m. ē., jo tajā laikā celto ezera piļu apmetnēs tika atrasti zelta tīrradņi, kuri izmantoti piekariņu un saspraužu galvu izgatavošanā. Tāpēc šo gadu uzskata par Umbrijas zelta laikmeta sākumu.
Sudraba un elektrona laikmets Umbrijā sākās 5300. g. p. m. ē., jo tajā laikā celto Štīrijas virszemes stāvbaļķu namiņu krāsmatās tika atrastas pirmās sudraba rotas, kā arī par elektronu sauktā zelta, vara un sudraba sakausējuma naži, sirpji, lemeši un bultu uzgaļi. Umbru elektrons saturēja ap 20 % zelta, 70 % sudraba, ap 5 % vara un 5 % sārņu,- galvenokārt silikātus (stiklu). Stiklu pirmo reizi cilvēces vēsturē sāka kausēt Umbrijā reizē ar elektronu 5300. g. p. m. ē. Stiklu izmantoja rotām, kasīkļiem, kā arī logu caurumu aizdarīšanai mītnēs, pirmajiem dabīgajiem spoguļiem - nelieliem, vienā pusē gludiem, otrā - linzes formā izliektiem un ar sudrabu vai elektronu pārklātiem stikla gabaliem, kuri palielināja attēlu. Kopš 1200. g. p. m. ē. stikla linžu spoguļus izmantoja kā ieročus pretinieka kuģu aizdedzināšanai jūrā no attāluma. Daži šīs ierīces sauca par grieķu uguni, kas bija maldīgs uzskats, jo "uguns" iegūšana ar linzēm un spoguļiem no saules stariem bija umbru prioritāte, bet sengrieķi to pārņēma no pelasgiem un umbriem (191).
Bronzu Umbrijā, konkrēti - Štīrijā, sāka kausēt no vienveidīgas rūdas bez papildus piejaukumiem ap 5000. g. p. m. ē., tātad pirms oficiāli atzītā bronzas laikmeta sākuma, apsteidzot citus bronzas ieguvējus par vairākiem tūkstošiem gadu. Rūda saturēja varu, sudrabu, zeltu, nedaudz dzelzs, kā arī cieto metālu - titāna un volframa piejaukumus, kas šo kausējumu padarīja izturīgāku par dzelzi, toties tas bija grūtāk apstrādājams (534).
Kalnrūpniecības attīstību Umbrijā izpētīja austrieši K.Zahockis un G.Kurle, kuri šim tematam ir veltījuši vairākas, agrāk plaši pazīstamas, tagad jau aizmirstas publikācijas (534).
Umbri ieguva bronzu Itālijas Alpos (Cizalpijā), Tirolē, Zalcburgas un Miterbergas Apu novados, kur jauktā zelta, sudraba, titāna, svina, dažu retzemju metālu un vara rūda bija sastopama virsējos nogulumiežos zem velēnas. Tāpēc G. Kurle domā, ka pirmajiem kausējumiem esot bijis gadījuma raksturs, kam sekojusi apzināta metāla kausēšana virs augšējiem iežiem, sakurot ugunskurus. Nokaitēto slānekli esot aplējuši ar aukstu ūdeni, no kā esot radušās dziļas plaisas. Plaisās esot iedzinuši koka ķīļus ar akmens veseriem, kuri šajās kausēšanas vietās esot atrasti vairumā. Tā esot ieguvuši rūdas gabalus un atlūzas, kuras saberzuši smalkās drumslās, oļos un smiltīs. Sasmalcināto rūdu esot bēruši ādas maisos un koka silēs, kuras vēršu vilktās šļūcēs esot nogādājuši pārkausēšanas vietās.
Tajās pašās vietās bija sastopami zelta tīrradņi 10 - 15 marku (seno zelta monētu) lielumā.
Pārkausēšanas vietās blakus palieliem strādnieku ciematiņiem atrada akmens mūra kausēšanas krāšņu paliekas. Rūdu sabēra krāsnīs. Izkusušo metālu pa tekni iepildīja akmens un māla formās, atdzesēja, iegūstot sagataves, kuras nonāca kalēju smēdēs. Tātad kalnrūpniecības cikls bija noslēgts - izlaida tautā gatavu produkciju, izņemot atsevišķus sagatavju vai bronzas stieņu pasūtījumus.
Kopš 3400. g. p. m. ē. (pēc
radiooglekļa mērījuma, pielaide ± 200 g.) sāka attīstīties kalnrūpniecība
šahtās. Miterbergā šahtas bija100 un 120 m dziļas, kurās vara rūdas slānis ir
bijis 2,0 - 2,5 m biezs. Miterbergas
kalnu nogāzēs 1600 m garā joslā bija ierīkotas 32 šādas šahtas. Tās gāja lejup
29 - 30o leņķī. Viena šahta kalpoja ne
ilgāk par septiņiem gadiem. Tātad Miterbergas vara ieguves 32 šahtas bija
nokalpojušas aptuveni 200 gadus. Katras šahtas apkalpošanā strādāja aptuvēni
180 cilvēku. Minētajā laikā no Miterbergas šahtām tika iegūtas
Tiroles šahtas nokalpoja aptuveni 300 - 350 gadus. Tajās 60 cilvēki cirta mežu un sagatavoja malku, 40 cilvēki ieguva sasmalcinātu rūdu, 30 cilvēki transportēja sasmalcināto rūdu uz vairākas jūdzes attālo kausētavu, 20 cilvēki uzturēja uguni, kausēja rūdu, gatavo bronzu salēja formās, formas aiztransportēja uz smēdēm. Tātad vienā maiņā strādāja 150 cilvēku, kuri ik dienu izkausēja 4 m3 rūdas, ieguva 300 kg bronzas, pārrēķinot tīrā varā, sadedzināja 20 m3 malkas.
Zalcburgas šahtās bija nodarbināti aptuveni 100 cilvēku.
Metalurgus vajadzēja apģērbt, paēdināt. Tiem vajadzēja nodrošināt atpūtu, mitekļus, kā arī kultūras pasākumus, reliģiskos pakalpojumus. Tam nolūkam bronzu un zeltu apmainīja zemkopības un piemājas lopkopības kopienās pret pārtiku, māla traukiem, audumiem, zvērādām. Koka amatnieki un celtnieki bija pašiem savi. Lai to visu nodrošinātu vajadzēja pastāvēt kādam profesionālas virsvadības un tirdzniecības, garīgās aprūpes kolektīvam, savai inteliģencei un aristokrātijai, vēlētiem politiskajiem un saimnieciskajiem vadoņiem, inženieriem, mehāniķiem.
Pēc G.Kurles pētījumiem kalnrūpniekiem ir bijuši pašiem savi tirgotāji, bijušas savas nocietinātās ostas jūras piekrastē un faktorijas pie lielākajiem ūdensceļiem. Pēc viņa aprēķiniem Tirolē vien kopskaitā darbojies ap 1000 cilvēku liels kolektīvs, ieskaitot tirgotājus, speciālistus, garīgos aprūpētājus, ārstus. Pirms iegūt rūdu, bija vajadzīgs ģeoloģiskās izpētes darbs, bez kura kalnrūpniecība nevarēja pastāvēt. Kalnrūpniecība veicināja inteliģences rašanos, nodalīšanos profesijās, specializāciju.
Smēdes tika atklātas ne tikai kalnrūpniecības centros, bet arī katrā kopienu grupā, kur bija arī bronzas stieņu pārkausēšanas krāsnis un izliešanas ierīces, formas, kā arī kaltuves. Kaltuvēs atrastas sagataves un gatavi kalumi.
Dzelzi ieguva vispirms haji (armēņi) no meteorīta 2700. g. p. m. ē, daudzus gadu simteņus vēlāk - heti un arieši. Šie haju dzelzs ražojumi bija tā sauktā Damaskas tērauda priekšteči.
Umbri sāka kausēt dzelzi tais pašos minētajos kalnrūpniecības centros tikai kopš 13. vai 12. gs p. m. ē., kālab zinātnieki izteica domas, ka bronzas kausēšanas noslēpumus heti pārmantoja ar pelasgu starpniecību no umbriem, samaksādami sudrabā, kura viņiem pietika pašiem un tirgum, bet umbri savukārt pārmantoja no hetiem dzelzs kausēšanas noslēpumus, kurus tie aizguva no hajiem, jo Armēnija, Hattija un Umbrija ir trīs vietas pasaulē, kurās dzelzs ieguve sākās vismaz 300 - 500 gadus agrāk, nekā citās vietās pasaulē.
V.Ivanovs arī domā, ka Damaskas tēraudam ir bijusi kosmiska izcelsme (meteorīts), ka tikai pēc šī parauga gadījuma rakstura izkausēšanas apguva dzelzs kausēšanu no šahtās iegūtās rūdas un purva rūdas (rāvas), kura radās tajās vietās, kur zemē ir dzelzs rūdu iegulas (12).
Pēc Dž.Klarka atziņām umbri sāka kausēt dzelzi agrāk, nekā citās vietās Eiropā, taču dzelzs bija mīkstāka par umbru bronzu, kālab dzelzi izmantoja vienīgi juvelieri. Šī iemesla dēļ dzelzs kausēšanas darbarīki un ieroču kalšana Umbrijā sākās tikai 9. - 8. gs p. m. ē., jo tad radās dzelzs sakausējumi, kuru īpašības kļuva tuvas mīkstam tēraudam, turklāt dzelzs kušanas temperatūra ir augstāka par bronzas kušanas temperatūru. Tāpēc bija vajadzīga jauna kausēšanas tehnoloģija, kuras attīstību Umbrijā bremzēja svešzemnieku iebrukumi. Tāpēc umbri šo mākslu apguva par vēlu, jo iekarotāji no Āzijas un Āfrikas ieradās dzelzs bruņās un ar dzelzs zobeniem, dzelzs šķēpu un bultu galiem. Tāpēc saka, ka dzelzs pieveica umbru bronzu un iznīcināja umbrus, kas īsti labi neatbilsts īstenībai, jo umbru bronzu pēc izturības un cietības pielīdzina tēraudam (80).
Elbas sala bija sens ettrusku vara un dzelzs rūdas ieguves centrs, kura pieminekļi nav labi izpētīti. Ir zināms no senrakstiem, ka rūdu transportēja kuģos no Elbas salas uz Tebras grīvu, kur esot atradusies kausētava. Tajā laikā nebija pat Romas pilsētas - Romas bauģos ('pakalnos') bija uzbūvēti ('uzcelti') vienīgi 3 - 4 pilskalni akmens mūru aizsardzība kā Latenās. Mūri un pilskalni kalpoja aizstāvībai pret latīņu un citu jūras pirātu tautiņu uzbrukumiem, jo Tebras upe tolaik bija labs ūdens ceļš kuģiem. Tātad ne jau dzelzs sakāva umbru bronzu, kā minēts dažos vēstures apcerējumos, - bija kādi citi apstākļi, starp kuriem galvenais bija miera un labklājības izlutināto sīkānu, sīkuļu, britu, etrusku un samnu neprasme karot un pieredzes trūkums karā, kas bija vērojams visos baltu cilšu novados, jo šīs ļoti senās tautas nepazina karus, ja nu vienīgi jandāliņus, kādus rīkoja, ja kaimiņos bija skaistas meitas jeb tie nevēlējās tirgoties ar lietām, pēc kurām tīkoja dabas apstākļu dēļ sagādātās nabadzības dēļ.