Turpinājums

5. Lopkopība, zemkopība

un kuģniecība

Par lopkopības iesākumu liecināja atradumi bronzas laikmeta apmetņu atkritumu bedrēs, kuras atradās ārpus mītņu zonas. Lopkopība bija palīgnozare, jo vairums bija meža zvēru kauli.

Atrasti 25. - 22. gs p. m. ē atkritumu bedrēs samestie govju, cūku, aitu, kazu, zirgu, suņu, pīļu un zosu kauli (35 - 40 %), briežu, sumbru, vepru (meža cūku), zaķu, lapsu, ūdru, bebru, caunu, lāču, lūšu, āmriju un roņu kauli (60 - 65 %), kā arī liels daudzums zivju zvīņu.

Laikā ap 20. - 18. gs p. m. ē mājlopu turēšana ņēma pārsvaru par zvejniecību un medniecību, jo tā laika apmetņu atkritumu bedrēs mājlopu kaulu bija vairāk par 70 - 75, citviet pat 80 %. Tas bija aukliņas keramikas izplatības laiks, kurš senprūšu galā sākās 26. gs p. m. ē. un atnesa līdz attīstītu zemkopību un piemājas lopkopību, zirgu pajūgus, divu asu spieķu riteņu ratus, apkaltās ragavas, bronzas sirpjus, izkaptis, divlemešu arklu bronzas kaluma lemešus, guļbaļķu mājas, kūtis, klētis, manteļskursteni dūmojošā pavārda vietā (89).

Ap 15. gs p. m. ē sākās līdumu līšana, mežam atkarojot klajumus sējai un ganībām. Atsevišķās vietās atrada pārogļotus rudzu, miežu, kviešu, auzu, griķu un zirņu graudus, linsēklas, kā arī sirpjus, kapļus, no koka saknes darinātus čača arklus, zarainus bluķēnus - ecēšas, kā arī akmens dzirnas un piestas.

Arī bišu burtes un dzeiņi tika atrasti. Blakus zemkopībai un piemājas lopkopībai senprūšu saimniecībā līdz pat m. ē. 13. gs turpinājās dabas dāvanu vākšana. Vāca lazdu riekstus, ezerriekstus, ūdensputnu olas, meža ogas, sēnes, ozolzīles, zvejoja zivis ezeros, upēs un jūrā. Bija atsevišķas apmetnes, kurās galvenā nodarbošanās bija zvejniecība vai medniecība, amatniecība. Zvejnieki cēla ezeros un upēs pāļu mītnes.

Dzelzs laikmetā (no 650. g. p. m. ē) apmetņu vietās bija daudz dažādu monētu, kādas vien Eiropā sastopamas, kas norādīja, ka senprūšiem bija plaši sakari un stabila tirdzniecība ar tāliem novadiem. Tas bija laiks, kad Dzintara ceļš pa Vislu, Oderu un Elbu, pāri Baltijas jūrai bija jo plaši pazīstams, kad nebija vairs pelasgu, umbri bija tuvu sakāvei, Eiropā ienāca Sibīrijas ciltis ar lopu bariem un bez tiem, kad ienācēji sāka sajaukties ar baltu ciltīm, radot atšķirīgus cilvēku antropoloģiskos tipus.

Tirgotāji ieguva Austreņa Prūsijā pašu vērtīgāko preci - sukcinītu jeb dzelteno dzintaru, kurš kalpoja par maiņas un greznības priekšmetu.

Senprūši pārvietojās jūrā un pa upēm ādas buru un airu kuģos un laivās, pa zemes ceļiem ─ vienjūga vai divjūgu divričos vai divasu ratos tuvu un tālu, jāja labi izkoptos kumeļos, sēdēdami greznos ādas sedlos ar bronzas kāpšļiem.

Svētkalni nebija retums un liecina par plašām zināšanām astronomijā un stabilām druīdu tradīcijām, jo lauksaimniecība bez kalendāra nav iedomājama. Tā, piemēram, Mazūros, Vislas upes deltas rajonā, atrada neolītā celtu augsto svētkalnu, kurā bija mantu slēptuve. Tajā atrada kaula ripiņu, zvēru zobu un gliemežnīcu krelles, kā arī vēlākos laikmetos savāktas senlietas, vara un bronzas sagataves, kakla riņķus; dzintara ripiņu, stikla, no stieples pītu bronzas bumbulīšu un cilindrīšu krelles lielā daudzumā, importa zelta un pašu kaltas sudraba deniņu un apģērba rotadatas ar dzintara un dārgakmeņu actiņām, visādus zelta, sudraba, vara un bronzas piekariņus - gan dzīvnieka galvas, gan pūķa, gan rombiņu, trapecīšu un trīsstūrīšu formā, kuri bija iekārti smalkā bronzas stieples ķēdītē pie apaļa, četrstūraina vai trijstūraina pamatiņa, pie kakla riņķiem, rotadatām, dažādas saktas, citas rotas lietas, pat monētas tādā daudzumā, it kā šīs dārglietas būtu savāktas no visas Eiropas. Tātad pastāvēja plašo tirdzniecības sakari.