Turpinājums

3. Pirmās apmetnes

Krievijas vēsturnieks S.M.Solovjovs rakstīja, ka “Tambovas guberņa bija apdzīvota kopš akmens laikmeta, un tur dzīvoja senas ļitovcu (leišu) ciltis, pat 18. gs vēl pastāvēja ļoti senas ļitovcu brīvo zemkopju kopienas, kurās runāja kādā lietuviešu un latviešu valodām tuvā dialektā” (364). Taču Krievijas un vēlāk PSRS arheoloģijā tambovu Medčere ilgi netika skārta, jo viņa imperātoriskās augstības Zinātņu Akadēmijas īstenais loceklis A.Narcovs 1905. g. publicēja rakstu, kurā tas apgalvoja, ka "izņemot mordvīnu akmeņu krāvumu senkapus un vienu pašu vēlā akmens laikmeta apmetni Voronas upes iztekas apvidū, kura nevarēja piederēt nevienam citam, kā vien ļoti senai, vēl neiepazītai senkrievu ciltij, tālāk, līdz pat Tambovas pilsētas pievārtēm, nav atrasts nekas, kas varētu liecināt, ka pirms krievu un mordvīnu apmešanās Mežčerē kāds būtu tur jebkad dzīvojis'' (328), it kā S.M.Solovjova pētījumu aprakstus nemaz nebūtu lasījis, varbūt ignorēja tos. Tā, redziet, to vēsturi taisa impēriju ideologi un viņu mantinieki!

Taču taisnība bija padomju laikos dienesta lietošanas slēgtajos fondos noglabātajā "Krievijas impērijas priekšvēstures un vēstures" grāmatā teiktajiem S.M.Solovjova atzinumiem. Sākot no 1878. g. Medčerē tika veikti arheoloģiskie kontroles pētījumi, lai meklētu izdaudzinātajai Andonovas senkultūras ariešu un aziātu cilšu 16. − 12. gs p. m. ē notikušās ekspansijas hipotēzei jebkādus pierādījumus, kurus, protams, tā arī nekad neatrada, kaut gan tā iegājās samērā plašās zinātnieku aprindās, pat M.Gimbutiene nebija tikusi no tās vaļā. Šī, no pirksta izzīstā ekspansijas teorija pilnīgi apgāza A.Narcova apgalvojumu.

Pirmie cilvēki Medčerē ienāca aptuveni 11700. − 11800. g. p. m. ē (pēc publicētajiem radiokarbona mērījumiem) (443), kad Māras un Tlata mazbērni devās atklāt Pievolgas novadus , bet Burta dzimta palika apsaimniekot Piedonas novadus. Tad arī  kāda jauna, strauji augoša ģimene tiešam bija nomaldījusies šajā purvu, ciņu un slapjo drumu Medčerē un kādā paugurā atradusi apmešanās vietu Vārnu upes izteces ezeriņa krastā. Tā bija epipaleolita apmetne, kuras inventārs atbilda Tlata kaltajiem makrolitiski mikrolitiskajiem krama darba rīkiem un tika atzīts par līdzīgu Kostjonku senkultūras epipaleolita apmetņu krama kaltuves krama inventāram. Šajā vietā atklaja 3 - 4 mītņu vietas, bet pēc vienas vai vairākām paaudzēm ap vecāko epipaleolita apmetni bija jau 7 mītnes. Tātad no vienas ģimenes bija izauguši aptuveni nepilna simta gadu laikā 28 − 35 cilvēki (364) .

Vārnu ezera krastā ap 9700. g. p. m. ē bija 5 kopienu ciematiņi, - katrā 10 − 15 mītnes, kurās mājoja ~250 cilvēki. Ja tiem pieskaita iepriekšminētās 5 apmetnes, tad tambavu dzimtās 9700. g. p. m. ē. bija 280 − 350 cilvēki.

Pārējo pēcteču ģimenes bija izkaisījušas savas apmetnes plašā apvidū. Viņi dzīvoja 5 − 7 apmetņu (ciematu) grupās. Ciematos cēla taisnstūra vai ovāla puspagraba stāvbaļķu namiņus pa 2 − 3 namiņiem kaimiņos, bet Vārnu ezera un Vārnu upes piekrastēs bija 12 ciemati ar 7 − 10 mājām katrā. Līdzīgi ciemati, taču ar ovālām mītnēm, kuras kaimiņu grupā tika celtas atšķirīgi − gan apaļās, gan četrstūrainās stāvbaļķu mājiņas, gan valagu gaumē celtas ar slēgtiem gaiteņiem savienotas mājiņas bija Cnas un Kamenkas upes piekrastēs. Vislabāk tika izpētītas Davidovkas, Šacas, Bugorkas, Krjukovkas, Medvedkas palienēs izvietotās apmetnes, kas radušās aptuveni 11. − 10. g. tk p. m. ē. Tur dzīvoja 70 − 90 cilvēki, kas nodevās zvejniecībai un vēlāk kā pirmie arī piemājas lopkopībai un zemes kopšanai. Palieņu apmetnes atklāja nejauši, būvējot ūdenskrātuves un dambjus, tīrot ezeru un upju gultnes, veicot meliorēšanu, lai cik savādi tas neizklausītos priekš šī slapjumu novada, kam nu nekādi nebija vajadzīga irigācija.