Andronovas senkultūra

Tā nosaukta bronzas laikmeta (2. g. tk p .m. ē. -  10. gs p .m. ē.) senkultūra, kura esot bijusi izplatīta Sibīrijas Omsakas apgabalā, Kazahijā, Altaja novadā, Rieteņa Sibīrijā, Ūralu kalnienēs. Šīs izdalīšanas iemesla bija, lai it kā pierādītu tā sauktās Kurganu (svētkalnu) senkultūras cilšu ekspansiju Eiropā, bet tās izplatības vietas nav noteiktas precīzi. Tāpēc par šo senkultūru varētu nerunāt, ja vien šis jēdziens it bieži nenāktu priekšā, kad pēta baltu cilšu izplatību Āzijā. Nu jau ir pierādīts, ka svētkalnus ir sākuši celt reizē ar zemkopības attīstību jebkurā vietā, jo tā nav iedomājama bez kalendāra. Tātad tā nebija vienas tautas prioritāte, bet gan visām baltu ciltīm tipiska parādība.

Pēc dažu zinātnieku atzinuma Andronovas senkultūra esot bijusi Afanasija kalna senkultūras dabisks turpinājums, bet citi to uzskatīja par senkultūru, kura raksturojot ariešu noieto ceļu no Vidus Āzijas uz Melnas jūras piekrasti ar lopu bariem, jo visai bieži senlietas tiekot atrastas izkaisītas, kālab esot jādomā, ka tie bijuši nomadi. Pierādījumu šai hipotēzei nav, vēl vairāk ─ arieši bija zemkopji, tātad vietsēži.

 No publikācijām (110;572) izriet šāds Andronovas senkultūras raksturojums: esot pazinuši zemkopību, lopkopību, biškopību, zvejniecību, medniecību, vākuši ciedru riekstus. Bijušas plašas zemkopības un piemājas lopkopības kopienas ar ciematiem, kuros esot celtas "Afanasjevas senkultūrai raksturīgas mītnes", bet netika minēts, ar ko šīs mītnes bija tik raksturīgas, ar ko atšķīrās, Mītņu tuvumā bija uzkalniņu kapulauki, kuros mirušo pelni sabērti bedrītēs vai māla plakandibena bikoniskos podos ar krāšņiem ģeometriskajiem rakstiem, kā arī Afanasjevskas senkultūrai raksturīgi reti apbedījumi zem uzkalniņiem akmeņu šķirstos (zem svētkalniem). Izplatīti akmens un raga kapļi, krama uzgaļi bultām un šķēpiem; bronzas briļļu veida spraužamadatas; bronzas muftas un pietes cirvji (ķelti) ar ģeometriskiem rakstiem kā "ķeltiem", kuru atrašanos Sibīrijā minētie zinātnieki nevarēja izskaidrot, izteikdamies par Egejas senkultūru cilšu (pelasgu) ietekmi. To apliecinot Spondylus gliemežnīcas, upju gliemežnīcu, Baltijas jūras dzintara, stikla, keramikas un emaljas krelles; bronzas, zelta un sudraba trijstūra vai zvana veida pakariņi (piekariņi); svētkalni ar akmeņu konstrukcijām apakšā un kalendāra akmeņiem apkārt; vāca ciedru un lazdu riekstus, ūdensputnu olas, meža ogas, saknes, sēnes.

Šīs senkultūras cilvēku tips esot bijis līdzīgs Afanasjevskas senkultūras cilvēku tipam, t.i., tie bija tipiski vienveidīgie baltu rases pārstāvji, sibīri jeb sengrieķu rakstībā sbri (serbi). Taču 10. gs pirmajā pusē p. m. ē. Jeņisejas upei tuvos novados, sevišķi Minusinskā, kapulaukos vietām esot apbedīti brahicefāli cilvēki, kuru galvaskausus atzina par usunu (protoķīniešu) galvaskausiem (koeficients 80 ─ 82), bet gargalvainās varietātes mezocefālie galvaskausi šiem apbedījumiem tuvākajos kapulaukos esot atšķīrušies ar masīvumu (koef. 74 ─ 76), mazāk vai vairāk paplašinātu seju, stāvāku pieri. Ar to esot pierādīts, kāpēc bronzas laikmeta beigās un dzelzs laikmeta sākumā Minusinskas novadā esot uzplaukusi Karasukas senkultūra Andronovas senkultūras teritorijā, kura esot atšķīrusies no pēdējās ar zemāku attīstības līmeni, esot ienesusi lokālus metamorfu cilvēku tipus, kuri izcēlušies ar mongoloīdām pazīmēm. Tātad austrumbaltu Sibīrijas areālā esot ienākuši usuni un mongoloīdi no Baikala novadiem, no Septiņupes novada, kā arī citas svešas ciltis, kurām atzītas seno šumēru pazīmes. Tiem sajaucoties ar baltiem, esot radušās somugru, aziātu, sarmatu jauktās ciltis (110).