Turpinājums

 6. Ziemeļa piemari

Epipaleolitā (11.- 10. g. tk p. m. ē.) Auztrumeiropas Polārajā apgabalā ienāca Polockas daugaviešu dzimtas, dzīdami pēdas ziemeļbriežiem. Viņu retās apmetnes ik pa lielam gabalam bija izkaisītas Baltezera apkaimē, tad gar Ziemeļa Daugavu līdz Arhangeļskai. Kāds atzars iegāja Karēlijā.

Mezolita sākumā (ap 9. g. tk p. m. ē.) sāka veidoties nākamo Māras ģints golānu dzimtas. Arī tās medīja ziemeļbriežus, virzīdamās gar Pečoras upes piekrasti pret ziemeli. Sasniegušas Barenca jūru, golānu dzimtas pagriezās pret rieteni un atkal virzījās uz Karēliju, sastapdamās ziemeļbriežu medību takās pie Ziemeļa Daugavas ar daugaviešu dzimtām, un, kā tas arī bija sagaidāms, abas dzimtas saradojās, no kā radās ziemeļa piemaru cilts, kurā nu bija divi atzari – Māras pēcnācēju golānu skaitliskā pārākuma austreņa atzars un proporcionāli sajaukušos daugaviešu un golānu dzimtu radītais jauktais rieteņa atzars. Skaidrības labad rieteņa atzars būtu jāsauc par ziemeļa piemariem, bet austreņa atzars par ziemeļa golānu piemariem.

Tātad vienus un otrus nākas saukt kopīgā vārdā par ziemeļa piemariem jeb mūsdienu valodā par ziemeļa ledus jūras piekrastes ciltīm, kas apdzīvoja apgabalu no Jilgas (Volgas) upes kreisā krasta līdz Barenca un Baltajai jūrai, no Obas upes Sibīrijā līdz Karēlijai, izņemot novadus Oņegas ezera austreņa piekrastē un lielkaļu apdzīvotos novadus Volosovas senkultūras apgabalā. Lai par to pārliecinātos, minēšu konkrētus pieminekļus, kas raksturo abu minēto atzaru migrāciju.

Golānu senču ceļu pret ziemeli iezīmē Jilgas (Volgas) kreisā krasta pieteku lejtecēs atklātās epipaleolita un mezolita Pidžas, Mitrofandihvostas, Roginas, Kočandijas, Vanpas atsevišķi un stipri izkliedēti lielos attālumos izvietotās apmetnes, no kurām pret ziemeli atradās trejas Čepandijas, trejas Petrušinas, divas Demas apmetnes, kopskaitā 16 jaunas apmetnes, kas tam laikam bija neticami daudz. Ja rēķina 5 cilvēku ģimeni katrā apmetnē, tad nākamo ziemeļu golānu piemaru kodolu veidoja 50 ─60 cilvēku liela dzimta.

Rieteņa Sibīrijā jeb viņpus Ūralu kalniem tika atklāta viena apmetne Obas upes deltas augstienē ─ tā bijusi epipaleolīta akmeņkaļu darbnīca, kurā kaluši zaļgano Ūralu kramu. Šie cilvēki ieradās aptuveni 11200. - 10500. g. p. m. ē. (245).

Pečoras upes baseinā bija 9 epipaleolīta apmetnes, no kurām Arhangeļskas guberņas teritorijā atradās tikai trīs. Astotajā gadu tūkstotī Kamas upes baseinā izveidojās jau 12 apmetnes - 5 vai 10 mītnes katrā (140), Pečoras basenā - 20 apmetnes, 5 - 6 mītnes katrā (177). Arheologs O.Baders rakstīja, ka šie, Kamas un Pečoras baseina epipaleolita, mezolita un neolīta sakuma apmetņu iedzīvotāji, esot piederējuši vienam ģenētiskajam zaram, kura saknes esot jāmeklē Ziemeļu Doņecas upes vidusteces kreisā krasta epipaleolīta izrakumos - seno Izjumu apmetņu vietās (140). Tātad tie bija golānu senči, kas iegāja ziemeļa piemaros.

Ap 7. g. tk p. m. ē. Vičegdas baseinā saradās 11 apmetnes, 5 - 6 mītnes katrā, bet Siktivkaras rajonā bija 7 apmetnes. Tajās atrada lielkaļu sārtenā un Ūralu zaļganā krama Svidru tipa bultu uzgaļus (140), kuri varēja būt izkalti tikai Rževas lielkaļu darbnīcās vai golānu Polāro Ūralu apmetnēs - Pečoras upes labā krasta pieteku izteču apvidū (177). Tātad ziemas gala piemaru klasiski mezocefālo galvaskausu formu noteica lielkaļu (garenie) un golānu (platie) substrāti.

Ap 7. g. tk p. m. ē. tika uzceltas pirmās apmetnes Arhangeļskas apgabala Kotlasas un Krasnoborskas rajonā, Ziemeļu Daugavas (Dvinas) vidusteces baseinā. Tās bija Prilukskas un Vongodas apmetnes vecupes 26 m augstajā kraujā, kur lejāk ietecēja tagad jau neesošā Uftugas upe. Katrā apmetnē bija 4 - 5 četrstūrainas mītnes ar māla klonu un pavārdu vidū. Tajās atrada primitīvu māla trauku lauskas ar bedrīšu rotājumiem, kā arī laivas cirvi un aukliņas keramikas lauskas. Atradumi rāda, ka cilvēki nodzīvoja tur vismaz 3500 gadu uz vietas, neizceļojot un nepārceļojot. Tātad šie cilvēki bija vietsēži, kuri dzīvoja pastāvīgi nelielos ciematos (240).

Lielās Zemes tundrā, Polārajos Ūralos, Kolvas upes piekrastē atklāja piecas agrā neolīta apmetnes. Tās radās no Pečoras baseina apmetnēm ienākušajām golānu dzimtām, ko labi varēja redzēt pirmo māla trauku izgatavošanas veidā: trauku salipināja no māla piciņām un izlīdzināja ar zāles kušķi, ar asu akmens šķembu iespieda bedrīšu ornamentu, taisnās un lauzītās līnijās veidoja ar asu zaru, zvīņainu tīklojumu ieguva ar mazu gliemežvāciņu iespiedumiem, mālu masai piejauca talku un Ūralu kalnu pusdārgakmeņu smiltis.

Arheologs V.Stokolas pierādīja, ka minētajās apmetnēs māla trauku savstarpējā līdzība sasniegusi pat 68,6 %, bet krama darbarīku līdzība 47,9 %, ko viņš uzskatīja par ļoti augstu rādītāju un apliecinājumu tam, ka tur dzīvojusi ļoti sena un etniski vienota cilts vismaz kopš 7. g. tk p. m. ē., jo kultūrslāņa apakšā bija tikai Ūralu zaļganā krama kalumi, bet vidējā slānī atrada minēto primitīvo māla trauku lauskas, virs tām minētajās apmetnēs bija apdedzinātu māla trauku lauskas ar aukliņas rakstiem, bedrītēm un ķemmītēm, kas esot pārliecinošs pierādījums šo cilšu kopīgai etniskajai izcelsmei no baltu ģints ieceļotājiem un autohtonai attīstībai, proti, nekādu strauju pārmaiņu pazīmes neesot atrastas, toties esot saskatāma trauku tehnoloģijas autohtona evolūcija (265).

Ziemas gala piemaru novados cēla stāvbaļķu mājas ar divpusēji slīpiem niedru jumtiem un māla klonu. Bija arī apaļie slieteņi (jurtas). Vairumā gadījumu par mītnēm varēja spriest tikai pēc pavārdu vietām. Dažās apmetnēs atrada 7 - 10 un vairāk pavārdu (35 - 55 cilvēki). Apmetņu atkritumu bedrēs bija 75 % ziemeļbriežu, 20 % aļņu, pārējie - nenosakāmas piederības zvēru kauli, zivju zvīņas. Tātad tie bija ziemeļbriežu mednieki, kuri medīja, zvejoja zivis, vāca ūdensputnu olas, ogas, egļu, ciedru un graudzāļu sēklas, kameņu un meža bišu medu.

Mezeņas upes piekrastē atklāja 50 neolīta apmetnes ar 5 - 6 pavārdu vietām. Kistrikas apmetnē cēla taisnstūra formas puspagraba mājas ar pavārdu vidū (248). Višeras un Vičegdas upju sateces rajonā, Šoimatu, Kuztu, Nažežas un Šoinatvisas ezeru piekrastu bronzas laikmeta apmetnēs atklāja tikai pavārdu vietas, kurām apkārt bija sadrupušu akmeņu lauskas (176). Tātad cēluši mūra pavārdus savu namiņu vienīgās lielās istabas (4  x 7 m) plāna vidū.

Arhangeļskas guberņas Čabrova bija paliels ciemats, kura kultūrslānis ietvēra laiku no 45. gs p. m. ē. līdz 15. gs m. ē. Čabarovas ciema mājas tika celtas kā puspagraba taisnstūri ar stāvbaļķu sienām, kuru iekšpusi apmeta ar māliem. Rūtu pinumus nelietoja. Māju būvbedres (puspagrabi) bija 0,5 - 1,0 m dziļas. Dažviet sienas balsināja ar krītu. Vidū atradās akmeņu māla mūra pavārds. Čabrova mūsu ēras sākumā kļuva par vienīgo ziemas gala nocietināto ciematu. Nocietinājumi celti ap 4. - 7. gs m. ē., kas sakrīt ar huņņu laiku sākumu un somugru ierašanos (248).

Čabrovas nocietinātais pilskalns atradās Vilēdas upes labā krasta kraujā, kura pakāpeniski nolaidās uz leju pret dienvidiem. Tam bija ļoti stāvas un 8 - 10 m augstas nogāzes. Pilskalnu apjoza 3 - 4 m augsts uzbērums, kura ārpusē bija 4 metri dziļš un 4 - 5 m plats grāvis - mākslīga grava, kurā vēl tagad uzturas ūdens. Tātad ciemats atradās uz cilvēku rokām radītas salas. Cietokšņa dambja kraujas augšmalā bija 3 - 4 m augsts mietu žogs. Virs tā pacēlās dabīgā nogāze, ap kuru bija otrs mietu žogs ar fortifikācijām. 16. gs pilsētiņu nodedzināja krievi.

Arheologi domā, ka tas būšot bijis svētkalns, kurš somugru ienākšanas laikā pārvērsts nocietinātā ciematā, jo senākā Čabrova atradās ārpus cietokšņa, ciemata nodedzināto māju grupas bija izstieptas gar Vilēdas upes abām piekrastēm (248).

Ziemas galā tika atklāti arī vairāki kapulauki.

Vāģāgu kapulauks atradās Vīmas upes labajā krastā, kādā silā. Tajā bija 50 apbedījumi uzkalniņu uguns kapos. Miroņa pelnus un kaulu paliekas iebēra māla podā. Podam pārvāza bļodu. Ar bļodu pārvāzto pelnu urnu ieraka bedrē, bedri aizbēra ar smiltīm, uzbēra uzkalniņu. Tā radās individuālie ugunskapi, kuros blakus pelnu urnai atrada māla trauku lauskas, gliemežnīcu, sudraba, zelta un bronzas rotas lietas.

Bija arī metāla naži, krama bultu uzgaļi, laivascirvji, auklas keramikas trauki. Trauku vairumam bija bedrīšu un ķemmīšu rotājumi. Kādā kapā atrada aitas kaulus un cērpamās dzirkles. Bija arī brilles veida spirāles, vītie un plakanie pirksta gredzeni, kakla riņķi ar pakariņiem, delmu spirāles, umbu un loka saktas ar gravētiem un uzkaltiem punktiņu, svītriņu un citiem rotājumiem. Dažos kapos atrada dzintara ripiņas - saules vai pilnmēness simbolus, kas iegūti maiņas tirdzniecībā no latgaļiem.

Vāģāgu kapsēta bija ierīkota pēc latgaļu modes: vidū dobjais Raganas svētkalns, skeletu kapu kalniņi izvietoti simetriskās rindās pret svētkalnu tādā kārtībā, ka galvenās rindas izvietojās visu četru saulgriežu asu virzienos; sievietes guldītas ar galvu pret saulrietu, vīrieši - pret saullēktu kā latgaļu senajā tradīcijā.

Kalačikovas senā kapsēta atradās tās pašas upes otrā krastā, kādus 20 km augstāk pret straumi no Kalačikovas ciemata, kurā bija 25 - 30 pavārdu vietas divās rindās gar ielu. Apbedījumi Kalačikovas ciemata kapsētā ir notikuši laikā no 4500. g. p. m. ē. līdz 13. - 14. gs m. ē. Atšķirība - bedres bija ovālas, orientētas austrumu virzienā, pārsegtas ar bērza bluķēniem, no kuriem bija palikušas vienīgi tāsis. Arī sakārtojums tāds pats kā Vaģāgu kapulaukā (246).

Zemkopības un piemājas lopkopības uzplaukums Kamas un Vjatkas upju starptelpā sākās 3. g. tk p. m. ē., kamēr pārējie medīja un zvejoja, vāca čiekuru sēklas, sēnes, ogas, skopos augļus, meža bišu medu un vasku.

Divi tūkstoši gadu aizskrēja, kamēr zemkopība iemaņas izplatījās pa visu ziemeļa galu līdz polārajam lokam, bet lopkopība vēl tālāk. Galvenie graudaugi bija auzas, rudzi un mieži, retāk lēcas un pupas, audzēja linus. Turēja govis, zirgus, aitas, kazas, cūkas, suņus (245).

Piemari (kr. pomori) dzīvoja tagadējā Krievijas impērijas Arhangeļskas guberņā gar Baltās un Barenca jūras piekrasti, Ziemeļu Daugavas (Dvinas) un Oņegas upju lejteču piekrastēm nelielos ciematos. Pat Arhengeļskas pilsēta celta uz sena piemaru ciemata un vēlākā vīkingu cietokšņa drupām.

Pirmās apmetnes Ziemeļa Timānas un Barenca jūras piekrastes Mazās Zemes tundrā radās 7500. g. p. m. ē. Lielākā no tām bija Popovkas apmetne (7 mītnes un kapulauks) Indigas upes krastā pie Lielščelikas upes ietekas, 15 km no Barenca jūras. Otra bija Sīpačšorkas apmetne (240).

Kargopoles rajonā pie Oņegas izteces no Lāčezera, kur atrada pirmās apmetnes, epipaleolītā varēja nokļūt tikai daugavieši, jo Māras dzimtu Pievolgas apmetņu rindas tik tālu rieteņa pusē vēl neiestiepās. Lāčezera apmetnē atklāja trīs ugunskuru vietas, pelēkbrūnā Polockas un sārtenā Rževas krama Svidru tipa bultu uzgaļus. Tur bija arī lāča un ziemeļbrieža kauli. Tātad viņi bija mednieki, lāča un ziemeļbrieža totēma cilts Oņegas upes piekrastē, kur, pretī Ņikoļsku sādžai, atrada krama kalēju darbnīcu, kurā jau bija sākuši izmantot Rževas sārteno kramu.

Vēl tāda paša tipa apmetne ar divām mītņu vietām un Svidru bultu uzgaļiem tika atklāta Oņegas  upes kreisajā piekrastē, pretī Semjonovu sādžai. Vēl divas Lāčezera apmetnēm sinhronas ziemeļbriežu un lāču mednieku pastāvīgās apmetnes atklāja Oņegas upes labajā krastā pretī Šeļehovu sādžai un pie Julinsku sādžas tās pašas upes piekrastē.

 Ziemeļa piemaru apmetņu izvietojums un skaits