Turpinājums

13. Metalurģija

 Par metalurģijas sākumu Sindīkā uzskata 4300. g. p. m. ē., jo tā laika Melnās jūras piekrastes un kalnu kopienu ciematu kultūrslāņos tika atrastas vara senlietas, vara kausēšanas, liešanas un kalšanas darbnīcas.

Sindīkā, kā arī Austrumeiropā kopumā, zelta, sudraba un vara laikmeti nav izdalīti, bet retas metāla senlietas bija parādījušās, kālab šo metālu laikmetu pirmo periodu nosauca par eneolitu. Sindīkā eneolits sākās ar vara senlietu parādīšanos. Tā kā vara rūdas Kaukāzā ir konglomerāti, kuros varš ir kopā ar dzelzi un neievērojamiem retzemju metālu piejaukumiem, tad no tāda kausējuma iznāca bronza, kālab būtu jārunā par eneolita sākšanos ar dabīgās bronzas senlietām. To pierāda eneolita senlietu un senajās raktuvēs atrastās rūdas spektrālā analīze (221).

Kaukāza kalnienēs ir zināmas divas senās vara un dzelzs rūdas ieguves vietas - Baškapsaras raktuves Bzibas upes augštecē un Kodari upes augšteces raktuves (556).

Baškapsaras raktuves atradās Abhāzijā, galvenās Kaukāza kalnu grēdas dienvidrieteņa daļā, Bzibas upes augšteces 2000 - 1800 m augstajā ieplakā, kurā atklātas raktuves un kalnraču aitkopības ciemata krāsmatas. Tur nokļūt var pa kalnu takām cauri mežiem un pa Bzibas upes gultni tikai vasarās, kad augstais ūdens ir noskrējis.

Vēl ir jābilst, ka klimats Bzibas alpu pļavās ir kaprīzs, auksts, pat īsajās vasarās uznāk sniega vētras, pēc kurām 10 - 15 cm biezais sniegs noturas vairākas nedēļas. Taču viņi tur ir audzējuši aitas. Šajā augstkalnu ielejā ir dziednieciski minerālūdens avoti, kuru dēļ pēc vietējo iedzīvotāju atmiņu stātiem līdz pagājušajam gadsimtam pastāvējusi tautas dziednīca. Kā turp nogādāti vērši un ores, kā nogādāta lejā gatavā produkcija, nav noskaidrots, bet ir zināms, ka raktuvēs izmantoja vēršu vilkmes ores.

Baškapsarā atrastas ap 13 vara un dzelzs rūdas ieguves alas. Ala, kurai arheologi piešķīruši pirmo kārtas skaitli un kura bija pati plašākā un dziļākā, tātad pirmā vara ieguves vieta, labāk izpētīta, atradās grūti pieejamā, krūmiem apaugušā, plašā Baškapsaras kalnu platformā, no kuras sākās 1,8 m augsta un 2 m plata ieeja alā. Ala 30^o leņķi pacēlās augšup un nobeidzās ar plašu zāli ar vairākām raktuvju ejām. Trapeces formas zāle bija sākumā 50 m plata, bet 60 m dziļumā sašaurinājās līdz 30 m platumam. Ieguves alas atradās sašaurinātajā daļā. Viena ala savienoja zāli ar blakus esošo raktuvju zāli. Kā zāles, tā arī alas ir veidotas mākslīgi, aptuveni 3,5 gadu tūkstošu laikā pakāpeniski atrokot vara un dzelzs rūdu saturošo iežu dzīslas, kuras daba izvietojusi nevienmērīgi starp klints akmeņu iežiem.

Zālē atrada keramikas lauskas, daudz akmens un to lausku, rūdu nesaturošu, skaldītu un drupinātu iežu kaudzes un nogruvušos akmens bluķus, aitu kaulu kaudzes zāles malā. Aitu kauli tur sakrājušās no maltītēm, kuras ieturēja tur pat alā sakurtajā ugunskurā cepjot auna gaļu, piedzerot minerālūdeni, kuru pasmēla māla kausiņā no pašā zāles vidu esoša neliela dzidra minerālūdens ezeriņa, kurš kalpojis arī tehniskām vajadzībām, proti, nokaitēto akmeņu saspridzināšanai. Ūdens visu laiku uzturas svaigs, jo tam ir sava apakšzemes strauta caurtece.

Lai sagrautu klintis, vispirms ap klints bluķi sakūra lielu ugunskuru. Kad akmens bija nokaitēts līdz sarkankvēlei, tam uzgāza aukstu ūdeni, no kā akmens sasprāga gabalos ar lielu blīkšķi, kuru izraisīja plaisās un porās nokļuvušā ūdens tvaiki. Rūdu nesaturošos bluķus aizvāca zāles malā. Notikuši arī nogruvumi, kuri aiznesa aizsaulē kalnračus.

Rūdu saturošos iežus atskaldīja un sadrupināja ar lieliem akmens veseriem. Veseri bija ovālas formas, mazliet koniski, ap 20 - 30 kg smagi akmeņi ar iežmaugu vidū. Veseri iesēja virvē un šūpoja vai piesēja kātam un tad kala. Tā iegūtos rūdas smalkumus sabēra māla podos, podus salika vērša vilkmes Lāčašēnas senkultūras tipa orē un izvilka no alas kalnu platformā. Tur pat rūdas podus salika ugunskuros kausēšanai. Šķidro metālu salēja akmens un māla formās, no kurām pēc atdzišanas izņēma jau gatavas sagataves, tostarp rīku, rotas lietu, nažu, cirvju, lemešu un bronzas stieņu sagataves.

Blakus raktuvēm atradās kalnraču ciemats un smēde. Tātad vara, bronzas un dzelzs izstrādājumus nogādāja lejā zemkopības un lopkopības kopienām pusgatavā un gatavā veidā kā maiņas preci, pretī saņemot pārtiku un sadzīves priekšmetus.

Šajās pašās raktuvēs vismaz kopš 10. gs .p. m. ē. sāka iegūt dzelzi (167), kāpēc armēņus sauca par hajiem - no ide senvārda *hai-o ‘dzelzs’ (55).