16. Lielkaļi
Lielkaļi ienāca Baltezera piekrastē aptuveni 11500. - 11300. g. p. m. ē. pa ceļam uz Karēliju. Par tādu pārgājienu nevajadzētu brīnīties, jo Ledusezeram vēl nebija savienojuma ar Balto jūru. Tolaik kāda ģimene apmetās Jilgas (Volgas) piekrastē un palika dzīvot tagadējās Rževas pilsētas apkaimē. Tātad pēc izcelsmes viņi bija daugavieši un piederēja pie Latas (senču totēma) gala latgaļu ciltīm. Viņu izplatība arheoloģijā tiek atpazīta pēc Volosovas senkultūras pieminekļiem, kas maz atšķīrās no pārējiem latgaļu pieminekļiem. Lielkaļus pieskaitu latgaļiem tādēļ, ka viņiem bija kopīgi senči.
Arheoloģe N.Gurina baltu senkultūras pētījumu aprakstos izdalīja Augšvolgā starp Novgorodu un Jaroslavu, pret ziemeļaustreni no Polockas, plašu apgabalu, kuru nosauca par "Valdaja austrumbaltu cilšu senkultūras izplatības apgabalu, kurā atklāti Baltijai raksturīgi pieminekļi, kādi bija Polockā, Latvijā, Igaunijā, Pleskavas apgabalā un Sanktpeterburgas apgabalā, ieskaitot Oņegas ezera dienvidu piekrasti, un kurā izmantoja ļoti cieto un izturīgo rozā kramu ar violētām svēdrām, kāds ir sastopams Eiropā un Āzijā vienīgajā vietā - Rževā, turklāt rozā krama senlietas bija ļoti labi apstrādātas, bieži pulētas un ar to izcēlās citu senlietu vidū" (99c), kālab šo novadu apdzīvojušos cilvēkus, kuriem bija gargalvainās varietātes mezocefālie galvaskausi (110), esmu nosaucis par lielkaļiem, jo viņi saglabāja šo cilvēku tipu nesajauktu pat pēc krievu ekspansijas un radīja tā sauktos lielkrievus, kam bija vienīgi izspiedušies vaigu kauli, smailāki zodi, zemākas pieres. Metālu laikmetos lielkaļi izplatīja Volosovas senkultūru un Daugavas_- Dņepras senkultūru.
32. attēls. Polockas un Rževas epipaleolita un mezolita apmetņu Rževas rozā un Valdaja augstienes pelēkbrūnā krama senlietas, kādas tika atrastas arī arheoloģijā pazīstamajā un Baltijā vecākajā, kopš 11750. g. p. m. ē. pastāvējušajā Tulznu apmetnē (151).
Ja ielūkojamies eipaleolita pieminekļu izplatības geogrāfijā, tad blakus minējumiem šī pastāsta sākumā un pastāstā par cāmiem, ir redzams, ka dažas lielkaļu brāļmāsu ģimenes no Tulznu apmetnes aizklīda medību lauku meklējumos pret ziemeli no Jilgas kreisā krasta, gar Suhonas upes piekrasti Vologdas guberņā; attālākās ziemas gala lielkaļu dzimtas iegāja Māras ģints ziemeļa piemaros, lielkaļi būtībā bija daugaviešu centra un ziemeļa atzara cilšu grupas, kuru kodols palika dzīvot samērā kompaktās vairāku kopienu konglomerācijās Rževa novados. Šīs konglomerācijas bija izkaisītas Mologas upes un tās pieteku baseinā un Baltezera (Beloje ozero) piekrastes augstienēs, līdz Suhonas upei, kur sākās ziemeļa piemaru teritorija, Valdaja ezera, Seligera ezera, Piena ezera (Moločnoe ozero), Ohvata ezera, Žižicas ezera piekrastēs. Minētajās vietās tika atklāti šādi epipaleolita, mezolita, neolita un agrā metālu laikmeta (11. - 2. g. tk p. m. ē.) arheoloģiskie pieminekļi:
z Žižicas ezera piekrastēs ir apzinātas 3 kopienas - starp ezeru un Naumovu sādžu, ziemeļaustreņa piekrastē ietekošā beznosaukuma strauta lejtecē starp sādžām Mihailovskoje un Podkolodje, ezera austreņa piekrastē aiz sādžas Mihailovskoje;
z Ohvata ezera piekrastēs ir apzinātas 34 kopienas;
z Pienezera piekrastē ir apzinātas 25 kopienas;
z Seligera ezera piekrastē ir apzinātas 14 kopienas;
z Valdaja ezera piekrastē ir apzinātas 7 kopienas;
z Pirosa ezera piekrastē ir apzinātas 3 kopienas;
z Volgas piekrastē starp Rževas un Kaļiņina pilsētām ir apzinātas vairāk par 30 kopienām, to skaitā 2 epipaleolita un mezolita apmetnes pie Rževas pilsētas (99c);
z Rževas apkaimē ap 20 kopienu, kuru atsevišķos ciematos bijušas pat 150 mājas, bet vidēji katrā kopienā bijušas aptuveni 14 mājas,
z Maidakas kopienā - 60,
z Sutiru - 17 mājas (182: N. Nikitins).
Tātad kopskaitā ir apzināti lielkaļu galā vairāk par 136 kopienu 389 ciematiem, kuros katrā vidēji esot bijušas 10 - 14 mājas (99c), bet Rževas piepilsētās apkaimē vien tika atklāti 30 eneolita laimeta ciemati, kuros vidēji bijušas 80 mājas, kas nozīmē, ka metālu laikmeta sākumā (3000. - 2500. g. p. m. ē.) lielkaļu galā dzīvoja aptuveni - 14700 cilvēku.
"Rudzu maizes rīmu" kopienas47 akmeņkaļi bija pazīstami plašā apkārtnē, pat sindu galā un Eiropas vidienē, Pelasgijā un citās vietās ar sava krama kalumiem. Tāds krams sastopams vienīgajā vietā pasaulē: rozā ar violetām dzīsliņām, ļoti izturīgs, viegli šķeļams, bet krama asmeņi ātri nesadila.
Rozā krama atradnes ir atklātas Volgas nelielo kreisā un labā krasta pieteku un strautu piekrastēs, kur šo kramu ieguva jau tikko ienākušie daugavieši, bet mezolitā rozā krama kalumi bija izplatīti visā lielkaļu galā. N.Gurinara, raksturodama Valdaja senkultūru un vēlāko Volosovas senkultūru, kas izvietojās tās teritorijā, rakstīja, ka “Valdaja mezolita un neolita senkultūras izceļas ar sevišķa rozā krama izmantošanu rīku kalšanā un ar īpašu tehnoloģiju, jo kalumi bija gludi, precīzi, asmeņi asi un izturīgi, bieži vien bez retušas, kaut gan formas ziņā tie ir tuvi Svidru senkultūras krama rīkiem, turklāt šie rozā krama rīki ar violetām svēdrām dominēja pat metālu laikmetā blakus bronzas un dzelzs senlietām. Šos kalumus cietības un izturības ziņā var salīdzināt vienīgi ar vulkāniskā stikla senlietām Kikladu senkultūrā un tērauda kalumiem mūsu dienās. Neviens nav mēģinājis kalt rozā kramu. Tāpēc nav zināms, vai tas bija kalēju augstās meistarības noslēpums, vai krama kristāliskā struktūra, kas ļāva iegūt precīzus atšķēlumus, ļoti asas griezošās malas ar apbrīnojami gludām virsmām" (175).
"Sākot aptuveni no bronzas laikmeta vidus, viņi sāka izmantot metāla senlietas, kas izcēlās ar vieglumu, atturīgumu, formas vienkāršību, kaut gan turpināja izmantot rozā krama senlietas. Katrā apmetņu grupā jeb konglomerācijā tika atklātas metāla kausēšanas krāsnis, kalves ar ādas plēšām, tīģeļi un izliešanas formas (māla, akmens). Kaluši rotas lietas, lemešus, ieročus, katlus, karotes. Tās bija izplatītas ne tikai tā sauktajā Baltijas Valdaja senkultūras apgabalā, bet krietni pret ziemeli no Volgas, visā Augsvolgā" (175). Spriežot pēc metāla senlietu ķīmiskās analīzes datiem, viņi ir lietojuši gan Pegrēmas, gan Ūralu, gan umbru bronzu, vietējo dzelzi. Viņiem bija ļoti krāšņas saktas, ļoti izsmalcināta kaluma naži, kakla riņķi, aproces, deniņu spraudes, matadatas, galvas vaiņagi, kas atgādināja diadēmas, kā arī cirvji, kapļi, lemeši
Apģērbi esot atgādinājuši latgaļu gaišos tērpus, kuri esot kontrastējuši ar koši sarkanām, melnām, zilām, dzeltenām apšuvēm (kā Nīcas tērpam), ieaustiem un izšūtiem rakstiem, svārku, blūžu, ņieburu un vestu apdarēm, rūtoti raibām zeķēm, brūniem un melniem ādas apaviem, krāšņām metāla galvas rotām un jostām, bet sagšas un vīriešu mēteļus esot rotājuši ar sudraba zvīņām. Jaunas meitas esot valkājušas lepnas važiņu galvas rotas, Lāčplēša caunādas cepures, kuras nēsāja gan vīrieši, gan sievietes. No važiņām darinātās, ar emaljas lodītēm un dzintara gabaliņiem inkrustētās "Lāča ausis" par kādiem 10 cm esot pacēlušās abās pusēs virs galvas. No "Lāča ausu" vidus uz pleciem esot nokarājušās smalkas važiņas, kuru galos esot bijuši vai nu zvana veida pakariņi, trīsstūra formas zelta zvārgulīši, vai arī emaljas lodītes. Īsākas važiņas ar zvārgulīšiem esot nokarājušās arī aizmugurē, uz pieres. Precētas sievas un vecenes esot nēsājušas aubes, kurām bijuši piekārti minētie piekariņi. Auskarus neesot pazinuši. Lietojuši loka, pūces, umbu (apaļās) saktas, kurās neesot aizmirsuši iestrādāt apbrīnojami precīzās bronzas un sudraba gredzentiņu ķēdītēs iekārtus zvārgulīšus. Valkājuši krustiski, sīki grieztus gredzenus, gliemežnīcu, emaljas un dzintara krelles, krūšu un kakla pusriņķus ar zvārgulīšiem, metāla un ādas rokas sprādzes, delmu spirāles, matu saspraudes ar rozetēm un spirālēm.
Sievietēm esot bijuši gari, dzelteni, divās resnās un garās bizēs sapīti mati, kas nokarājušies uz muguras, bet mazas bizītes deniņos esot bijušas savītas spirālēs un saspraustas ar bagātīgi inkrustētām deniņu matu saspraudēm. Baltās vilnas seģenes jeb mēteļu malas esot rotājuši ar ieaustu, platu sarkanu, zilu vai zaļu ornamentu joslu, kuras elementi esot atgādinājuši Lielvārdes jostas elementus, tikai vienmēr trijās krāsās. Seģenes jeb mēteļus kā sievietes, tā arī vīrieši esot piesprauduši ar lielām, inkrustētām umbu saktām pie blūzes vai krekla virs abām krūtīm, izceļot sieviešu krūšu augstumu. Sagšas bijuša platas un garas kā mēteļi gan sievietēm, gan arī vīriešiem, jaunavām, jaunekļiem, karavīriem, virsaišiem, ķēniņiem; taču rangā augstākajām personām - raganām, brammaņiem, virsaišiem, ķēniņiem, dzimtu zemes īpašniekiem un mantiniekiem sagšas un mēteļi esot bijuši krāšņāki, pie kam pašas krāšņākās sagšas esot bijušas raganām – rūtotas, tumšas ar gaišiem rotājumiem, sudraba un zelta diegu izšuvumiem. Vīriešu sagšas dažos novados esot bijušas zaļas, citos - brūnganas vai rūtainas atturīgos krāsu toņos kā zemgaļu novados, biežāk baltas, bet malas bijušas apšūtas ar platām citas krāsas lentām un caunādas sloksnēm.
Vīrieši esot valkājuši krāsainus ādas zābakus ar atlokiem, pie kuriem esot piekarinājuši važiņas ar zvārgulīšiem; baltas, pūkainas cepures ar "Lāča ausīm", kuru malas esot rotājuši zaļi, zili un sarkani dārgakmeņi un pusdārgakmeņi, kas esot sastopami Ūralu kalnos (522).
Antropoloģiskie pētījumi rāda, ka būtu jāizdala Valdaja, Aizvolgas un Muromas ciltis trīs atsevišķās etniskajās grupās, jo Valdaja grupā iegāja daugaviešu tipa gargalvaiņi, bet Aizvolgas grupā - klasiskie mezocefāļi, Muromas apkaimes grupā - brahimezocefāļi (platgalvaiņi), pie kam šāds īpatņu pārsvars esot saglabājies arī agrajos viduslaikos, kuri tika atzīti par pārbaltiskotiem (mūsdienu nozīmē) ugriem, kas ienākuši caur taigu no Austreņa Sibīrijas. Tādi bija udmurti, mari, vepsi, ingeri, igauņi, līvi, somi u.c. tagad jau pārkrievotas Baltijas sāmu ciltis (110).
Mūsu ēras 10. gs vīkingu konungi uzcēla savu cietoksni Muromaru Jilgas piekrastē un izvietoja tajā par sargiem Lādogas slovēņu desmitu slovēņu kņaza vadībā. Kā teikts hronikā, "redzēdami labas un dažādām mantām pārbagātas zemes starp mežiem un ezeriem, kņazi paņēma tās sev, apmetās tajās zemēs katrs pa sevi, savā dzimtā, pilī gan starp merjiem, gan muromiem, gan veļikokovačiem (lielkaļiem) un uzlika tiem nodevas" (522).
Lielkaļu galā tiešām palika nodedzināti ciemati, krāsmatas, masu kapi. Visplašākie noslepkavoto vīriešu kapi tika atsegti Jilgas piekrastēs lejpus Kostromas: 64 kapulauki ar šā tā samestiem vīriešu, sieviešu un bērnu līķiem, 23 krievu kapulauki. Šajos mūsu ēras 10. - 12. gs apbedījumos cilvēki bija miruši vardarbīgi (522).
Līdzīgs liktenis bija piemeklējis arī pārējās Pievolgas ciltis. Krievu kņazi iznīcināja lielisko Latgolas lielkaļu kultūru, neko nedodami tās vietā, apņēma lielkaļu meitas par verdzenēm, kas viņiem dzemdēja lielkrievus.
Līdzīgs liktenis piemeklēja arī pārējās latgaļu un citas baltu zemkopju ciltis.
Palika pāri no milzīgajām Latgolas ciltīm Latvijā saspiedusies latgaļu saujiņa, kas radīja latviešu tautu, tās pamata substrātu starp citām baltu ciltīm, saglabāja latviešu (Latas viešo ‘viedo, zinošo, senajai dabas reliģijai uzticīgo’) un Latvijas vārdu.