Volosovas senkultūra (2420. - 800. g. p. m. ē.) ir nosaukta pēc pirmās atradumu vietas pie Volosovas sādžas netālu no Muromas pilsētas. Tā bija izplatīta plašā novadā no Ziemeļu Daugavas (Severnaja Dvina) vidusteces līdz Valdaja augstienei un aptuveni līdz Novgorodai pret rieteni un līdz Vladimurai pret austreni ar centru pie Rževas pilsētas. Uzskata, ka to apdzīvoja vienas etniskas izcelsmes baltu cilts, kuru pēc teiku motīviem esmu nosaucis par lielkaļiem rozā krama kalumu plašās izplatības dēļ, kas norāda uz plašiem maiņas tirdzniecības sakariem. No lielkaļiem pēc pārkrievošanas radās baltiem antropoloģiski ļoti tuva lielkrievu grupa, kuras centrs atradās pie Baltezera (Beloje ozero).
Volosovas senkultūru raksturoja:
z pagraba un puspagraba stāvbaļķu mājas;
z atsevišķi apbedījumi un arī kapulauki − līdzenie un uzkalniņu skeletkapi, uzkalniņu uguns kapi bez un ar pelnu urnām;
z brūnā piemaskavas jeb Valdaja augstienes, rūsganā (ar violetām dzīsliņām, vienīgā vieta, pasaulē, kur ir tā nogulas, atrodas pie Rževas Volgas pieteku piekrastu atsegumos) un zaļganā Ūralu krama darbarīki un Svidru tipa uzgaļi bultām un šķēpiem, šķēpu mešanas kaula zižļi ar koka pagarinājumu;
z kaulā grieztas sieviešu un dzīvnieku (lāču, aļņu, vilku, ūdensputnu, lidvāveru, rāpuļu - zalkšu, krupju) figūriņas ar caurumiem nēsāšanai saitē uzkārtas kaklā;
z Baltijas jūras dzeltenā dzintara krelles, rotadatas un saktas ar tā paša dzintara inkrustāciju;
z apaļa un plakana dibena māla trauki ar lentas ornamentiem, bedrīšu un ķemmīšu rakstiem, aukliņas nospiedumiem, kādi bija raksturīgi latgaļu keramikai, kuras izplatības centrs atradās pie Krāslavas, ķemmes šķērsiem un krustiskiem švīkājumiem, kas atgādina tā saukto tekstila keramiku, kā arī ar Sperringa keramikai (Somijā, Karēlijā) raksturīgajiem ornamentiem (zivs mugurkaula skriemeļa iespiedumi, ap kociņu aptītas aukliņas nospiedumi grupām un aplīšiem, lidojoša ūdensputna silueta atdarinājumi, tambovu un fatjanoviešu (valagu) trauki;
z pulēti rozā krama laivascirvji un kapļi, trīsstūraini krama lemeši un kapļi ar kāta caurumiem;
z daudz zivju zvīņu, govju, cūku un zirgu, kā arī lāču, stirnu un citu nomedīto zvēru kaulu;
z gandrīz katrā vietā atrasti Baltijā un Lādogā izplatītie kaula žebērkļi;
z lūku pinuma tīklu jeb venteru un grebtu vienkoču paliekas, kas liecina par upju kuģniecību un tirdzniecību ar rozā krama darbarīkiem citos novados;
z audzējuši auzas, miežus, kviešus, lēcas, zirņus, linus;
z piemājas saimniecībā turējuši govis, aitas, zirgus, cūkas, kazas, suņus, perioda beigās arī pīles un zosis, kopuši meža bišu kokus; galvenā saimniecības nozare - medniecība un zvejniecība (88).
Pārējās Volosovas senkultūras pazīmes pilnībā sakrīt ar Daugavas - Dņepras senkultūras pazīmēm, daudzviet pārspīlētas, piemēram, centrāla apkure pa caura koka vadiem vairāku ēku grupā.