Turpinājums15. Polockas latgaļi
Polockas latgaļi arī ir nākuši no seno daugaviešu epipaleolita Tulznu apmetnes dzimtas, dzīvojuši Dņepras un Daugavas senkultūru apgabalā, Daugavas labajā piekrastē no Egļupes, Osvejas ezera līdz Lovates un Usvačas ūdensšķirtnei, kā arī Daugavas kreisajā krastā no Ušačas ietekas līdz Kaspeļas ietekai, dalot teritoriju tagadējā Baltkrievijas Vitebskas apgabalā ar Smoļenskas galindiem, lejiešiem un sēļiem. Nemaz nav iespējams pateikt, kādas apmetnes piederēja vieniem, kādas otriem un trešajiem. Cik var spriest no baltiskajiem hidronīmiem, tad Daugavas labajā piekrastē viņu apmetnes ir bijušas jauktas, proti, viņiem piejaukušās Māras pēcnācēji.
Polockas novadā ir apzināti 485 pieminekļi, kuri vēl nav sistematizēti un līdz galam izpētīti, izņemot jaunākos, kas skar krievu laikus.
N.Gurina rakstīja, ka blakus Kalniešu (Nadgornaja) un Aldaru (Pivovarovo) kopienu sādžām augstajā Daugavas krastā, Polockas senpilsētā, Drisas pilsētas apkaimes 1811.- 1812. g. nocietinājumu "Drisas nometne" 3. baterijas novietnes nogruvumā zem velēnas un aptuveni 60 cm biezas sanesumu iežu kārtas, Daugavā pretī Polotas ietecei, Užices un Strelkas upēs, pavisam 7 - 8 vietās tika atrastas Kundas senkultūras tipa ziemeļbrieža raga un kaula, vietējā krama senlietas. Ap Veļupes deltu bija 15 neolita apmetnēs. Tās tika nosauktas pēc Muromcu apdzīvotās vietas par Muromcu konglomerāciju jeb grupu. Tātad aptuvēni tik pat daudz daugaviešu ģimeņu palika Polockas novadā, cik aizceļoja pret ziemeli, uz Latviju un Igauniju. No tām tad arī ir radušās Polockas novada latgaļu dzimtas un 7 - 8 ciltis.
Starp Valdaja senkultūru apgabala neolita apmetnēm Polockas novadā (bijušajā Vitebskas guberņā) tika minētas 39 apzinātas, bet vēl neizpētītas neolita apmetnes, kuras esot veidojušas šķirtas konglomerācijas ap kādu mezolita apmetni. Tās esot bijušas izvietotas Lovates un Usvatas ūdensšķirtnes augstienē, Drisas augštecē, Ušačas vidustecē līdz Lukomkas ietecei Daugavā, Vitebskas pilsētas pievārtē un Drisas augštecē (175). Arheologu Baltijas ekspedīcijas atskaitēs šāds novadu dalījums ir saglabāts, bet no jauna tikušas atklātas konglomerācijas Ulas baseinā, Druckas, Oršas, Lukomļas apvidos, Daugavas kreisā krasta novados, Plotas un Sosņicas piekrastēs, ap Osvejas ezeru un Lovates augštecē.
Tās esot bijušas plašas zemkopības un piemājas lopkopības kopienas, kurās esot izplatītas Krievijas ziemeļa rieteņa gala vienveidīgās senkultūras, bet vecāko kapulauku izrakumi pierādot, ka tie esot bijuši latgaļi. Katrā konglomerācijā tika atklāti pussfēriskie augstie svētkalni, 3 - 4 pilskalni vai nocietinātie ciemati, uzkalniņu uguns un skeletu kapi ar apbedījumiem bedrēs vai akmens zārkos, kuri izkārtoti starveidīgi ap kādu pussfērisko kurgānu (99c).
Polockas apkaimē, Daugavas labajā piekrastē, no Daugavas kreisā krasta pietekas Ušačas ietekas līdz Daugavas kreisā krasta pietekas Priežupes ietekai Daugavā ir apzināti 14 latgaļu pieminekļi:
z Polockas novada senā pilsēta ar pilskalnu, ķēniņa pili un kopienas ciematu;
z Polockas virsaiša Piepilsētas, Palūčas un Akmeņaines pilskalni;
z Kovārņu, Katlu kalēju, Aldaru, Polockas virsaiša, Sēkļu, Smarīgu, Jurviču, Vepru, Kalniešu un Zirgaišu zemkopju un piemājas lopkopju kopienu sādžas jeb ciemati, kuros bijušas 7 - 10 ģimeņu mājas, tātad aptuveni - 700 cilvēku. Sādžu nosaukumus esmu;
z katram minētajam objektam blakus ir bijuši kapulauki;
z kādus 10 - 12 km lejup pa Daugavas straumi no Polockas pilsētas tika atrasts liels menhirs un šūpakmens ar iekaltām rakstu zīmēm, kas rāda, ka latgaļiem ir bijusi sava rakstība, kurai nav atrasts salīdzinājums, kā arī nav atšifrētas rakstu zīmes un teksti.
Usvačas kopienu konglomerācija nebija liela - atklāti tikai 19 pieminekļi, kuri izvietojušies galvenokārt pie ezeriem divās grupās. Pirmās grupas centrs bija pilskalns ar Raganas svētkalnu, ar kapsētu un Krīva svētkalnu atklātā laukā, purva malā, Pahomu sādžas apkaimē. Tajā iegāja deviņi zemkopības un piemājas lopkopības kopienu ciemati Lovates izteces ezeru (Mežnas, Sosņensu, Strustu, Sesitu) un Lovates upes piekrastēs.
Počanku pilskalns ar priekšpilsētu ir atradies klajumā, tīrumu vidū 8 - 10 m augstā morēnu paugurā, kura augšējais plakums bija 10 m2 plašs. Pēc 1873. g. pētījumu uzskaites ziņām plakumu apjozuši divi vaļņi ar mietu dubulto žogiem, iekšā biušas fortifikācijas, darbnīcas, smēde, vairākas dzīvojamās ēkas, lopu kūtis, pils ar vairākiem torņiem.
Pie Ostapkoviču, Lalelščinas sādžām ir bijuši pilskalni, kuri celti mūsu ēras 7. gs. Černastu ezera Pahomu zemes ragā bijusi nocietināta senpilsēta ar novada virsaiša pili ezera puses 8 m augstajā daļā (30 x 18 m) un vairākām koka ēkām. Priekšpilsēta celta pakāpieniem nokalnē. Tajā bijušas stāvbaļķu puspagraba celtnes ar divpusēji slīpiem jumtiem, darbnīcas, lopu novietnes, tirdzniecības jeb svētku laukums. Zemes raga atklātajā galā esot bijuši divi vaļņi ar stāvus ieraktu stabu dubulto žogu un akmens krāvumiem. Nocietinājumi celti 7. - 8. gs m. ē.
Otru kopienu grupu (25 - 27 pieminekļi) atklāja Daugavas labā krasta pietekas un Lovates ūdensšķirtnes augstienē. Arī tur bija trīs četri pilskalni, nocietinātā senā pilsēta, svētvietas bijušās Berevnas sādžas vecajā kapsētā, kur pieminekļus sabojājuši kapu racēji. Pēc 1875. g. pierakstiem kapsētas svētvietā ir bijuši pieci "kurgāni": vidū viens liels, apaļš; pārējie esot bijuši izvietoti puslokā vasaras un ziemas saulgriežu saullēktu un saulrietu virzienos ap lielo “kurgānu” - 7 uzkalniņi saullēktu pusē un 5 uzkalniņi saulrietu pusē.
Visos mazajos svētkalnos agrāk esot stāvējušas augstas “koka bābas” ar atšķirīgām galvām un sejām. Vienai “koka bābai” esot bijusi pūces galva, otrai matu vietā esot bijuši zalkši, bet trešā esot bijusi večiņa ar spieķi, ceturtajai - rokā slota, piektajai - zobens. Līdzīgas koka figūras ar vīrišķām iezīmēm un simboliem esot stāvējušas pārējos 7 mazajos, gari izstieptajos pauguros, bet paša augstākajā “kurgānā” esot stāvējis augsts koka stabs, ap kuru lokā pret ziemeli no saullēktiem uz saulrietiem esot salikti 12 akmeņi. Tātad tas bija saules pulkstenis. Lielā svētkalna galā esot bijis klons, klona rītu pusē - akmeņiem apkrauta bedre, kurā esot atrastas ilgi kurināta ugunskura un upurēto dzīvnieku kaulu paliekas, to skaitā zirga pēdas kauls. Tādu informāciju mums atstāja N.Rerihs.
Trešo kopienu grupu (7 pieminekļi) atklāja Usačas ietekas un Daugavas līkumā ap Vimnu ezeru un Daugavas piekrastē. Pieminekļu raksturs saglabājies, bet tur bijuši tikai 2 nocietinātie ciemati, bet vecpilsēta, svētkalni un pilskalni netika atrasti. Domā, ka šī kopienu grupa esot jaunāka un radusies tikai ap 1500. - 500. g. p. m. ē., jo tā bijusi tipiska Dņepras - Daugavas senkultūras apmetne, kurā atrastas metāla senlietas un guļbaļķu celtņu paliekas (99j).
L.Aļeksejevs, viens no Viņicas arheoloģiskās kartes autoriem, rakstīja, ka Dņepras augšteces piekrastes ir ļoti sen un bieži apdzīvotas, ka daudzajos pieminekļos atrastās senlietas tiecas uz Lietuvas Nemūnas kultūru, bet starp tām atrodot visādas importa senlietas gan no Bizantijas, gan arābu zemēm, tostarp normaņu senlietas, tipiskos vīkingu apbedījumus laivās ar zirgu blakus, ko varot izskaidrot ar to, ka pa Lovati uz Usvaču, pa Daugavu caur Vitebsku ir gājis sens ūdensceļš no Senās Lādogas uz Dņepru, vēlākais vīkingu ūdens ceļš.
Vitebskas pilsētas apkaimē ir atklāti vairāki pieminekļi, arī senpilsētas - Vitebskas Ostrovna, Vitebskas senpilsēta (Augstais kalns), vīkingu un Lādogas slovēņu 1021. g. celtais Vitebskas cietoksnis, kurš pastāvējis blakus latgaļu senpilsētām līdz 14. gs sākumam m. ē., kad tās esot nodedzinātas un nolīdzinātas līdz zemei, apbērtas, pauguros uzceltas krievu baznīcas, bet vēlāk Augstajā kalnā uzcelta Vitebskas vīriešu ģimnāzija, kuras dēļ veikti pirmie pētījumi 1895.g.
Ticis noskaidrots, ka Vitebskas pilsētas kalns esot bijis 5 - 6 sāženus46 augsts. Tajā esot atradušās trīs priekšpilsētas ar trim koka pilīm un novērošanas torņiem. Tam esot bijuši divi nocietinājumu vaļņi ar stāvbaļķu un akmeņu mūra žogiem, ūdens apvades kanāls, daudzas koka puspagraba celtnes nogāzēs pret upēm. Atrastas Kundas senkultūras tipa kaula un raga žebērkļi, bronzas un dzelzs senlietas, cilvēku un mājlopu kauli, primitīvas ķemmēm švīkātās, bedrīšu, auklas keramikas lauskas, viens pulētais krama laivascirvis, vairāki krama un brieža raga kapļi, kā arī kāda Bizantijas stikla trauka lauskas, divas normaņu rotas, sudraba pakava sakta un bronzas loka sakta, dzintara krelles un citas rotas lietas.
Tātad šajā kalnā ir bijusi sena apmetne, kura ir pastāvējusi kopš mezolita, pārtapusi no mednieku un zvejnieku apmetnes par zemkopības un piemājas lopkopības kopienas centru, laika gaitā kļuvusi par nocietinātu ciematu, kas dzelzs laikmetā (7. - 8. gs m. ē.) pārtapa par cietoksni. Kalnā bija saglabājies arī krievu kņazu piemineklis - 14. gs m. ē. celta Kristus Pasludināšanas katedrāle (547).
Otra senpilsēta atradās 2 km aiz Vitebskas, Lučesas upes krastā, kādā augstā morēnu paugurā. Arī tajā ir bijuši līdzīgi nocietinājumi. Metru biezajā kultūrslānī atrada minēto veidu senlietas.
Aptuveni 10 km rādiusā ap Vitebsku, Daugavas labajā piekrastē pavisam atklāja 9 pilskalnus, trīs uzkalniņu kapulaukus, tostarp kapulaukus ar akmens zārkiem, svētvietas (99j). Tātad Polockas latgaļi sagaidīja krievus visai nikni, kāpēc krievu kņazi spēja iekundzēties tikai pēc 400 gadiem, kad tuvākā apkārtnē jau bija krievu kņazu cietokšņi, tostarp arī Izborskā, Peipusa ezera krastā.
Lukomļas pilsētas apkaimē tika atklāti vairāki pauguri, kuros bija uzstādīti akmens krusti ar iekaltām zīmēm. Tos neatzina par krievu kultūrai piederīgiem pieminekļiem, jo tie esot bijuši ļoti veci. Zem šiem pakalniem ir bijušas akmens celtnes (dolmeni) ar vienu apbedījumu. Tāpēc izteiktas domas, ka tā ir bijusi plaša latgaļu svētvieta. Krustiem nav bijis sakars ar pareizticību, jo tādi krusti esot bijuši tikai katoļiem, bet katoļticība nevarēja izpausties pagānu Raganu svētvietā. Vēl ir teikts, ka šī kurgānu grupa esot bijusi izvietota 10 - 20 saženu (1 sažens = 2,336 m.) plašā lokā pret ausmas un rietu pusi. Nav atrastas nekādas dārglietas vai kapi, izņemot ugunskuru vietas kalnu galos, pēc pēdējās upurēšanas palikušās apdegušu kaulu paliekas, reti sastaptas auklas keramikas lauskas (547).
Māras pēcteču ienākšanas problēma tiek saistīts ar tā sauktās kurgānu senkultūras izplatīšanos, kas jāuzskata par samākslotu hipotēzi, ko apstiprina vēsturiskais fakts, ka Māras galā bija izplatīti vīriešu auglībai veltītie un mākslīgi uzbērtie, garenie lāča jeb zalkša kalni, bet Latgolā dominēja apaļie Raganu svētkalni. Tikai 2. - 1. g. tk mijā p. m. ē. tā sauktie garie svētkalni bija parādījušies Polockas, Lādogas, Pliskavas, Vidzemes, Igaunijas, Augštaitijas, galindu, sudāvu, prūšu apdzīvotajās vietās, arī Zemgalē, kas sakrīt ar intensīvas zemkopības sākumu. Tālab domā, ka Māras ciltis būšot ienākušas Latgolā aptuveni šajā laikā, kaut gan, piemēram, nevar teikt, ka garos svētkalnus Sindijā, Armēnijā, Sibīrijā un Pelasgijā būtu izplatījuši bolgi, jo garie svētkalni, kas simbolizēja Zalkti un Indra spieķi, tika uzcelti Čongaras universitātē jau aptuveni 5. g. tk vidū p. m. ē., bet tādi paši svētkalni vēl agrāk, tika celti pelasgu kolonijās Mazāzijā, kuriem ar Māru jeb sindiem nebija nekāda sakara. Tātad Māras cilšu ekspansija no šī viedokļa paliek nenoskaidrojama, jo nekādu citu pazīmju nav. Taisni otrādi - apaļie svētkalni un tipiskie latgaļu trauki tajā laikā bija parādījušies Pievolgas novados, turklāt Rževas rozā krama senlietas tika atrastas arī Latgolā, kas vairāk liecina par maiņas tirdzniecības un kultūras (Dabas reliģijas un kalendāra kalniņu) sakariem.
Polockas latgaļi bija pati vecākā latgaļu cilts, kuras senči Polockas novadā ir dzīvojuši kopš 11750. g. p. m. ē. Tikai pēc 5. gs, jo sevišķi krievu okupantu uzmākšanās laikā. viņu vairums pārcēlās uz Augštaitiju, Sēliju un Zemgali.