Monteoru senkultūra dabūja nosaukumu pēc pirmās atradumu vietas pie Seratas Monteoru ciemata Bukarestes apkaimē. Atklājums tika atzīts par 28. - 20. gs p. m. ē. pastāvējušas un vēlāk nodedzinātas pilsētas drupām. Tika atklāti vēl citi Monteoru senkultūras pieminekļi Bukarestes provincē, Transilvānijas dienvidrieteņa daļā, Moldovā, Sembrijas dienvidu daļā, Balkānos, Centrālajā Eiropā.
Tās klasiskais periods esot iestājies 1700. - 1300. g. p. m. ē. ar pilsētbūvniecību, kad radās tā saukto deviņu pilsētu novads, ko pieminēja arābu tirgotāji.
Tātad šī senkultūra rūtiem bija kopīga ar dienvidu sembriem, jo pārējās pilsētas atradās Sembrijā, tostarp Prāga un Krakova. Šajos pieminekļos esot ieskaitīti arī lieli ciemati. Pilsētas un lielie ciemati tika atklāti augstos pakalnos, ezeru un upju salās, kur dabiski šķēršļi traucēja brīvu piekļūšanu. Pilsētiņās un ciematos bija daudz pāļu būvju. Sauszemes mājas esot celtas uz akmens bluķu pamatiem.
Blakus lielākajiem centriem atradās augsti, eliptiskas formas svētkalni ar sarežģītas konstrukcijas dolmeniem apakšā, kā arī virszemes, no slīpētiem akmens bluķiem celti tempļi ar altāriem, sieviešu akmens statujām, vēršu galvām kā Nesas templī Hattusasā - hetu valstu konfederācijas galvaspilsētā.
Daudz krama, kaula, raga un bronzas rīku, rotu, ieroču. Atrasts Baltijas dzintara depozīts. Māla traukiem, kas bija līdzīgi Bojānas senkultūras māla traukiem, arheologi atrada tur pat blakus traukus ar antropomorfām osām un rokturiem, kā arī antrofomorfus kulta traukus, kādi tika atrasti Mikēnu senkultūras katakombās un tempļos, kā arī Vislas upes piekrastē un Sudāvijā, kas liek domāt, ka šie kulta trauki tika ievesti no Mikēnām, apmaiņai pret dzintaru, ka šos sakarus izmantoja roši un sudāvi kā starpnieki, jo viņu novados notika laivu pārvilkšana no Donavas upes uz Vislas upi un pretējā virzienā..