7. Protobalti Centrālajā
un Rieteņa Eiropā
Sniegt pilnu Centrālās un Rietumu Eiropas paleolīta pieminekļu aprakstu nav vajadzības, jo šajos apgabalos protobalti nesaglabājās, pie kam klasiskās senkultūras (skat. Ps_1.3.) pašas par sevi sniedz pietiekami daudz konkrētu ziņu, kas tika iegūtas Francijā. Tāpēc aprobežošos ar īsu ieskatu hipotēzēs par Centrālās un Rieteņa Eiropas Kromaņonas cilvēku austrumniecisko izcelsmi, noraidot uzskatus par Rietumeiropas Kromaņonas cilvēku izcelsmi no progresīvajiem neandertāliešiem, jo tie jau bija izmiruši, tā kā evolucionisti maldījās savas pārsteidzības drumos10.
Pietiekamu pierādījumu klasisko Kromaņonas cilvēku jeb protobaltu ieceļošanai no Austrumeiropas sniedz pazīstamie Krakovas Spadzistas senkultūras pieminekļi Polijas dienvidu vojevodistēs, Paulovas, Doļņas Vestonices un Petržkovices senkultūras pieminekļi Čehijā, sevišķi Morāvijas apgabalā, kuri atradās gluži vai kaimiņos Dņestras novadiem. Tajos atrastās senlietas tika raksturotas kā ļoti līdzīgas Kostjonku Audejevas un Molodovas senlietām, bet vecākajos kultūrslāņos atrada Molodovas kompleksam raksturīgas senlietas. Minētie pieminekļi aptver laiku aptuveni no 26. g. tk līdz 21. g. tk beigām p. m. ē., ietver vairākus kultūrslāņus, kurus atdala nogruvumu ieži. Augšējā kultūrslāņa pavārdu ogļu radiokarbona datējumu maksimumi bija aptuveni šādi:
z Paulovas apmetnēs 25080. un 26100. g. p. m. ē.;
z Doļņas Vestonices apmetnēs 26650. g. p. m. ē.;
z Krakovas Spadzistas apmetnēs 24830. g. p. m. ē.
Pirmās apmetnes Centrālajā Eiropā atradās alās augstu kalnos, kā tas bija arī Vezeras upes ieplakas kromaņoniešu apmetnēs, Dordonas departamentā Francijā, kamēr nākamā ienācēju viļņa apmetnes jau cēla pēc Austrumeiropas plāna - puspagraba un virszemes slieteņa veida mītnes ar mamutu kaulu balstiem un spārēm − tās cēla plakankalnēs, kur tās neapdraudēja sniega lavīnas, kas nāca lejā no kalniem (443).
Balkānu pussalā zināmās apmetnes parādījās pēc 21. g. tk p. m. ē., tātad apledojuma sākumā, kamēr ziemeļa pusē Donavai bija zināma Čutulešti, Gordinšti 1 un Korpačas apmetnes Moldovā un Četecihas I apmetnes Rumānijā, kuras uzskata par sinhronām, t.i., vienā laikā celtām ar Molodovas 5 apmetnēm (35120. g. p. m. ē.).
Vilendorfas II vēlā paleolīta pieminekļi Austrijā radušies Molodovas 5 agro apmetņu pastāvēšanas laika vidū, tātad aptuveni 29. g. tk p. m. ē.. Par šo senkultūru teikts, ka tā ir bijusi viena no vēlā paleolīta senkultūru sastāvdaļām virknē: Kostjonki > Molodova > Četeciha > Pavlova > Vīlendorfa > Dordonas pieminekļi Francijā > Ulūzas pieminekļi Itālijā > Ibērijas (Spānijas) > Marokas (Āfrika) pieminekļi (skat. Ps_122.htm un Ps_165.htm).
Blakus senlietu līdzībai šajos pieminekļos tika konstatēta seno cilvēku dzīvesveida, celtniecības un mākslas līdzība - visās nosauktajās vietās atrada alas, kurās bija stilā vienveidīgi sumbru, tauru, briežu, alu lāču, medību skatu, sieviešu melni un sarkani krāsoti, lieli, tīri reālistiski gleznojumi, vienādi simboli (kvadrātiskais meandrs, skujiņa, aplīši, rombiņi, dažādas formas krustiņi un ugunskrusta zīmes), kuri saglabājās un iegāja baltu kultūras dārgumu krājumos (183).
Tātad Eiropā ieceļoja klasiskie protobalti – Āzijas kromaņoniešu un shuliešu kopīgie pēcnācēji. Spriežot pēc nelielā apmetņu skaita un protobaltu milzīgā pastāvēšanas laika, protobaltu dzimstība ir bijusi neliela, salīdzinot ar pēcleduslaikmeta baltu civilizāciju.
Taču nav iespējams apgalvot, ka Eiropā ieceļoja tikai jauktā tipa jeb klasiskie kromaņonieši, jo ir konstatēts, ka pāri šaurumam starp tagadējo Azovas un Melno jūru Krimas tagadējā pussalā ir ienākuši shulieši, kas varēja pārvietoties pa Melnās jūras piekrastes stepēm pret Rieteni.