Turpinājums8. Prūšu varoņi un vadoņi
Prūsijas bīskaps Jēkabs katru dienu saņēma ziņojumus no savām uzticības personām par to, ka tāds un tāds uzticams un kristīts prūšu labietis nogalināts vai pazudis bez vēsts, pārgājis pagānu pusē, un rakstīja par to pāvestam.
Izlasījis šo ziņojumu, Romas katoļu pāvests Urbāns Ceturtais iesaucās: ''Es tikko valdu asaras,... mana sirds asiņo un prāts atsakās ticēt, ka tik daudz lielisku bruņinieku un kristiešu ir krituši no pagānu rokas'' (434).
Un bija par ko uztraukties, jo kristītie prūši, kas bija izglītojušies labākajās Svētās Romas impērijas mācību iestādēs, uz kuriem pāvests cerēja kā uz prūšu nacionālajiem ticības sludinātājiem, bija pārgājuši pagāniskās Prūsijas pusē, kļuvuši par prūšu kara vadoņiem un varoņiem, izmantodami mācību laikā gūtās zināšanas, kļūdami pat par jaunas kara tehnikas izgudrotājiem. Viņu vārdi ir saglabāti.
Herkus Manta, īstajā vārdā Heinrihs Monte, kļuva par prūšu nacionālo varoni un prūšu karspēka ķēniņu, izcēlās gan pirmajā, gan otrajā "asins pirtī" ar zināšanām, organizatora talantu un pārliecinātāja visus ar savām spējām, bezbailību, ar savu piemēru prata iedvesmot savus karavīrus. Kas tad bija Herkus Manta, kāpēc viņa vārds lika pāvestam Urbānam IV drebēt neizsakāmās dusmās ?
Heinrihu Monti un citus prūšu labiešu jaunākos dēlus vēl zēnu gados bijušais Prūsijas un Austrumeiropas lietu bīskaps Kristiāns bija kristījis savā Prūsijas pēdējā apceļojuma laikā, paņēmis līdz un nosūtījis mācībā uz Cisteriešu klosteri, pēc tam uz Romas Domskolu. Būdams zinātkārs zēns, Herkus apguva ne tikai ticības mācību, bet visas tā laika zinātnes, kādas bija pieejamas Magdenburgas Cisteriešu klosterī un Magdenburgas grāfa pils bibliotēkās, kur viņam bija mīlas romāns ar grāfa jaunāko meitu Henrietu, kā arī pāvesta Romas Domskolā - tā laika augstākās pakāpes mācību iestādē, kurā bija no visas kristītās pasaules savākti dokumenti.
Pāvests Urbāns IV bija iecienījis Herku un sauca par bīskapa Kristiāna dēlu, bet pēc augstākās baznīcu skolas beigšanas Herkum piešķīra zinātņu maģistra grādu, svētīja un nosūtīja uz Prūsiju veikt misionāra darbu savu tautiešu vidū, kur viņu sākumā uzņēma naidīgi un sauca par pāvesta padauzu, kamēr neiepazinās tuvāk un neieklausījkās viņa runās.
Herkus Monte nemaz nedomāja pildīt misionāra pienākumus, bet tūdaļ meklēja sakarus ar prūšu ķēniņiem un virsaišiem, lai īstenotu jaunas kara tehnikas radīšanas plānus, jo studiju gados bija daudz ko redzējis, lasījis, pētījis un pats projektējis. Viņš izgudroja vieglu, pārnēsājumu mūra piļu ieņemšanas un vārtu uzlaušanas mašīnu, kurai esot bijis klāt ūdens šķēršļiem viegli pārsviežams virvju tilts.
Herkus Monte tiešām bija bīstama persona ordeņiem un Romas pāvesta asiņainajiem plāniem. It kā pildīdams misionāra pienākumus, Herkus apjāja zirgā Prūsijas novadus, iepazinās ar faktiskajiem notikumiem dzimtenē, organizēja tautu karam pret ordeņiem, meklēja un atrada sabiedrotos visās kaimiņu zemēs, gulēdams mežā zem eglēm, dzerdams strautā, medīdams pārtikai, vienīgi maizi izlūgdamies no tautiešu kopienām. Viņš mācīja kalējiem izkalt vieglus un asus zobenus, šķēpus, bultu uzgaļus, vieglas un izturīgas bruņas, ierīces piļu ieņemšanas mašīnai.
Herkus bija aizrautīgs stāstītājs, prata pārliecināt cilvēkus, iemācīja jaunākās atziņās tuvcīņas taktikā un spēka cīņās, kā nogalināt pretinieku bez ieročiem, kur ir vājākas vietas pretinieka bruņās. Tādā ceļā Herkus Manta radīja pats savu daudznacionālo karaspēku, apbruņoja to ar paša izgudrotiem jauniem ieročiem un paša izgudrotiem kara vešanas līdzekļiem, atšķirībā no Ordeņa smagnējās klasiskās kara tehnikas un smagajiem ieročiem, smagajām un neērtajām kaujā dzelzs bruņām.
Herkus pusē pārgāja arī Trusas, kā poļi sāka saukt senprūšu ostas pilsētu Elīnu vīkingu laiku beigās, slovēņu jaunais kristītais kņazs Mestvīns Otrais, Svjatopluka vecākais dēls, kuram tēvs bija nodevis troni, pievienodams ar Teitoņu ordeņa atļauju savai valstībai Piemares novadu. Mestvīna Otrā karaspēks sekmīgi cīnījās Pomezē un Kelmā, kļuva par galveno spēku Prūsijas dienvidu frontē pret Romas pāvesta karaspēku.
Herkus tika ievēlēts par Pakarvas pulka virsaiti. Pirmajā kaujā Herkus lika lietā paša izgudrotās, viegli pravietojamās un ātri saliekamās piļu aplenkšanas mašīnas, kuras ļāva izvērsties bez iepriekšējas sagatavošanās. Kāda bija šo mašīnu konstrukcija, neviens tā laika rakstu sastādītājs nav spējis izzināt, jo bija redzējuši tās tikai darbībā no ieņemamās pils puses. Izgudrojuma priekšrocības zibenīgā un negaidītā uzbrukumā bruņinieku pilīm bija nepārprotamas, jo Herkus vienā dienā ieņēma Vācu ordeņa Haizelbergas un Braunsbergas pilis, pārsteidzot pašpārliecinātos mestrus un legātus nesagatavojušos aizstāvībai un neatstājot nevienu kritušo pūšu vīru. Visus bruņiniekus un sargus apkāva, pilis nodedzināja un izlaupīja.
Nākošajās divās dienās Herkus jātnieku pulks, izmantojot jaunās mašīnas, tik pat negaidīti un bez pretošanās ieņēma trīs pilis - bīskapa Jēkaba Kristburgu, Balgas, Skones un Elbingas bruņinieku pilis. Kas notika ar bīskapu Jēkabu, hronikās netika minēts. Pēc tam Herkus devās palīgā lietuviešiem un sudāviem, tika ievēlēts par kopīgā karaspēka ķēniņu, kurš viņa vadībā slepšus aplenca un bez jebkādas pretošanās ieņēma bruņinieku Vēlavas un Pergolas pilis, izlaupīja tās, bet mantu, salaupītās bagātības izdalīja zemniekiem, kāpēc dabūja iesauku Manta.
Dīvainis Klēķis (Divain Kleckin), īstajā vārdā Dainis Tlātis (Lācis), gados vēl jauneklis, kļuva par prūšu tautas varoni 1264. - 1266. g. kaujās pie Vīzenburgas, Kreicburgas un Lubavas. Hronikās tika minēts, ka viņš esot bijis no tiem kristītajiem jaunekļiem, kuri studējuši reizē ar Herku Mantu Cisteriešu klosterī un nosūtīti uz Prūsiju kā misionāri.
Pāvests Urbāns Ceturtais nolādēja Dīvaini Klēķi kā baznīcas atkritēju un lielāko ķeceri, ─ šīs ziņas par kopējām studijām varētu būt patiesas, jo viņa vārds tapa zināms no Romas pāvesta arhīva dokumentiem, kuri līdz 2. pasaules kara beigām glabājās Kenigsbergas (tagad Kļiņingradas) Prūsijas Valsts arhīvā.
Pats sevi viņš dēvēja par Herkus audzēkni, kāpēc daži hronisti viņu nosauca par Herkus dēlu, bet no hronikām izriet, ka Herkus nekad nav bijis precējies un ģimeni uzskatījis par apgrūtinājumu līdz tam laikam, kamēr nebeigsies karš Prūsijā - tik pārliecināts viņš bija par uzvaru, taču krita kara beigās.
Arī Dīvainis Klēķis bija ievēlēts par virsaiti. Viņa vadītais karaspēks atbrīvoja daudzas prūšu pilsētas, tostarp Marienvērderi, Štarkenbergeni, Rēdi, Brātenšteini, Lubavu, Vīzenburgu. Viņa karaspēkam par upuri krita 40 bruņinieki, daudz ordeņu karavīru, minēto cietokšņu maģistri un landmeistars Helmārs (436).
Prūsijas Valsts arhīvā (pēc M. Zonenbergas ziņām) bijuši dokumenti vēl par citiem kristītiem un augsti izglītotiem “Kristiāna dēliem” - prūšu jaunekļiem, kurus esot nolādējis pāvests par to, ka tie misionāra darbošanās vietā esot kļuvuši par prūšu kara vadoņiem, bet citi “Bīskapa Kristiāna dēlieši” aizgājuši uz Žemaitiju, kuru vēlējās iekarot Hohencollera banda, un palīdzējuši Mindaugam ieviest kristietību, lai Lietuva nekļūtu par svēto karu upuri, jo tā pēc svētajā galmā gūtajām atziņām bijis tas spēks, kas varējis atturēt no krustnešu iebrukuma.
Viens no šiem patriotiem ir bijis vecmāmiņas Marijas Zonenbergas vīra Krišus sencis Remiķis Sõnbauģis (*remiķis 'namu cēlājs'), kura uzvārdu Jaunpils barons fon Reke pārtaisīja par vācisko Zonnenbergs, esot bijis starp šiem jaunekļiem, kas mēģinājis pārliecināt kuršus par nepieciešamību pieņemt kristietību pašu brīvības un dzīvības vārdā, bet nav guvis atbalstu, turklāt vēstures notikumi viņu apsteiguši. Ja kurši būtu viņa brīdinājumus ņēmuši vērā un sekojuši žemaišu piemēram, kurus vadīja Mindaugs, viņi nebūtu nonākuši pakļautībā krustnešiem.