Turpinājums7. Prūsijas kara otrā ofensīva
un tās izgāšanās
Pa tām starpām par pāvestu bija kļuvis Inokentijs IV, kas neuzticējās Kristiānam un tādēļ nosūtīja svēto misiju uz Prūsiju legāta Mesinas Opīza vadībā, izdeva bulu, kurā nosodīja kristīto slovēņu kņazu Svjatopluku, draudēja viņam ar dieva sodu un elles mocībām, bet tad Svjatopluks atteicās no kristietības (434).
Opīza misija izgāzās, jo tai neizdevās paveikt neko vairāk, kā vien savākt poļu panu un Ordeņa pēdējos spēkus, nokristīt pāris atkritēju, ar viltu atgūt prūšu labieša Ķirša pili, izmantojot kāda vazaņķa pakalpojumu.
Notika tā, ka nakti, kamēr Ordeņa un poļu panu karspēks slēpās tuvējā mežā, vazaņķis nolaida paceļamo tiltu un ielaida ienaidniekus pilī. Tas deva iespēju Opizam pārņemt vadību savās rokās.
1247. gadā Opīzs atcēla no amata bīskapu Kristiānu, iesēdināja Kristburgā par bīskapu legātu Lutihas Jēkabu, nodeva viņam pusi no Kristiāna mantas, bet pārējo mantu konfiscēja it kā pāvesta vajadzībām, taču paturēja sev, atrada kopīgu valodu ar Hohencolleru, kaut gan tas rīkojās bez pāvesta ziņas, laupīja baznīcas mantu, bet Opīzs to neņēma vērā. Viņš atgriezās Romā un pasniedza jaunākās tenkas pāvestam sev vēlamā veidā, Kristiāna panākto Kristburgas līgumu ar prūšu labiešiem uzdeva par savu darbu. Tikai pēc daudziem gadiem Opīza grēka darbi kļuva zināmi (435).
Kristburgas līgums, kuru Kristburgā (Kristiāna rezidences nosaukums) 1247. g. noslēdza Kristiāns un Hohencollers no vienas puses, kristītie Pomezes, Natangas un Vārmes labieši no otras puses, tika daudzināts kā liels sasniegums Prūsijas vēsturē kā pirmais rakstītais dokuments.
Oficiāli to dēvēja par miera līgumu starp Teitoņu ordeni, prūšu virsaišiem un poļu paniem no trešās puses. Līguma oficiālais mērķis ─ izbeigt asins izliešanu. Līgums prasīja bezierunu klaušu un nodevu pildīšanu katoļu baznīcām un Ordenim, noliedza zemes un mantas konfiskāciju kristītajiem prūšiem, īpašumu pirkšanu, pārdošanu un atsavināšanu, ja īpašnieks nav noziedzies pret baznīcu un Ordeni, bet nozieguma būtība netika definēta un uzliekamie sodi palika nenoteikti. Pirmo reizi tika noteiktas baznīcas un Ordeņa tiesības, pienākumi un rīcības brīvības ierobežojumi attiecībās ar senprūšiem (436).
Kristburgas līgumu nepildīja neviena puse, karš turpinājās, pat hronisti minēja jaunus Ordeņa laupīšanas izlēcienus Sambijā un citos novados kā Kristburgas līguma nepildīšanas piemērus (433).
Kamēr darbojās Kristburgas līgums, abas puses gatavojās kara otrajai ofensīvai, ko nosauca par ātru karu (Blitzkrig) un pagānu asins pirti (Blutbad), respektīvi, pēc ieceres tam vajadzēja būt asiņainam zibens karam. Šajā nolūkā imperators lika Livonijas ordenim izveidot igauņu, līvu un kuršu labiešu vienības, kas piedalītos karā pret prūšiem, pieaicināja Dāņu ordeņa brāļu pulku. Tādējādi trīs ordeņi un nacionālās vienības bija gatavoja karam Prūsijā.
Inokentiju IV pāvesta krēslā nomainīja nepacietīgais Urbāns, kas steidzināja iesākt otro kara ofensīvu.
Otrā kara ofensīva sākās 1260. gada maijā, bet izjuka negaidītu notikumu dēļ, kuru cēlonis bija spēcīga prūšu aizsardzība: pirmajā gadā tika iznīcināti 1500 bruņinieku, 6500 Teitoņu un Vācu ordeņu karavīru un mūku, zaudēts milzīgs daudzums bruņojuma un kara tehnikas, 10 cietokšņi, starp tiem jaunā Prūsijas bīskapa Jēkaba rezidence. Kas bija noticis ?
Ordeņu sabiedrotie − poļu šļahtiči nolēma rīkoties patstāvīgi Lielpolijas interesēs, uzbruka ordeņiem, cerēdami pievākt Prūsijas dienvidu apgabalus. Tie bija Galīcijas, Volīnijas, Mazovijas un Sudāvijas kņazi. To negaidīja ne pāvests Urbāns, ne imperators, ne arī ordeņi, jo bija noslēgts līgums ar Poliju par sadarbību karā.
Mazovijas kņazs pēc pamatīgas izplūkšanās piespieda ordeņu mestrus parakstīt līgumu par Vācu Ordenim piederošās Mazovijas teritorijas 1/6 daļas nodošanu poļu kņaza Zemgodska īpašumā.
Sekoja Lietuvas un Prūsijas Sudāvijas pavalsts iebrukums Mazovijā, kura dēļ Polija zaudēja 2/3 Polijas rokās nonākušās Mazovijas provinces teritorijas.
Brāļu kara plāns izgāzās: 1260. g. 13. jūlijā kuršu, Lietuvas un Žemaitijas kņazu apvienotais karaspēks pie Durbes ezera galīgi iznīcināja Livonijas ordeņa izlases vienības, kuras tika sūtītas palīgā Vācu Ordenim Prūsijā kopā ar tā dēvēto nacionālo brigādi. Mūža mierā aizgāja Ordeņa maģistrs barons Burhards fon Hornhauzens, 150 bruņinieki, liels skaits Ordeņa karavīru un mūku, bet brāļu karā ierautie kurši, līvi un igauņi aizbēga no kaujas lauka pirms kauju sākumā un izklīda pa mājām, tādēļ nekas nesanāca no brāļu cilšu iesaistīšanas karā.
1261. g. no Vācu ordeņa varas tika atbrīvota Sambijas dienvidu daļa, Vārma, Natanga, Bārta, kuras pēc pirmās ofensīvas palika Ordeņa rokās. Ordenim palika vienīgi divas Prūsijas provinces ─ Pomeze un Kelma. Tātad "asins pirts atklāšanas" gads sākās ar Ordeņu neveiksmēm, kuras pavairoja Lietuvas uzbrukumi Polijai.
Kristītā Lietuva pieteica karu 1261. g. trijās frontēs: Teitoņu un Vācu ordenim Prūsijā, Livonijas Zobenbrāļu ordenim Latvijā un Igaunijā, ko atbalstīja kurši, igauņi un līvi, Polijai, kas bija iekarojusi Sudāvijas pavalsti.
Lietuvas kņaziste noslēdza līgumu ar Zemgales virsaiti Viesturu, ar kuru atrāva Livonijas Zobenbrāļu ordenim lielāko daļu Zemgales un pievienoja Lietuvai. Pateicoties Lietuvas palīdzībai kuršiem, žemaišiem, bārtiem un līviem Durbes kaujā, pēc Livonijas ordeņa bruņinieku sakāves šie novadi palika Lietuvas pavalstniecībā. Tāpēc sauszemes ceļš no Livonijas uz Prūsiju tika slēgts, brāļu kara ieceres izgāzās.