Turpinājums6. Teitoņu ordeņa un
poļu kņazu pirmā
neveiksmīgā kara
ofensīva Prūsijā
Teitoņu ordenis sāka iebrukumu Kulmā 1233. gadā.
Pirmā Teitoņu ordeņa mestra Hohencollera uzsāktā kauja notika Zirgu upes piekrastē. Kaujā krita 5000 prūšu karavīru. Teitoņu ordeņa zaudējumi bija tikai par vienu tūkstoti mazāki, jo teitoņu spēki bija nesamērojami lielāki, viņi bija pieredzējuši karotāji, starp kuriem ¾ vīru bija krusta karu dalībnieki Abesīnijā, turklāt Teitoņu ordeņa pusē kāvās Mazovijas poļu kņaza Konrāda Kazimira, Piemares Trusas slovēņu kņaza Svjatopluka vīri, Vroclavas kņaza Heinriha Bārdainā, Lielpolijas vojevodistes kņaza Vladislava Odoničevska labi apmācītie karapulki.
Teitoņu ordenis iekaroja Lubavas, Kelmes, Pomezes, Pagāzes, Varmes, Bārtas novadus, sākot no Vislas upes labā krasta un beidzot ar Pergolas kreiso krastu, Zirgu jeb Frišhāfenas jūras līci un tam tuvās piekrastes. Visniknākās kaujas notika Bārtas novadā prūšu Pēzeles cietokšņa dēļ (191; 421: karte 80.lpp; 432).
Senprūšu spēki tika sadalīti, jo tā sauktajā melnajā Krievijā, − galindu un sudāvu novados, ielauzās krievu kņazu kopīgais karaspēks.
Iekarotajās teritorijās tika uzceltas stipri nocietinātas mūra pilis. Šo darbu veica gūstā saņemtie prūšu jaunekļi un spaidu darbos Ordeņa sadzītie apkārtnes zemnieki. Tādas pilis uzcēla Kulmā (Helminā jeb Helmintā), Tornē (Toruņā), Kvīdzenē (Marienverdenē), Raģē (Rogovā jeb Rogovkā), Pastalienē (Pasķeļinā), Pīpenē (Pipinā) un citās vietās. Senajiem prūšu cietokšņiem piešķīra jaunus nosaukumus. Natangas cietoksni nosauca par Kristburgu, jo tajā iemitinājās bīskapa Kristiāna galms, kalpi un apsardze, Vārmes cietokšņus pārdēvēja par Braunbergu un Heilsbergu, Bārtas novada cietokšņiem piešķīra Bartenšteinas, Resseles un Vizenburgas vārdus pēc tajos iemitinājušās teitoņu muižnieku dinastijas uzvārda.
Iekarotās zemes tika mežonīgi izlaupītas, kopienām atsavināti zemes īpašumi, mājlopi, pajūgi, zirgi, manta, zemes īpašumi, kopienu locekļi tika padarīti par piespiedu dzimtcilvēkiem, piespiesti kristīties. Ja kāds atteicās kristīties, to turpat uz vietas nogalināja. Taču prūši pēc kristīšanas nomazgājās upēs un ezeros, turpināja savas pagāniskās ieražas, atrada tās par daudz taisnīgākām un morāli augstākām, jo nevarēja taču pieņemt to, ka svētie tēvi runā vienu, bet dara citu.
Prūšu kopienu vadītājus un virsaišus piespieda 1236. gadā parakstīt rakstu, ka atzīst Ordeņa varu un tiesības Prūsijā. Tā bija Ordeņa mestra Hohencollera gudrība piespiest prūšu labiešus parakstīt tādu dokumentu, lai oficiāli nostiprinātu savas pozīcijas, lai parādītu pasaulei, ka Teitoņu ordenis te saimniekoja pēc prūšu tautas „-„brīvas izvēles”.
Tiem labiešiem, kas brīvprātīgi un rakstiskā veidā apliecināja un atzina Ordeņa varu un tiesības Prūsijā, atstāja zemes īpašumus kā Kurzemes ķoniņiem, bet noteica bezierunu kalpību Ordenim šķūtis un spaidu darbos, maksāt nodevas (424).
Hohencollers atsavināja bīskapa Kristiāna pili, muižu un, kamēr bīskaps bija projām Sambijā, kur veda sarunas ar labiešiem, kristīja brīvprātīgos, slēdza darījumus, Hohencollers izplatīja mērķtiecīgas baumas par Kristiāna krišanu gūstā un nogalināšanu jeb sadedzināšanu sārtā, ko darīja zināmu pāvestam Honorijam Trešajam.
Kad 1238. g. Kristiāns atgriezās un parādīja padarītā darba rezultātus dokumentu formā, Hohencollers bija izmisumā, mēģināja apelēt pie Kristiāna kristīgās morāles, nodeva viņa īpašumā jauno Kristburgas cietoksni, Kristiāna pārvaldītajā Kristburgas novadā atdeva atpakaļ zemniekiem viņu saimniecības, atbrīvoja dzimtcilvēkos pārvērstos zemniekus, atdeva atpakaļ Kristiāna kalpus, apsardzi, jājamos zirgus, ceturto daļu salaupītās mantas un zelta, jo baidījās, ka Kristiāns varētu sūdzēties imperatoram un pāvestam par Hohencollera pārkāpumiem (430).
Dažu labiešu nodevība, lai arī kādi apstākļi tos spieda kļūt par tautas nodevējiem, tomēr nāca par sliktu prūšiem. Par to liecināja pierādījumi, ka Ordenim kļuva iepriekš zināmi prūšu virsaišu kara un aizsardzības plāni. Kā bija teikts kādā Kenigsbergas Prūsijas vēstures Arhīva hroniku sakopojuma dokumentā, prūšu labiešu vidū tiešām esot bijuši nodevēji un viltvārži, kuri brīvprātīgi, baiļu dzīti vai citu iemeslu dēļ, esot nodevuši savus īpašumus un nocietinātos ciematus ordenim bez kaujas, saglabādami koniņu tiesības.
Prūšu goda kristiešu sarakstā par pirmās kārtas kristīšanu un mantas nodošanu Teitoņu ordenim tika minēti Raģes (Ragen) cietokšņa virsaitis un labietis (capitaneus), kurš esot palīdzējis Ordenim ar viltu iekļūt Pīpiņu (Pipelen) pilī, Baļģes capitaneus, kas brīvprātīgi, bez kaujas esot nodevis Ordenim savu Baļģes pili, galveno aizsardzības celtni Varmē, kuru kādas divas nedēļas bruņinieki esot pūlējušies ieņemt, nespējuši un zaudējuši vairākus simtus ordeņa brāļu, minēti citi Vārmes labieši (plures nobiles et potentes viri de Warmia), kas esot brīvprātīgi atbalstījuši un sagaidījuši Ordeni (viri prepotenses Gabota). Šajā sarakstā netika nosaukti viņu īstie vārdi, ─ norādīts tikai īpašums. Tāpēc tagad nevar vairs pateikt, kādos apstākļos notika šī brīvprātība, jo Ordeņa pils pagrabos bija cietumi, kuros ieslodzīja gūstekņus un spīdzināja tos ar izsmalcinātām metodēm. Tādas metodes tika attīstītas pirmajos Krusta karos Abesīnijā un musulmaņu zemēs, vēlāk tika izmantotas un attīstītas svētajā inkvizīcijā. Tātad inkvizīcijas sākuma vieta Eiropā bija Prūsija, bet par šo metožu autoru kļuva Prūsijas baronu ciltstēvs un Teitoņu ordeņa mestrs Prūsijā pater fon Hochencoller (432).
Pirmās kara ofensīvas krahs iestājās 1252. g. pēc 19 gadus ieilgušām nesekmīgā kaujām. Tas bija lūzuma gads karā.
Līdz 1252. g. Teitoņu ordenis bija zaudējis karā pret Prūsiju 7000 karavīru, ordeņa brāļu un bruņinieku, pusi komandieru. Iekarošana apstājās. Ordenis bija spiests nostiprināties cietokšņos, pāriet aizsardzības un aizstāvēšanas kara stāvoklī. Kā teikts poļu hronikās (432), prūšu spēki šajā karā tikai pieauga, kas būtu izskaidrojams ar krievu vajāto un no dzimtenes aizbēgušo baltu cilšu iesaistīšanos karā, sevišķi ar galindu un sudāvu ieceļošanu, lietuviešu, līvu un kuršu līdzdalību karā, ar krievu un poļu frontes izbeigšanos, Lietuvas valsts nostiprināšanos, Ordeņu neveiksmēm Livonijā.
Trusas jeb Elīnas slovēņu kņazs Svjatoslavs un poļi izstājās no kara, jo redzēja Ordeņa iedzīvošanos bagātībā uz slovēņu un poļu karavīru izlieto asiņu rēķina, kamēr Polija un Trusa neieguva itin neko, bet krievi aizgāja sargāt savas robežas pret tā sauktajiem tatāriem un mongoļiem, kā arī tāpēc, ka krievu kņaziem nebija nekādu iespēju pievākt sev Prūsijas novadus, uz ko viņi bija cerējuši, bet zaudēja arī daļu Sudāvijas un galindu apdzīvoto Prūsijas novadu leišu dēļ, jo 1242. g. nostiprinājās Lietuvas valsts kodols, Lietuva gāja palīgā.
Ziņojumos imperatoram Hohencollers žēlojās, ka neviens bruņinieks nevarot iedrošināties izjāt no pils vienatnē, ieiet mežā pastaigāties vai doties medībās, izjādē, makšķerēt.
Kauja pie Reizenes ezera 1243. gada 15. jūnijā noslēdza pirmās kara ofensīvas pēdējo fāzi, kura ordenim kļuva liktenīga.
Prūšu izlūki bija izsekojuši kādu ordeņa karapulku ceļā uz Kujavu un sagaidīja to Reizenes ezera piekrastē, uzbruka brīdī, kad ordeņa zirgi bija palaisti ganībās un karotāji pusdienoja, tukšoja vīna kausus, cerēdami lielu kara laupījumu gūt Kujavā, par ko liecināja līdz paņemtās tukšās ores.
Reizenes kaujā prūši iznīcināja un pilnīgi apkāva trīs Teitoņu ordeņa bruņinieku pulkus. Kaujā krita pats feldmaršals Berlivins. Prūši ieguva Ordeņa mestra karogu, daudz bruņojuma, kara zirgu, pārtikas rezervju, Ordeņa salaupīto mantu, ko atdeva atpakaļ īpašniekiem, par ko poļu hronists nespēja vien nobrīnīties, jo, viņaprāt, uz tādām morāles izpausmēm neesot spējīgi pat daudzi kristieši(432).
Prūši atguva Marienverderes, Bārtas, Tornas, Reidebes, Balgas un Elbingas pilis, kurās tagad nostiprinājās prūšu virsaišu karaspēks.
Vairāki Ordeņa mestri krita prūšu gūstā un tika ziedoti dieviem. Ja kāds ordeņa brālis paguva, tad bēga uz savām Ordeņa pilīm glābiņa meklēt. Ordenis burtiski noasiņoja, nebija gatavs tādam neorganizētam karam, kurā pretinieks nav redzams, uzbrūk slepšus (421).
Notika sembru un sudāvu sacelšanās Polijā. Vislas piekrastes sembri un Goplas sudāvi pameta poļu panus, sāka apvienoties kaujinieku grupās, kas uzbruka šļahtiču pilīm. Poļu hronisti nespēja saprasts, kā tas tā varēja notikt, ka par sacelšanās vadoni un panu piļu grāvēju izrādījās Trusas slovēņu kņazs Svjatopluks, kas agrāk karoja Ordeņa pusē un bija kristīts (422).