Turpinājums5."Asins pirts" kurinātāji
Honorijs, kas tolaik bija pāvesta kancelejas darbinieks, pirmais saņēma vēstules un ziņojumus no Krakovas bīskapa par briesmu darbiem, ko esot pastrādājuši prūšu pagāni, par krievu kņazu mēģinājumiem iekarot stratēģiski svarīgo Prūsijas zemi, kur tādēļ varētu izplatīties Romas katoļiem naidīgā krievu vergu taisnības kristietība, bet pilnīgi ignorēja sūdzības par ļaunprātībām, ko pastrādājuši pāvesta misionāri un tiem apsardzībai un apzinātai laupīšanai rīcībā nodotie bruņinieki, jo bija taču noteikts, ka misijai esot pašai jāgādā par sevi, kas nozīmēja atklātu laupīšanu.
Kādā bīskapu sanāksmē Romā Honorijs ziņoja par krievu kņazu aktivitātēm Baltijā, it sevišķi Prūsijā, priecājās par mongoļu ordu uzbrukumiem krievu cietokšņiem no Sibīrijas, bet bijās no tam, ka viņi varētu sasniegt arī Baltiju un Svētās Romas impērijas zemes kā huņnu laikos, par misionāru pazušanu Prūsijā, runas noslēgumā nākdams klajā ar paziņojumu par krusta karu uzsākšanas nepieciešamību Prūsijā, jo prūši esot tā ieslīguši nešķīstībās, ka apgānot svēto Prūsijas zemi, kuru varēšot attīrīt tikai prūšu asins pirtī.
Pret Honorija izteicieniem iebilda pāvests Inocentijs III, norādīdams, ka visa vaina esot misionāru un bruņinieku alkatībā, laupīšanās, prāta šaurībā un necieņā pret ticībai pievēršamajiem pagāniem, kuru morāle daudzos gadījumos pārspējot baznīcas sūtņu morāli. Inocentijs III šos faktus fiksēja savā bulā par pagānu pievēršanu kristietībai, kurā uzdeva bīskapiem stingri raudzīties, lai par misionāriem nesūtītu prātā aprobežotus, neizglītotus, nesaprātīgi fanātiskus, neiecietīgus un alkatīgus cilvēkus, ka misionāriem un viņus pavadošajiem bruņiniekiem esot jāizbeidz laupīšanas, jāatrod iespējas vienoties ar pagānu virsaišiem un labiešiem par pārtiku un brīvprātīgu maksu par to, ka viņi tiks aizsargāti pret krievu kņaziem un mongoļiem. Bulā bija ierakstīta patiešām jauka misiju darbības programma, kurā, starp citu, bija noteiktas aborigēnu brīvības un tiesības, atgādināti un izskaidroti dieva baušļi, izteikta prasība izturēties sevišķi iecietīgi un pacietīgi pret prūšu pagāniem, kuru ticība esot tuva katoļu mācībai, visādi izrādīt tiem cieņu, neierobežot viņu brīvības un tiesības, neuzlikt neizpildāmas nodevas un klaušas, nepadarīt prūšus par saviem vergiem un beztiesīgiem kalpiem, neatņemt viņu īpašumus un zemes, ka misionāriem ir jāiemācās sazināties un sludināt pagānu valodā, ar katru no jauna pievēršamo tautu ir jārunā viņas valodā. Tātad pārāk jauki mērķi, lai tumšo viduslaiku sākumā tos tiešām sasniegtu.
Tika nozīmēti bīskapi Baltijā: Latvijas un Igaunijas lietu bīskaps Alberts ar sēdekli Daugavgrīvā, Prūsijas un Austrumeiropas lietu bīskaps Kristiāns ar sēdekli Austreņa Prūsijā.
Bīskapam Albertam Latvijā un Igaunijā neveicās, jo viņš neprata valodu un nespēja saprasties ar citādi domājošiem cilvēkiem, bija pret tiem neiecietīgs, būtībā pārkāpa pāvesta bulā noteiktās lojalitātes un iecietības prasības.
Bīskaps Kristiāns tika nozīmēts par Bohēmijas, Morāvijas, Dānijas, Polijas, Pomezes un Kulmas virsbīskapu, kaut gan Pomeze tajā laikā piederēja Polijai, kurai Krakovā bija savs neatkarīgais poļu bīskaps, bet tam Inocentijs III neuzticējās, jo tas flirtējot ar Bizantijas katoļiem un krievu vergu taisnība baznīcas episkopiem.
Kristiāns ievēroja pāvesta bulas prasības, apguva prūšu valodu, iemācījās sadzīvot ar prūšu valdniekiem, pat ar priesteriem, iemantoja kāda Kulmas virsaiša labvēlību, kas piešķīra bīskapam īpašumā zemes gabalu no savas dzimtas laucka pils un baznīcas celtniecībai, piešķirot arī zemes gabalu dārziem, ganībām un druvai. Kristiānam izdevās arī iztikt ar vietējo darbaspēku, piesaistīt par kalpotājiem nabadzīgus prūšu zemniekus, kam agrāk piederēja Kristiānam atdotās zemes. Viņš dāsni dalījās visā gan ar bruņiniekiem, gan prūšu strādniekiem. Tāpēc viņa labklājība plauka, bet par sargiem nozīmētie Vācu ordeņa brāļi bija nākuši, lai iegūtu bagātības, kālab mestrs pasāka laupīšanas. Kristiāns noteica, ka 1/4 mestra laupījuma pieder Kristiānam un pāvestam (421).
Kristiānam tomēr neveicās prūšu pievēršanā kristietībai, jo prūši neatzina viņa sludināto dievu un Kristus mācību, uzskatīdami viņu dievu par varmāku. Kad viņš stāstījis10 prūšu augstmaņiem par svēto trijotni, grēkiem, dieva sodu un bardzību, grēku izpirkšanu un mūžīgo dzīvošanu, klausītāji sākuši smieties ─ viņiem pašiem esot savu dievu trijotne, kurā nav neviena varmākas, kam vajadzētu pielabināties kā Kristiāna dievam, bet grēciniekus viņi apkarojot paši, kālab Prūsijā zagļi un laupītāji nekad neesot bijuši, kālab neesot jēgas mainīt dievus.
Kristiāns nosūtīja Romas pāvestam Inokentijam III ziņojumu par prūšu augstmaņu un tautas augsto kristīgo morāles līmeni, par to, ka prūšiem esot savi dievs tēvs, dievs dēls un dievmāte, kālab tie atsakoties pievērsties katoļu ticībai, ka tāpēc viņi kļūdoties reti un tad tikai dažos kristīgās mācības punktos, kāpēc viņš lūdzot atsaukt bīskapu kūrijas agrāk plānotās akcijas par grēku mazgāšanu asinīs. Viņš sūdzējās par Ordeņa mestru, kas bez vajadzības aplaupot prūšu ciematus, pat tos, kas brīvprātīgi pildot klaušas un nodevas par solīto aizstāvēšanu, bet laupīšanās neiztiekot bez slepkavošanas, kālab lūdzot nomainīt bruņiniekus.
Taču vēstuli saņēma cits pāvests - bijušais pāvesta kancelejas darbinieks, tagad Romas katoļu pāvests Honorijs III, par kura iecelšanu pāvesta krēslā ar alkatīgo markgrāfu un bīskapu atbalstu Kristiāns, tālu no Romas un pārējiem bīskapiem būdams, nebija dzirdējis.
Pāvests Honorijs III (1216. − 1227. g.) saprata Kristiāna vēstuli kā palīgā saucienu, nemaz to kārtīgi neizlasījis līdz galam, bet bīskapu Albertu uzskatīja par neganto pagānu līvu upuri, vērpa intrigas par it kā notikušām briesmu lietām Prūsijā un Baltijā, kas draudot ne tikai no pagāniem, bet arī no krievu kņaziem un mongoļiem, kas jau paguvuši iekundzēties Baltijā, draudot pārvērsties jaunā huņņu iebrukumā Eiropā reizē ar kristiešiem naidīgo Muhameda mācību.
Honorijs izplatīja divas bulas par Baltiju ─ publisko un slepeno. Publiskā bula pastiprināja Inokentija III bulas prasības par prātīgu attieksmi pret kristāmajām pagānu tautām, misionāru un svēto ordeņu pienākumiem. Šajā bulā viņš brīdināja prūšu augstmaņus, ka pret Prūsiju tikšot vērstas ekonomiskās sankcijas caur tirdzniecību, ja prūši nepievērsīšoties vienīgajai patiesajai − Romas katoļu kristietībai. Tādējādi pirmo reizi vēsturē tika oficiāli definētas ekonomiskās sankcijas kā līdzeklis ārējo politisku mērķu sasniegšanai citā valstī.
Slepenā bula, kas pirmo reizi vēsturē tika ievesta kā īpaša, šauram lasītāju lokam paredzētu dokumentu kategorija (līdz tam dokumentus, kas bija paredzēti šauram personu lokam, vienkārši attiecīgi glabāja), uzdeva bīskapiem un ordeņu mestriem steidzami organizēt labi bruņotas Ordeņu brāļu kara vienības, kurām jārīkojas nekavējoties, lai dieva sods pār pagāniem nāktu caur viņu asins izliešanu. Baltijas tautas esot jau sen nobriedušas kristietībai. Jebkura kavēšanās varot tikai kaitēt. Slepenā bula lika visiem kristiešiem pārtraukt jebkādas attiecības ar Prūsiju, Lietuvu, Latviju un krievu kņazistēm, noliedza piegādāt ieročus, sāli, pārtiku, metālus, vadmalu un citas preces, lai tādējādi kavētu Prūsijas starptautisko satiksmi. Slepenās bulas pielikums noteica, ka ceturtā daļa kara laupījuma Prūsijā un Baltijā pienākšoties kristiešu baznīcām un pāvestam.
Tā Romas katoļu pāvests Honorijs III vēsturē kļuva par senprūšu slepkavošanas iniciatoru un Livonijas kara kurinātāju, bet Svētās Romas impērijas ķeizars paplašināja sankciju apjomu, neļaudams citu valstu kuģiem iegriezties Prūsijas ostās. Tas savukārt veicināja preču pieplūdumu no Skandināvijas, krievu un poļu kņazistēm, pie kam ne krievu, ne poļu kņazi neliedza apmeklēt Prūsiju austreņa zemju un grieķu tirgotājiem, kas ieradās pa vīkingu labi izpētītajiem upju kuģniecības ceļiem, kuri atradās ārpus Romas katoļu un Svētās Romas impērijas ietekmes zonām.
“Svēto Prūsijas zemi bez prūšu pagāniem Svētās Romas aizbildniecībā” − toni uzdeva pāvests Honorijs, “Prūsiju bez prūšiem Lielvācijā” ─ deklarēja Svētās Romas imperators Fridrihs. Tātad pāvesta un imperatora politiskās platformas sakrita
Imperators Fridrihs 1224. gada martā publicēja savu aicinājumu vācu un Baltijas tautām, noteikdams, ka viņš pārņemot savā personīgā aizbildniecībā Livonijas (Igaunijas un Vidzemes), Zemgales (toreiz Zemgales un Kurzemes ), Sambijas un pārējās Prūsijas iedzīvotājus, viņu kaimiņtautas un ciltis, garantējot brīvību un cieņu, aizsardzību pret krievu un poļu kņaziem, pret mongoļiem.
Tikko bija beidzies Krusta karš Abesīnijā. Teitoņu ordenis bija pakļāvis Jeruzalemi, kurā ierīkoja pirmo specializēto slimnīcu Teitoņu ordeņa vajadzībām. Liela grupa Teitoņu ordeņa brāļu nākamā Prūsijas paverdzinātāju Hohencolleru dzimtas dibinātāja vadībā pieteicās pāvestam Honorijam III doties nākamajā Krusta karā pret prūšiem. Pāvests Honorijs iesvētīja teitoni Hohencolleru par Teitoņu ordeņa mestru un izdeva Krusta karu varoņiem indulgences par grēku atlaišanu, aicināja nostiprināt šo ordeni.
Bīskapi steidzīgi organizēja jaunus svētos kara ordeņus, mācītāji no kanceles aicināja iedzīvotājus brīvprātīgi iestāties imperatora armijā, solīja labu kara laupījumu, kas ikvienu padarīšot bagātu. Imperators paplašināja Teitoņu un Vācu ordeni, karos pieredzējušos Teitoņu ordeņa brāļus iecēla par mestriem un bruņiniekiem no jauna dibinātajos Vācu, Dāņu un Zobenbrāļu ordeņos.
Pāvests Honorijs izdeva bulu par noziedznieku atbrīvošanu no grēka un no soda izciešanas, ja tie brīvprātīgi iestāšoties ordeņos, brīvprātīgajiem noziedzniekiem izdeva indulgences − rakstiskus grēku piedošanas apliecinājumus. Uz Prūsiju posās Vācu ordenis, pārējie ordeņi palika rezervē. Nokomplektēto Vācu Ordeni dislocēja Vislas upes piekrastē un ar Polijas kņazu ziņu Polijai pakļautajā Pomezē. Cisteriāņu klostera brāļi kļuva par Ordeņu misionāriem un saņēma pāvesta parakstītas apliecības (indulģences) par visu grēku atlaišanu, ja viņi izkaus prūšus no svētās Prūsijas zemes (436).
Vācu Ordeņa mestrs atveda Kristiānam atbildes vēstuli no Romas pāvesta ar jaunajām vēstīm par gatavību atbrīvot dieva svētīto Prūsijas zemi no neķītrajiem pagāniem un noteikt tiem ''dieva sodu asins pirtī '', kurai tiem jāiziet cauri (430).
Kristiāns iepazinās ar Vācu ordeņa personālu, atrada tajā vairāk par pusi noziedznieku, par ko uzrakstīja pāvestam sašutuma pilnu vēstuli. Pāvests nolēma nosūtīt Vācu ordeņa vietā Teitoņu ordeni ar Hohencolleru priekšgalā (429).