Turpinājums2. Krievu kņazu
iebrukumi Prūsijā
Krievu kņazi iebruka Prūsijā 983., 1038., 1058. un 1147. gadā gan paši, gan barā ar poļu paniem, par ko rakstīja krievu un poļu vēstures hronisti (374).
Tika saslavēti Galīcijas un Volīnijas kņazi, kuri, padzinuši sudāvus no ''krievu zemēm'', esot bijuši gatavi karam ar citiem pagāniem; kņazs Jaroslavs un Vladimirs par varonīgo cīņu pret prūšu pagāniem Natangā; kņazs Romāns Mstislavičs arī par uzbrukumu prūšiem Natangā: ''kaujas bija asiņainas, kritušo bija daudz abās pusēs, prūšu vojevodas bija viltīgi, ļauni, apkāva daudz krievu vīru, prata un spēja labi kauties, bet prūšu vojevodas ķēvinieka Škūrmorda galvu mūsu varonīgie karavīri tik un tā uzmauca mieta galā par biedinājumu citiem prusakiem, − riebīgo un nikno prusaku pagānu nāve neatrada žēlsirdību krievu karavīra dvēselē'' (374).
Kņazs Vladimirs pēc sakāves esot aicinājis Piemares Trusas cietokšņa slovēņu kņazu Svjatopluku iesaistīties karā pret prūšiem, apelēdams pie viņa etniskās pagātnes − piederības slovēņiem un kristiešu priesteru izvirzītā kopējā lozunga par cīņas nepieciešamību pret pagāniem, bet Svjatopluks noraidīja gan etnisko radniecību, gan iespējas paplašināt īpašumus, gan pagānisma apkarošanas mērķu piesaukšanu, kas lika hronistiem nosaukt un lamāt Trusas kņazu visnepiedienīgākajos vārdos (374).
Bija mēģinājumi rast kopējus mērķus ar poļu valdniekiem minētā visu kristiešu it kā kopīgā mērķa vārdā cīņai pret prūšiem, sudāviem un leišiem, bet poļu valdnieki saprata šo krievu kņazu viltību, saprata, ka tās ir lamatas, kuras grib izlikt kņazs Vladimirs, lai sakautu poļus ar viņu pašu ieročiem un Polijas karavīru rokām, kālab centās iekarot prūšu zemes patstāvīgi, jo neuzticējās ne Romas pāvestam, ne arī Svētās Romas impērijas valdniekiem.