Turpinājums3. Poļu kņazu iebrukumi
Poļu 9. gs hronists Anonīms Galls un 12. gs hronists Vincents Historica jūsmīgi apdziedāja poļu panu cīņu pret prūšu pagāniem kristietības vārdā un nicinoši uzrunāja pretiniekus kā tās lapsas, kas netika klāt vīnogām (432).
Poļu kņazs Boļeslavs Pirmais Varonīgais (902. - 1025. g.) sarīkoja trīs kara gājienus pret prūšu pagāniem, kas esot slēpušies mežos, un apkāva tos bariem, izaicinādams klajumos, jo prūši 997. g. esot nokāvuši pirmo Krakovas svēto misionāru un bīskapu Adalbertu (Voicehu), bet 1009. g. esot sadedzinājuši sārtā Romas pāvesta misionāru Brūnonu.
Poļu lielkņazs Kazimirs Pirmais noslēdza līgumu ar krievu kņazu Jaroslavu Gudro, un 1040. gadā abi iebruka Prūsijā, taču abu kņazu karaspēks tika sakauts, abās pusēs kauju laukos esot palikuši simtiem kritušo.
Boļeslava Trešā karaspēks iebruka Prūsijā pa trīs lāgi: 1108., 1110. un 1115. gadā, bet visas trīs reizes prūši sakāva poļus. Tāpēc Boļeslavs nevēlējies vairs aiztikt prūšu pagānus, jo bijis žēl kritušo poļu varoņu dvēseļu, kuru miesas esot palikušas pagānu pusē apgānīšanai bez dieva vārda.
Senprūši izturēja vēl piecus poļu panu uzbrukumus, kuru laikā Kujava tika pakļauta Polijai. Tas notika 1144., 1149., 1157., 1166. un 1172. gadā. Visas piecas reizes poļu pani atkal tika sakauti.
Boļeslava Ceturtā iebrukumā Prūsijā 1166. gada vasarā piedalījās krievu un čehu karspēks. Karš tika zaudēts. No kopīgā karaspēka 2/3 vīru palika kaujas laukos.
Hronists sūdzējās, ka šajā karā daudzi kristītie poļu karavīri esot pārgājuši prūšu pusē karot pret pašu kņaziem, ka prūšu pagāni esot apbrīnas vērti - jo ilgāk un vairāk karojot, jo vairāk tos izkaujot, jo spēcīgāki šie kļūstot, ko varot izskaidrot vienīgi ar paša Belcebula līdzdalību, jo kā gan citādi kristieši pārietu pie pagāniem (434).
Poļi atkal sāka sūtīt misionārus, cerēdami pieveikt prūšus ar Dieva vārdu, kas pārspētu Belcebula viltības, turklāt esot žēl pagānu apgānīto kristīto poļu karavīru, kas krituši neiesvētītajā Prūsijas zemē. Kopš Voiceha pazušanas Krakovas bīskaps baidījās to darīt, kamēr kņazi nesāka teikt, ka esot labāk pazaudēt vienu mūku, nekā atstāt simtiem kristīto poļu karavīru pagānu zemē apgānīšanai.
Krakovas bīskaps nosūtīja ticības brāli Filipu uz Prūsiju 1217. gadā, bet kā aizgāja, tā pazuda. Runāja par Filipa nogalināšanu, par nodevību un pāriešanu prūšu pusē, kas bija arī noticis - Filips taču bija sembris. Tad nosūtīja vairākus kņaziem uzticīgus poļu izcelsmes misionārus, bet tie pazuda. Tas satrauca Krakovas bīskapu un Polijas valdnieku prātus.
Priesteris un baznīcas hronists Galls izteica pārliecību, ka prūšu priesteri esot nokāvuši bīskapa sūtņus vai sadedzinājuši sārtā, kaut gan nevarot izslēgt otru iespēju - tie atteikušies no katoļticības, jo prūšu pagānismā esot daudz tuvinājumu kristietībai un tas esot visādā ziņā pievilcīgāks par kristiešu baznīcu mācību un misēm, un tam esot liels dvēseles spēks, tikai grēku nožēlu un dieva sodu par grēkiem tie neatzīstot, jo paši sodot grēciniekus, neatzīstot, ka Prūsijā būtu kaut viens vienīgs grēcinieks, kas tiešām esot vistīrākā patiesība (439). Tātad svētos tēvus, tāpat arī viņu valdniekus, nemaz neinteresēja prūšu tauta, jo viņiem bija vajadzīga prūšu manta, ja nu vienīgi vēl sacensība − kura baznīca ņems virsroku par prūšiem, krievu vai Romas.