Turpinājums1. Prūsijas kara cēloņi
Brēmenes un Hamburgas Romas katoļu baznīcu bīskaps Ādams pēc vairākiem Prūsijas apmeklējumiem 1075. gadā rakstīja tādus slavas vārdus par prūšiem:
"Tur, kur Odera ietek Skitu (Baltijas) jūrā, atrodas slavena un starp tautām labi pazīstama prūšu pilsēta Juma, bet kur jūrā ietek Vistula, tur ir otra tik pat slavena osta Elīna - abas teicamas ostas, kurās ierodas gan grieķu, gan visapkārt Skitu jūrai dzīvojošo barbaru kuģi, abas ir skaistas un tīri uzturētas pilsētas. Par prūšu pilsētu slavu, par kurām tik daudz jau ir stāstīts, bet pavisam kļūdaini un nepareizi, man, kā Kristus kalpam, būs sakāmi patiesības vārdi, kas ir lasītāja cienīgi.
Jūma, Joma jeb Jumna - pati lielākā pilsēta Eiropā. Tajā dzīvo gan bijušie Romas vergi, gan prūši, gan daudzas citas nepazīstamas un pazīstamas tautas, arī grieķi un barbari. Visas šīs tautas, pat sakši, ierodoties šai pilsētā, tiek uzskatīti tiesībās līdzīgi prūšiem, ja vien, piestājuši tur, pārāk atklāti un uzbāzīgi neizrāda savu pieķeršanos kristietībai tādā mērā, ka izrāda naidu pret saimniekiem, kas, protams, ir prūši, kuru dievi ir līdzīgi mūsējiem: viņiem ir Dievu tēvs jeb Dieviņš, Dievu māte jeb Māra, kas skan līdzīgi Kristus mātes Marijas vārdam, un to abu dēls, ko sauc par Pērkonu, lai tā izteiktu viņa svētumu, taču viņi tos nepielūdz, nelūdz grēku piedošanu saviem dieviem, kā mēs to darām, bet slavina pat vairāk, nekā to dara viens otrs kristietis. Prūši, ar kuriem sarunājos par ticības lietām, sacīja, ka dievi neesot jāapgrūtina ar grēcinieku lūgšanām, jo ar grēciniekiem tiekot galā paši, un viņu zemē tie esot izskausti, ka viņi nesaprotot kristiešu dievu, jo kādēļ tad tam esot jābūt soģim, kādēļ jāapgrūtina, ja noziedzniekus soda paši…
Ne mazāka ir Elīna Vistulas deltā, kurā saimnieko normaņi un prūši kopīgi, bet par pilsētas sargiem ir pieņemti bijušie Romas vergi, kas ir kristīti un kuriem ir savs kristīts valdnieks, taču viņi ir mazākumā, kaut gan viņiem ir savas ģimenes. Nekādu citu tautu Elīnā nav, izņemot cauri braucošos citzemju tirgotājus, kuri normaņu vīkingu dēļ ierodas retāk, nekā Jumā.
Visi apkārtējie iedzīvotāji ir tikai prūši, kuri arvien ir pakļauti mežonīgajam pagānismam. Ja runā par morāles īpašībām, tad nevar atrast otru tautu, kura būtu tik patiesa, godīga un uzticama kā prūši.
Ne Jumas, ne Elīnas pilsētā neko nevar nosaukt par īpaši ievērojamu, jo visas preces tur ir tikai augstākā labuma, lielā dažādībā un izvēlē pēc sirds patikas... Jumnas pilsētā ir dažādu tautu preces no malu malām. Tur ir pat stipru dzērienu vulkāniskie trauki, kurus prūši sauc par grieķu uguns dziru ─ par tādu dziru rakstīja Solons, ka tā spējot nogāzt pat stiprāko vīru. Prūši to nelieto un dzer pašu miestiņu..." (430).
Tātad bīskaps Ādams nav izteicis nekādu nepatiku pret prūšiem, bet drīz vien pēc viņa vizītes attieksme pret Prūsiju mainījās, sākās kampaņas par “Dieva svētītās Prūsijas zemes atbrīvošanu no nešķīstajiem pagāniem prūšiem un šīs zemes nodošanu svētīto Ordeņu pārvaldīšanā, jo tikai pagānu asinis spēs nomazgāt to grēku, kas nodarīts svētajai Prūsijas zemei" (399). Vai tas bija galvenais cēlonis ?
Vēsturnieks A.L.Evalds (A.L.Ehwald) rakstīja, ka ''ne jau Svētās Romas imperatora labvēlība vai pāvesta svētība, bet gan bruņinieku zobeni un diženo Ordeņa maģistru politiskā māka radīja Ordeņa valsti un Lielvāciju, kurai vajadzēja Prūsiju bez prūšiem kā galveno Ordeņa valsts centru rīcībai Baltijā imperatora vietvalža un Romas katoļu pāvesta iecelta bīskapa vadībā, lai stātos pretī krievu lielkņazu, viņu “vergu taisnības” baznīcu episkopu un tiem sekojušo mongoļu ekspansijai svētajās Baltijas zemēs, kurās līdz tam valdīja pagāni, bet šos stratēģiskos plānus aizsedza ar runāšanu par svētās Prūsijas zemes atbrīvošanu no pagāniem, kas nozīmēja izskaust no Prūsijā senos iedzīvotājus par patikšanu Dievam" (430).
Kāds cits kristīts ģermānis apstiprināja, ka “Svētie Ordeņi paglāba Prūsiju un Baltiju no verdzības mongoļiem...Vācieši var priecāties par šo labo darbu, kas izglāba Eiropu, un par Ordeņa radīto jauno robežu zonu, kurā blakus kristietībai arī vācu dzīve ir laidusi stipras saknes un vēlāk izauga stiprs mūsu Vācijas atzars, − tas bija svētīgs darbs, ko paveica Ordeņi" (429).
Polijas kņazu hronisti izteica nožēlu, ka Polijas kņazi nav spējuši un mācējuši iekarot Prūsiju tikai tāpēc, ka plēsās savā starpā par varu, par pārējo kņazistu pakļaušanu zelta laupīšanas un īpašumu pārdalīšanas nolūkos, kālab Prūsijas zemes atdeva Vācijai. Nevarēdami pakļaut prūšus, viņi zākāja tos par pagāniem, purvu un mežu ložņām, jo nekad neejot klajumā kauties, kaut gan poļu kņazi esot iemācījušies tos padzīt no slēptuvēm klajumā, jo poļi nekad nekarojot mežos un purvos. To darot vienīgi ziemā. Prūšus izdzenot klajumā un apkaujot kā cāļus, jo kāda žēlsirdība varot būt pret pagāniem, kas mīda svētu zemi.
Taču citos rakstos prūšus slavēja par lielisko zemes kopšanas un sugas zirgu audzēšanas prasmi, kas lieliski noderētu šļahtiču muižu saimniecības uzlabošanai, jo poļi paši neprotot ne zemi kopt, ne lopus izaudzēt (422).
Krievu kņazs Daniils aicināja poļu kņazus apvienoties ar krieviem kristīgās ticības vārdā pret Lietuvu, Sudāviju un Prūsiju, jo ''nu ir pienācis pēdējais laiks kristiešiem kopā turēties un iet uz pagāniem, nevis kauties savā starpā, jo uz šīm zemēm tiecas mūsu ienaidnieki'' (374). Atcerēsimies, ka viņš atteicās no savas tēvu ticības un pārgāja Romas katoļu draudzē tikai tāpēc, lai gūtu atbalstu centieniem pakļaut sev Sudāviju un Prūsiju.
Krievu hronikās netiešā veidā tika atsegti arī Daniila “mūsu ienaidnieki”, − Romas pāvests, Svētā Romas impērija, Lietuvas kņazs Mindaugs. Viņi rakstīja, ka prūšu zemes no laika gala esot bijušas krievu zemes, jo tajās esot karojuši kņazi Jaroslavs un Vladimirs, pat nodevas prūši esot maksājuši šiem krievu kņaziem, ka krievu kņazi nekad nebūtu pieļāvuši prūšu izkaušanu Tikai nolādēto lietuviešu un poļu dēļ krievi neesot spējuši šo cēlo mērķi sasniegt ─ pasargāt prūšu tautu no Romas katoļiem un iznīcināšanas, bet “vai tad no tumsonīgajiem leišu un poļu kņaziem var prasīt, lai tie ieskatītos prūšu tautas nākotnē” (374), bet mūsdienu ideologs V.T.Pašuto piebilda, ka šo seno kļūdu prūšu likteņa izlemšanā esot izlabojis 2. pasaules karš, proti, Prūsija tika nodota Krievijas mantinieces PSRS impērijas rokās un tika nosaukta par Krievijas Kaļiņingradas apgabalu (421).
Uzmanību no Prūsijas uz kādu laiku novērsa Krusta kari Āzijā, jo Romas jaunā impērija negribēja zaudēt Romas vecās impērijas teritorijas, kurās strauji izplatījās jūdaisms un musulmanisms. Musulmanisms bija izplatījies Eiropā vietās, kas nonāca arābu šeihu pakļautībā.
Tātad prūšu preces, tirdzniecības starpniecība pēc Sembrijas iznīcināšanas un iekoptās ostas Baltijas jūras piekrastē bija vainojamas kara sākšanai Prūsijā, jo kāds gan cits iemesls tam varēja būt, ka nomaļus stāvošās prūšu valstiņas piesaistīja Eiropā pastāvošo Svēto Romas un topošo Krievijas impēriju, Poliju un Dāniju, šo impēriju un valstu jauno ideologu − Romas un Vladimiras savstarpēji karojošo katoļu baznīcu augstāko priesteru uzmanību ?
Bija gan vēl tāds aspekts, ka no Romas impērijas nākušie svešzemnieki prata dzīvot vienīgi aplaupot, turklāt apzināti vai neapzināti sabiedrība bija sasniegusi tādu attīstības līmeni, ka bez tirdzniecības tālāka naturālās saimniecības attīstība nebija iespējama, turklāt saimniecībā izmantojamie dabas resursi Eiropā ir izvietoti nevienmērīgi, kālab Baltija kļuva par starpniecības zonu starp resursiem bagāto Austreņa un nabagāko Rieteņa Eiropas daļu. Tātad viņus interesēja Baltijā ne jau baltu pievēršana kristietībai, bet gan Baltijas ģeogrāfiskais stāvoklis un tas fakts, ka Baltiju vēl neviens nebija izlaupījis. Turpmākie aizvēstures un vēstures notikumi to tikai apstiprina, jo cīņa par Baltiju starp Krievijas impēriju un Rieteņa valstīm turpinās vēl tagad, izmantojot Baltiju par buferi starp Krievijas nomadiem un rieteņa tautām, nerūpējoties par latviešu kā Baltu civilizācijas relikta tautas saglabāšanos.