Turpinājums1.Pirmais un otrais
karš pret iebrucējiem
Vēl pirms krievu kņazu uzbrukuma burti saprata, ka mieram pienācis gals, ka pēdējais laiks gatavoties karam, lai varētu izdzīvot un pašsaglabāties, jo neviens cits neglābs.
Pirmais burtu un alānu kopīgais karš notika pret Maķedonijas Aleksandra armiju, kura iebruka sindu galā 336. - 323. g. p. m. ē., piedaloties tā saukto skitu armijas sastāvā, kurā burtus pirmo reizi ieraudzīja Herodots un nosauca par ziemeļa asiem, jo viņi bija tik spēcīgi, ka Aleksandrs netika tālāk par Donas upi, bija spiests griezties atpakaļ, neticis Sibīrijā iekšā. Kopš tā laika Herodots un viņa sekotāji burtus un alānus sāka dēvēt par burtalānu asiem (123).
Pēc tam burti netika vairs minēti nevienā dokumentā. Nav neviena arheoloģiskā apliecinājuma par kādu militāru sadursmi ar nākamajiem ienācējiem Austreņa Eiropā, it kā tie būtu aptecējuši apkārt Burtijai kā upes kalnam.
Otrais karš burtiem iznāca ar Kijevas rhosiem 913. gadā, kuru aprakstīja arābu tirgotājs, ģeogrāfs un rakstnieks Masuds savā rakstu darbā ''Hudud al Aleme'' tā:
„Rhosi uzbruka burtiem no sauszemes, zirgos jādami pa stepi un aplaupīdami vietējās ciltis, kamēr nonāca Burtalānijā. Kauja pagriezās par sliktu rusu kņaziem Algurdam un Čerņam. Tikai kādiem pāris simtiem rosu no tūkstoša izdevās laimīgi paglābties no nāves, aizbēgot burtiem nolaupītajos kuģos pa Itiļu (Volgu) uz augšu, nokļūstot burtu kaimiņu zemē, kur tie atstāja burtu kuģus un izkāpa krastā, bet tā bija Bulgāra; tur, kurus nenokāva izsekojušie burti un alāni, visi tika apkauti līdz pēdīgam vīram no bulgāru platā asmeņa kaujas cirvja sekača, jo bulgārs, burts, alāns un hazārs sadzīvoja draudzīgi un cits citam palīdzēja kā brāļi, balstīdami cits citu nelaimē. Rhosi bijās hazāra kā ugunsgrēka, jo reiz jau dabūja trūkties, kad apmaldījās ceļā, nākdami no Konstantīna pilsētas izlaupīšanas; tā viņi dabūja izjust burtalāna, hazāra un bulgāra ieroču spēku divreiz, bet viņi no tā, šķiet, nekā nemācījās.
Sešdesmit trīs gadus vēlāk, 976.gadā, Kuenugardas normaņu un slovēņu izcelsmes lielkņazs Valdimārs Trūvārdsens pasāka biežus laupīšanas gājienus uz burtalānu, gribēdams sagrābt viņu zemes un pilsētas, bet visbiežāk pats cieta sakāves un ar kaunu bēga...” (381).
Arābs Ibn Haukls to nosauca par otro krievu karu pret burtalāniem, kurā krievu lielkņazi esot gribējuši iegūt pilnīgu kontroli pa Donas upes un Azovas jūras ūdens ceļu, izlaupīt vēl neskārtās burtu kopienas, nostiprināties karam pret hazāriem un pečeņegiem, kuri tiem neļāva aizskart auglīgās stepes, iekoptās zemes, bagātās pilsētas.
Kopš tā laika Burtijā saradās neskaitāmi karavīru kapulauki, kuros arheologi atrada gan brahicefālo rhosu, bulgāru un mordvinu galvaskausus, gan vienveidīgo eiropeīdu (burtu, alānu, sindu, sibīru) gargalvainās varietātes, gan aziātiskos mezocefālos hazāru galvaskausus. Tur bija gan burtu uzkalniņu ugunskapi, gan alānu krāšņie katakombu kapi, gan hazāru, bulgāru un mordvinu akmeņkrāvumu kapi, gan vienkārši bedrēs kaudzēs samestie krievu kauliņi. Vienveidīgie eiropeīdi tika apbedīti pēc senču tradīcijas ar pievilktiem ceļgaliem, uz sāna, ar galvu pret saullēktu. Skeletu ribu starpās bija iestrēguši bronzas un dzelzs bultu un šķēpu uzgaļi, dažiem vēl krama bultu gali, galvaskausi bija pārsisti, rokas, kājas lauztas (45). Zinātnieki visādi gudroja, kas gan tur noticis, kā tas varēja notikt, ka krievi tik draņķīgi apbedīti, bet aziāti guldīti kapā ar goda izrādīšanu, kamēr secināja ─ tur gājis pāri karš.
Iestājās ilgstošs miers, jo sākās krievu kņazu savstarpējie kari par cietokšņu un mantas dalīšanu, kuros jaunie mantinieki bēga un centās būt paši sev kungi savos cietokšņos. Kamēr jaunie kņazi nostiprinājās, pieņēmās spēkā un varenībā, pagāja gandrīz pusotra simta gadu, runājot ar arāba Ibn Haukla vārdiem, normaņi, pečeņegi (pacinaki) un rhosi bija pametuši savus kungus, pievienojušies hazāriem, iemācījušies zemi kopt un lopus ganīt, dzert ķēves pienu, kamēr izšķīda un pazuda daudzajās Hazārijas tautās (381). Šajā laikā atplauka un nostiprinājās Burtalānijas valsts, atjaunojās saimniecība, tika uzcelti jauni nocietinājumi pret rieteni, kamēr pret citām tautām nekādu nocietinājumu tiešam nebija. Tātad ienācēji no Sibīrijas − sibīri, sarmati, mordovieši (erzji), huņņi, bulgāri un ungāri u. c. tautas burtiem nebija nodarījušas ļaunuma, izņemot krievus.