Turpinājums2. Liktenīgie kari pret krieviem
Kad aizgāja vīkingi uz dzimteni un krievu kņazi bija iekarojuši vīkingu cietokšņus, Burtijā 11. − 13. gs atkal bija parādījušies jauktā tipa masu kapi, kuros krievi bija apglabāti ar godu, bet vienveidīgie eiropeīdi un aziāti samesti bedrēs kā pagadījās. Šie kapulauki atradās alānu galā un stepē, nevis Donas upes piekrastē. Krievu hronikas vēstīja par Krievzemes robežu aizsardzību pret baltajiem un brūnajiem polovciešiem, kālab zinātnieki sāka meklēt rakstos un pētīt, kas tie polovcieši tādi bija, taču neizdevās atrast nekādus skaidrojumus, izņemot dažādus pieminējumus senrakstos, tāpēc saradās hipotēzes.
Voroņežas apgabalā tika atklāti 126 minētā veida kapulauki, kuri lielajā vairumā atradās attālāk no senajām burtu apmetnēm, zemkopju kopienu ciematiem. Dažos, pret rītausmu orientētajos, apbedījumos atrada kaujas cirvjus, bultas un šķēpus, zirga iemauktus, seglu kāpšļus un vairogus.
Arheoloģe Šarafutdinova rakstīja, ka tas ir bijis briesmīgu kauju lauks, kurā burtu, alānu un tambovu vīri esot cīnījušies pret krieviem: apbedījumos nebija ne bulgāru, ne arī somugru vai mongoloīdo hazāru galvaskausu, bet bija krievu platie galvaskausi ar attālinātām acu orbītām un izvirzītiem vaigu kauliem un baltu klasiski mezocefālie galvaskausi. Pētniece teica, ka ne visi apbedījumi esot atklāti, tie neesot pat apzināti. Tas arī esot burtu izzušanas mīklas atrisinājums (186).
N.Avenariuss rakstīja, ka krievi 11. gs beigās un 12. gs sākumā esot pārtraukuši uzbrukumus sudāviem, lai dotos palīgā pārējiem krievu kņaziem cīnīties pret “tatāriem un mongoļiem”, kuri apdraudot krievu kņazu austreņa puses īpašumus un vēl neizlaupītās interešu zemes, bet šajos karos aktīvāki par Āzijas ienācējumiem esot bijuši leiši, burti un citas baltu cilšu paliekas, kā arī bulgāri, jazvigi, erzji, hazāri, polovcieši, baškīri, čuvaši, kalmiki, un citas tjurku izcelsmes Aizūralu novadu ciltis (111). Tādējādi jēdziens tatāru − mongoļu jūgs nav vēsturiski patiess un vienpusēji tiek skaidrots.
Šis karš turpinājās gandrīz bez pārtraukumiem no 1019. līdz 1303.gadam, tātad 284 gadu garumā. Cīņas vainagojās ar Maskavas kņazu uzvaru, jo viņi sēdēja rāmi un nobijušies, tāpēc viņu cietokšņi Maskavas upes piekrastē palika nenopostīti. Viņi sēdēja un gaidīja kara beigas, lai pēc tam plūktu uzvaras laurus.
Šajā karā burti tika iznīcināti pilnīgi, alāni iznīcināti un padzīti uz dzimtajiem Kaukāza kalnu novadiem, bet krievu zinātnieki pēc tam grozīja galvas, kāpēc alāni no stepēm aizgājuši tik augstu kalnos. Burti pēdējo reizi tika pieminēti Mordovijas okupēšanas sakarā veiktās arklu uzskaites sarakstos. Tātad viņi tur bija patvērušies šī pēdējā izšķirošā kara laikā (186).