3. Poļu un krievu
savstarpējie kari Sudāvijā
Kas poļus un krievus dzina Sudāvijas purvos, to tikai Dieviņš zinās teikt, ja vien pats nebūs aizmirsis, kā to mēdz darīt cilvēki, nav jau vairs neviena sudāva, kas to varētu atgādināt. Kad poļiem neizdevās iekarot Sudāviju ar vabu, tad mēģināja to veikt ar labu. Un bija tā.
Svētais Adalbetrs, kā viņš lika sevi saukt, bija Gņeznas priesteris Voiteks, kuru Polijas bīskaps nosūtīja uz Drūguču pievērst sudāvu pagānus katoļu ticībai.
Nesekmīgi izrunājies šā un tā Drūgučas pilsētā un novadā, sudāvu rieteņa gala kopienas, kas bija tuvākas Ukrainas kristīgajām kņazistēm un tāpēc tā vajadzētu būt cerīgākām, Voiteks bija spiests bēgt, jo sudāvu Raganas solīja viņu sadedzināt sārtā, ja viņš nerimsies.
Voiteks aizklīda Prūsijā, kur dabūja galu kādā sadursmē. Tā sauktā Svētā Adalberta līķi Boļeslavam Gudrajam nācās izpirkt no prūšiem zeltā. Līķi pārveda uz Gņeznas pilsētu un apbedīja katedrālē. Kopš tā laika Adalberts tika daudzināts par svēto mocekli. Tā beidzās pirmais poļu panu mēģinājums pievērst sudāvus poļu katoļu baznīcai un caur to padarīt pielaidīgākus.
Līdzīgus nesekmīgus eksperimentus veica Kijevas baznīcas tēvi, kuri arī neko nepanāca, - neviens sudāvs nepievērsās krievu pareizajai kristietībai, smējās, strīdējās, atklāti ņirgājās par mūkiem, kuri neprata runāt sudāvu valodā. stāstīja par kādu tur sklāvju taisnību (no kr. pravo slavjanskoe), kaut gan sudāvi verdzību nekad nav atzinuši, apsaukāja Krīvus par meļiem (kr. krivda), neklausīdamies aizgāja prom, taču par Voiteku neņirgājās, jo tas runāja skaidrā sudāvu valodā (400).
Kondrāts Mazoveckis, šļahtiču sakūdīts un naidodamies ar krieviem, noslēdza līgumu ar Teitoņu ordeni kopīgai cīņai pret pagāniem, jo abas līguma slēdzējas puses atradās Romas katoļu pāvesta kalpībā. Lai strīdus ar krieviem Sudāvijas dēļ izbeigtu pavisam, Mazoveckis lika nometināt Drūgučā teitoņus, kaut gan Ukrainas slovēņu izcelsmes kņazs Daniīls tam pretojās.
Kņazs Daniīls, noskaities par tādu pārestību, plānoja sakaut visas pagānu ciltis, kuras dzīvoja pret rieteni no Sindas (Dņepras) un tika dēvētas gan par tatāru, gan mongoļu, gan polovciešu bandām. Šim mērķim viņš savāca lielu karaspēku un nostiprinājās Vladimirā. Taču augštaiši, lejieši un sudāvi tam bija gatavi. Krievi tika atspiesti atpakaļ. Apvienotais baltiešu karspēks ielenca Vladimiras cietoksni, noturēja aplenkumā vairākus mēnešus, bet nespēja, diemžēl, to ieņemt. Daniīls bija spiests slēpties aplenktajā cietoksnī. Aplenkums draudēja cietokšņa sargiem ar bada nāvi.
Pēc tādām neveiksmēm Daniīls atteicās no Konstantinopoles baznīcu virsvadības un noslēdza līgumu ar Teitoņu ordeņa legātu Mazovijā par kopīgu cīņu pret pagāniem, tā cerēdams iegūt Romas pāvesta labvēlību.
Dugloščs rakstīja, ka šī Daniīla viltība plūkt laurus ar svešām rokām svešas ticības vārdā tikusi noraidīta, bet Legāts, pēc Daniīla dāvanām tīkodams, līgumu esot parakstījis, dāvanas pieņēmis, bet rakstīto vārdu neesot pildījis (111).
Tā tika izveidota vienota poļu, teitoņu un krievu savienība pret vēl brīvajām baltu ciltīm. Daniīls atguva Drūguču, pasludināja sevi par Drogočinas un tās zemju karali. Šo titulu tīri oficiāli apstiprināja Romas pāvests. Daniīla dēls Švorns, kurš bija kļuvis par Ļvovas cietokšņa kņazu, pēc tēva nāves mantoja viņa titulu un pilsētas.
Švorns Daniīlovičs, ticis pie varas un teikšanas, lika nokaut Drūgučas pilsētā visus sudāvus un poļus, bērnus ieskaitot. Taču nebija neviena, kas tādu grēka darbu uzņemtos, nebija vairs neviena ko kaut. To jau nevajadzēja arī darīt, jo Švorns bija panācis savu: viņš piespieda poļus pārkāpt pāvesta apstiprināto nolikumu, bet nebija paredzējis sekas - sudāvi aizbēga pie prūšiem, leišiem, kuršiem, zemgaļiem.
Mazovijas poļu lielkņazs Janušs 1310. g. iekaroja Drūguču un tās novadus, kuros bija iekundzējies Švorns, padzina krievus, bet Vispolijas bīskaps pasludināja krievus par poļu slepkavām un svētā vārda zaimotājiem, jo viņu vairums arvien vēl bija pagāni (111).
Tā beidzās pirmais mēģinājums apvienot triju naidīgo kristiešu konfesiju (Romas katoļu, Bizantijas katoļu, krievu “vergu taisnības” katoļu) ticīgos pret pagāniem, starp kuriem sudāvi un prūši tika nosaukti par dieva svētītas zemes apgānītājiem, no kuriem esot jāatbrīvojas caur asins pirti - taču šo nostāju izteica visu treju kristiešu kofesiju augstākie priesteri vienādi.