Turpinājums2. Drūgučas aizstāvēšana
Drūgučas pilsēta atradās purvainā vietā. Te bija pāļu celtnes, kuras savienoja tiltiņi, celiņi, kas ārzemniekiem pati par sevi bija eksotika.
Pilsētu sargāja cietoksnis rokām uzbērtā ezera salā, - ķēniņa pils, priekšpilsēta un valnis gar salas malu, virs kura pacēlās mietu dubultais žogs. Šī pilsēta atgādināja sembru nocietinātās pilsētiņas, kuras no visām pusēm sargāja ūdens. Ezera un salas piekrastes bija purvainas. Tāpēc salā prata iekļūt un tikt no tās ārā tikai tie sudāvi, kas bija piederīgi vēlētā sudāvu ķēniņa pilij un zināja takas, laivu piestātnes, kuras bija apslēptas krūmājos. Pieejām pretī aizcirta kokus.
Ezers atradās mūža meža ielokā. Drūgučas ezera malas purvā vietvietām bija zvejnieku pāļu būves, kurās varēja nokļūt, laipojot pa tikai zinātajam pazīstamām ciņu takām. Purvs pārgāja purvainā mežā. Tātad praktiski nepieejama glābiņa vieta. Drūgučas ezerā ietecēja kāda neliela upe. Upes grīvā bija uzcelta 5 - 6 ha plašā Drūgučas pilsēta ar virszemes guļbaļķu purvāja pāļu būvēm, pāļu tiltiem, zem ūdens apslēptiem ceļiem. Celtnēs bija noliktavas un darbnīcas, dzīvojamās telpas pilsētniekiem, medniekiem, zvejniekiem, amatniekiem un viesiem.
Tātad Drūguča bija pilsēta mežu un purvu vidū, pašas dabas aizsargātā vietā ar vienīgo legālo pieeju pa upi laivās, vai izlaužoties cauri drumam, kurā zvēru takas zināja tikai sudāvi, bet, kā izrādījās vēlāk, uzgāja arī Jaroslava družīna, jo sudāvi pielaida kļūdu: cerēdami, ka drumam un purviem ienaidnieki cauri netiks, pilsētas druma pusi bija vāji nostiprinājuši, aizcirtumu nebija.
Jaroslava Gudrā uzbrukums nāca no mūža meža puses, tāpēc bija negaidīts, īsti krievu gaumē − klusām no krūmiem uzglūnot. Domā, ka tā ir bijusi nodevība no kņaza Māla puses, kurš bija pirmais svešinieku kņazs Sudāvijā. Tāpēc pilsētu izdevās iekarot vienā gājienā, kaut gan ezera pils tā arī palika neieņemta, jo par tās pastāvēšanu Jaroslavs nebija neko dzirdējis un nespēja iedomāties, ka tāda būve varētu pastāvēt krūmiem un brikšņiem apauguša purva ezera vidu. Uzbrukumu vadīja pats Jaroslavs.
Jaroslavs atstāja Drūgučā vairākus karaspēka simtus (sotņas) sava sotņika (simtnieka komandiera) un ieceltā vietvalža (Ruthenorum Drohiciensid Princips) vadībā, kas nebija neviens cits, kā Jaroslava dēls Vladimirs. Vladimirs lika nodedzināt sudāvu pāļu būves krastmalā un purvainēs, nojaukt visus tiltiņus un sadedzināt visu, kas vien deg, saķert un nogalināt visus vīriešus, arī puikas, bet jaunavas sagūstīt un pārdot verdzībā, kuras labākas un skaistākas, tās atstāt sev par sievām un piegulētājām, sagādāt Jaroslavam poļu sievu, kā viņš sauca sudāvietes.
Vladimīrs lika uzcelt jaunu pilsētu, kuru nosauca par Drugočinu, Drogīčinu jeb Drogōčinu, To uzcēla blakus sudāvu virszemes pilsētas daļai. Tika uzcelts kņaza nams, baznīca, karaspēka kazarmas, bet sudāvu celtās mājas saglabāja, pāļu pilsētas vairs nebija.
Polijas karalim Kazimiram Taisnīgajam, Pjastu dinastijas priekšpēdējam pārstāvim, nepatika jaunais kaimiņš - krievu kņazs Vladimirs, jo pats gribēja iegūt Drūguču savā valdījumā. Tāpēc sākās karš Drūgočas dēļ.
Vladimirs bija spiests raidīt abas sotņas karavīru pret poļiem, kālab tēva noteiktajām slepkavošanām vairs nebija laika. Tā Kazimirs Taisnīgais izglāba dzīvības daudziem sudāvu pilsētniekiem, sevišķi sudāvu koka, metālu kalšanas un izliešanas, purva rūdas kausēšanas rūpalu, mednieku sagādāto kažokādu ģērēšanas un apstrādāšanas, maizes cepšanas, keramikas un aušanas, piena pārstrādāšanas un citu amatu meistarus, kurus Kazimirs mēģināja pārmānīt uz Polijas pilsētām.
Cīņa beidzās ar krievu uzvaru. Kad krievi atgriezās no kaujas lauka otrā upes krastā, tad atrada pilsētu liesmās, tukšu un pamestu. Sudāvi bija aizdedzinājuši savu galvaspilsētu. Sadega viss, kas vien spēja degt, arī priežu baļķu pils un tās piebūves, egļu baļķu baznīca, kazarmas, sudāvu egļu un priežu baļķu mājas, kūtis, klētis, noliktavas, tirdzniecības vietas, bet iedzīvotāji aizbēga mežos un purvos, nocietinājās ezera pilī, par kuru Jaroslava dēlam nebija ne jausmas.
Naktī sudāvi atgriezās, klusām novāca krievu sargus un apkāva karotājus miegā. Tie nepaguva ne aizstāvēties, ne aizbēgt. Daudzus saņēma gūstā un izdeva poļiem. Tā sudāvi atguva savas pilsētas krāsmatas, uzcēla jaunu Drūguču vēl dziļāk purvos, uz pāļiem, mežā, tālāk no upes izcērtot klajumu. Iestājās miers uz 100 gadiem, jo krievu kņazu savstarpējā rīvēšanās un intereses aizvirzījās saullēktu virzienā, kur tie sadūrās ar alānu, burtu, bulgāru un klejojošo lopkopju cilšu bruņoto pretestību, kas senkrievu hronikās tika dēvēti par tatāriem un polovciešiem (365), bet jaunākajos vēstures apcerējumos bija teikts, ka tas esot tatāru mongoļu jūga sākums, par kuru viens otrs vēl tagad lej asaras Krievijas impērijā (383).
Hronists Dugloščs, kas savu vārdu ņēma no poļu valodā izrunātās Drūgučas nosaukuma, rakstīja par minētajiem notikumiem tā.
Pēc neveiksmīgā Drūgučas iekarojuma Jaroslavs esot uzbrucis sudāvu ziemeļu gala ciltīm, lai ''atbrīvotu rokas austrumu iekarojumiem. Jaroslavs sakāva ziemeļa sudāvus, novietoja krievu kolonistus dienvidos no Nemūnas upes, palikušos sudāvus atspieda uz otru krastu, cerēdams, ka tur tos iznīcināšot leiši, bet tās bija maldīgas domas, jo ''kamēr Jaroslavs karoja ar austrumnieku ciltīm, sudāvi un leiši padarīja krievu kolonistus par saviem ļaudīm un visi kopā nostājās pret krievu kņazu, sakāva viņa kara draudzi, kņazus padzina, jo šie kolonisti bija krievu un jatvingu meitu bērni, kuri atgriezās mātes dzimtā, bet Jaroslavs to nespēja saprast'' (111).
Duglošča hronika darīja zināmu, ka sudāviem bija virsaites un ķēniņienes, kas vadīja karapulkus, ka 4 no katrām 7 ciltīm (kopienām, lauckiem) vismaz vienu vadīja vēlētas virsaites, bet kopienu saimniecību vadīja tikai mātes, kamēr tēvi pārzināja lopkopību, amatniecību, kara lietas, kopa un līda tīrumus, medīja, bet ražas novāca visi kopīgi. Sievietes un bērni vāca meža ogas, ozolzīles, riekstus, meža pīļu un zosu olas. Bišu dores bija vecu vīru ziņā (111).
Drūguču sudāvi zaudēja otru reizi 1220. gadā, kad Kijevas lielkņaza Jaroslava bandu dēls kņazs Daniīls iekaroja Jauno Drūguču. Taču tad, kad pilsēta krita ienaidnieka rokās, tajā atkal nebija neviena cilvēka.
Daniīls lika uzcelt kņaza pili, kazarmas un baznīcu.
Uzvaras iedvesmots, Daniīls jaunuzceltajā pilī atstāja savu vietvaldi un nelielu karaspēka vienību, bet pilsētā nometināja krievu kolonistus, uzsāka aplaupīt atklātās vietās izvietojušos sudāvu ciematus.
Saka, ka vēstures notikumi neatkārtojoties, bet notika tāpat, kā pirmajā reizē. Kņazam par lielu pārsteigumu šķietamie Jaroslava atstātie kolonisti izrādījās sudāvu radinieki un pārgāja māšu cilts sudāvu pusē. Sudāvu pusē pārgāja arī pārējie baltu izcelsmes karavīri, kuri kalpoja Daniīlam. Kņazam neatlika nekas cits, kā ņemt kājas pār pleciem un bēgt, ko viņš arī darīja. Tikai cilvēku desmit palika ar viņu. Bēgļi ilgi maldījās drumā, turklāt sudāvu vajāti tā, ka Daniīlam un 2 viņa aizstāvjiem tikai ar grūtībām izdevās aizmukt un pēc ilgas maldīšanās atgriezties Kijevā. Tā Drūguča līdz 1230. g. palika sudāvu pilsēta.
Daniīls cieta sakāvi arī austreņa frontē. Tāpēc viņš 1240. gadā ieradās poļu panu okupētajā Sudāvijas Jatvingijā sadziedēt brūces. Dugloščs lika viņam mutē tādus vārdus: ''Tā bija mana tēva un mana pilsēta, jo to iekaroja mans tēvs, kad es vēl biju puika, un pēc tam to solīju iekarot arī es, un to es izdarīju. Te es atstāju manis piegulētās sievietes, kuras man dzemdēja dēlus. Tās gulēja ar mani un maniem karavīriem, kā to prasa kņazu likums. Tāpēc ne tikai pilsēta ir mana un sievietes ir manas, bet šai pilsētā dzīvo manas un manu vīru sēklas krievi, jo Drūguča reiz kļuva par krievu pilsētu un tāpēc tai ir jāpaliek par krievu pilsētu uz laiku laikiem'' (111).
Poļu pani paklausījās, paklausījās tādās runās, pakasīja pakaušus, bet tā arī nepalīdzēja Drūgučai kļūt par krievu mūžīgo pilsētu, jo tā bija kļuvusi par poļu pilsētu. Taču Daniīla runa pierādīja jau toreiz, kā tas notika arī turpmāk, ka tautas daina, kas dota pastāsta sākumā ir patiesa un atbilda vēsturiskajai patiesībai.