Turpinājums1. Sudāvijas galvaspilsēta
ielenkumā
Karš Sudāvijas konfederācijas galvaspilsētas Drūgučas dēļ sākās ar poļu un krievu kņazu sāncensību Sudāvijai tuvo Ukrainas Volīnijas, Galčas, Brašas, Rūdas, Parūdas un Korešas kņazistu pakļaušanā, kālab karā tika ievilktas lielkņazistes Volīnija un Galīcija, kas nostājās sudāvu pusē, bet kā aktīvākais sudāvu aizstāvis uzstājās Iskorosteņas lielkņaza Māla dzimtas, jo Sudāvijā izšķīrās arī Ukrainas turpmākais liktenis.
Šī apstākļa dēļ Volīnijas un Galīcijas lielkņazistu rieteņa kņazistēs ielauzās poļu šļahtiči un saskaldīja šīs lielkņazistes, ko izmantoja ungāru karaļi, sagrābdami Volīnijas lielkņazistes dienvidrieteņa teritorijas, uz ko Kijevas krievu lielkņazs Jaroslavs Gudrais atbildēja, okupēdams Galīciju, tā kā vidū palika neokupētas tikai Iskorosteņa un dažas svētā Svjatoslava pēcteču taisītās slovēņu kņazistes. Nu poļu, krievu un ungāru valdniekiem ceļš uz Sudāviju bija vaļā, Sudāvija tika atvērta visiem likteņa vējiem. Sudāvi kaitināja poļu šļahtičus un krievu kņazus ar nosliekšanos Ukrainas kņazistu pusē un ar nepieteikta partizāņu kara iesākšanu iekaroto kņazistu teritorijās, kā kādreiz to darīja viņu senči Grieķijas un Romas impēriju laikos, tā kā Jaroslava iecere pakļaut abas Ukrainas lielkņazistes izgāzās, ko viņš, kā jau spītīgs un ietiepīgs krievs būdams, nevarēja pieļaut un tāpēc 1038. g. iesāka karus par Sudāvijas pakļaušanu, uzbrukdams purvu, drumu, ezeru salu zemes sadraudzības lielākajai pilsētai un pazīstamajam tirdzniecības centram Drūgučai, ko negribēja pieļaut ne Polijas lielkņazs, ne Ungārijas karalis.
Tā bagātā Drūguča nokļuva pilnīgā ienaidnieku ielenkumā. Taču sudāvi nepadevās, cīnījās, aizstāvēdami savu galvaspilsētu pret briesmīgajiem, ar bizantiešu, romiešu, arābu, persiešu un hazāru modernākajiem ieročiem bruņotajām krievu un poļu kņazu družīnām.