Turpinājums

 11. Krievu kņazistu

       apvienošana

Teritorijas, kurās bija atsevišķās kņazu ligzdas ar smerdu koptajām saimniecībām pie vienas kuģojamas upes, kā rakstīja arābs Ibn Rusts, nonāca normaņu izcelsmes lielkņaza pakļautībā. Lielkņaza ligzdas vārdā šo teritoriju sāka saukt par tādu un tādu krievu zemi jeb kņazisti, jo līdz tam varēja runāt tikai par kņazu atsevišķiem cietokšņiem, kuri pārauga nelielās pilsētās, bet ap tām pakāpeniski sāka veidoties apsargātu smerdu slobodas, smerdu kopti tīrumi un ganāmpulki, jo baltu cilšu kopienas nu bija izlaupītas, izkautas, pārtika jāgādā pašiem.

Apvienotajās kņazistēs jeb krievzemēs vardarbīgi uzkundzējušos kopīgu kņazu sauca par lielkņazu. Krievzemes bija nosacīts teritoriāls, nevis etniski teritoriāls jēdziens, jo krievi dzīvoja pilsētās un savos cietokšņos, nelielās zemnieku kopienās blakus pilsētām un cietokšņiem, tā kā viena lielkņaza teritorijā iegāja tikai kņazu pilsētas un cietokšņi, piepilsētas kopienas, tās pamata tautu brīvās un nebrīvās kopienas, ciemati, pat baltu valstiņas, kuras miera labad maksāja krievu lielkņazam meslus jeb obroku graudā un naudā. Tā, piemēram, latgaļu Jersikas un Pliskavas valstis līdz nonākšanai Livonijas sastāvā maksāja meslus krievu Polockas lielkņazam.

Bija arī tādi ciemati, kas maksāja kņazam namo (‘aizdevumu’). Namo atšķīrās no obroka ar to, ka tas bija jāmaksā tikai tajā reizē, kad iebruka kņaza družīna, lai atpirktos no tās. Patiesībā namo nozīmēja atklātu laupīšanu. Laupīja dārglietas, zeltu, dzintaru, metāla darba rīkus, ieročus, pārtiku un verdzenes, kamēr obroku grāba zeltā, sudrabā un graudā, kalpos, mājlopos, zvērādās, vaskā, citos produktos ik gadu vienu reizi rudenī un otru reizi pavasarī, ja vien kņazam neievajadzējās kādas mantas vai verdzeņu vēl starplaikos. Uz obroka vākšanu izjāja bruņotas družīnas vietējā kņaza vadībā. Namo vākšana visbiežāk beidzās ar nolīgumu par obroku. Namu maksāja kriviču kņaziem arī Jersika, Tālava, Pliskava, pat Zemgale.

Kaut gan kņazistu apvienošanās un šķiršanās jeb sabiedroto maiņa bija nepārtraukta, laika gaitā radās stabilas kņazistu apvienības.

 Vladimiras - Suzdaļas krievzeme

 Krievijas vēsturē tā bija pati nozīmīgākā cietokšņu apvienība, kaut gan laika griežos it bieži ir mainījušies nosaukumi: Vladimiras zeme, Suzdaļas - Rostovas zeme, Rostovas - Suzdaļas zeme, Vladimiras - Rostovas zeme, Vladimiras - Suzdaļas - Rostovas zeme. Tāpēc vēstures apcerējumos lieto augšminēto nosaukumu.

Pirmā bija Vladimiras kņaziste, kuru radīja kņazs Vladimīrs I jeb precīzāk Valdimārs Rērihsens, apvienodams novada sīkās slovēņu kņazistes ap savu cietoksni, kuru 864. g. uzcēla normaņu konungs Olavs, atstādams par sargiem slovēņus. Līdz pat Čerņigovas kņaza Vladimira Monomaha Čerņa dēla Jurija Garnadža valdīšanas laikam 1125. - 1157. g. Vladimiras un Suzdaļas cietokšņi bija normaņu vīkingu pārziņā, bet drīz vien viņi savu jauno tautu pameta pavisam, lai šis vēzis nu iet plašumā, kas tad arī notika.

Jurijs Garnadzis sagrāba Suzdaļas cietoksni, panāca Suzdaļas un Vladimīras cietokšņu pakļautību slovēņiem un padzina vīkingus. Līdzīgā kārtā viņš pievienoja saviem īpašumiem vīkingu Rostovas, Rjazaņas un Muromas cietokšņus, kurus apsargāja slovēņu desmitu pēcnācēji. Tas izdevās tādēļ, ka vīkingu kustībā iestājās panīkums. Šīs iekarošanas un pakļaušanas kāres dēļ viņš arī dabūja iesauku Garnadzis, jo viņam arvien bija par maz goda, varas, zemju, obroka, zelta, sievu, starp citu, viņam pēc hroniku ziņām bija 37 sievas, kas dzemdēja 47 dēlus.

Jurija Garnadža pēcnācējs Andrejs Bogoļubskis (‘Dieva mīlulis’) iesāka ar bīskapa katedras ierīkošanu Vladimirā.

Garnadzis, nākdams no Suzdaļas, iekaroja Vladimīru, Rostovu un citas kņazistes, kas nebūt neveidoja kompaktu teritoriju, turklāt tajā bija burtu, valāgu, erzju, bolgāru, ungāru un citu kaimiņu patstāvīgas valstiņas, kuras nemaksāja obroku. Mūžīgajos karos viņš sagrāba arvien jaunas baltu cilšu zemes, kuru centrā tika uzcelta Vladimiras pilsēta, nodibināti Perejeslavļas, Zveņigorodas un Dmitrovas cietokšņi ─ valāgu, mazkaļu un ziemeļa galindu galā 1157. - 1174. g. Katrā cietoksnī uzcēla “kņaza taisnīgā vārda baznīcu”. Viņš pārcēla galvaspilsētu uz Vladimīru. Kopš tā laika viņa pārvaldītās teritorijas tika sauktas par Vladimiras - Suzdaļas - Rostovas zemi, kaut gan šajās zemēs viņam piederēja tikai cietokšņi un zemes 25 - 30 km rādiusā, uzturot satiksmi starp cietokšņiem vienīgi pa upēm.

1147. g. tika uzcelts Maskavas cietoksnis pašā galindu un bolgu visbiezāk apdzīvotās kopējās teritorijas centrā, bijušā galindu pilskalnā, bet 1169. g. lielkņazs Andrejs Bogoļubskis okupēja Kijevas kņazisti lejiešu galā un nodeva to pārvaldīt vasalim.

Izmantodams Bizantijas impērijas galvaspilsētas Konstantinopoles metropolīta un Romas pāvesta savstarpējās nesaskaņas, Andrejs panāca Vladimīras krievu “kņaza patiesā jā vārda” baznīcas bīskapijas neatkarību gan no Konstantinopoles, gan Romas, kā arī panāca, ka Vladimiras − Suzdaļas Krievzemi atzina Konstantinopole un Roma, kas nozīmēja atzīšanu arī Polijā, Lietuvā, Zviedrijā, Ģermānijā.

Tajā laikā sākās krievu rakstība, kas bija patapināta Bulgārijā no rakstu pārzinātāja un bazīcas tēva Kirila, kuru padomiskie vēsturnieki pārtaisīja par krievu priesteri, radīdami neapmierinātību Bulgārijā. Tika sarakstītas pirmās krievu hronikas, kurās Andrejam deva dievu mīlēta valdnieka (Bogoļubska) iesauku, bet viņa ģīmetne ikonās tika ievietota krievu baznīcās ar parakstu " Svētais Andrejs". Andrejs izprecināja dēlu Grūzijas karalienei Tamārai un palīdzēja atbrīvot Armēniju no seldžuku jūga, ar ko nostiprināja savas Krievzemes starptautisko atzīšanu un Krievzemes vārda ieiešanu vēsturē.

Troni mantoja Andreja jaunākais brālis Vsevolods, kuram bija iesauka Lielā Ligzda (1177. - 1212. g.), jo viņš savāca sev apkārt visus radiniekus, tiešos un bandu dēlus. Viņš bija vēl briesmīgāks despots un panāca, ka viņam kalpoja Rjazaņas, Novgorodas, Čerņigovas un Kijevas kņazi, bet Galīcijas kņazi kļuva par Vsevoloda sabiedrotajiem. Tādējādi Krievu zemes kodols tiks nostiprināts vēl vairāk, kņazistu teritorijas paplašinātas līdz 50 - 60 verstu rādiusam ap katru cietoksni.

Vsevoloda dēls Jurijs Otrais (1218. - 1238. g.) ieturēja vectēva iesākto Krievu zemju paplašināšanas taktiku un panāca augšminēto satelītu kņazistu iekļaušanu Vladimiras - Suzdaļas lielkņazistē, kā arī turpināja cīņu pret Galīcijas - Volīnijas kņaziem. Cīņa beidzās ar Jurija sakāvi, bet šķietami stabilā Vladimiras - Suzdaļas kņaziste pakāpeniski izjuka, zaudējot vienu malas kņazisti pēc otras.

 Novgorodas - Pleskavas - Smoļenskas -

           Maskavas krievzeme

 Kad Lādoga zaudēja savu patstāvību, izveidojās Novgorodas - Pleskavas slovēņu kņazu ass, nikni uzstājoties pret vīkingiem par savu patstāvību. Kņazi mainījās, citreiz virsroku ņēma Novgorodas kņazi, citreiz - Pleskavas kņazi. Tāpēc šiem kņaziem pakļautās teritorijas tika dēvētas par Novgorodas - Pleskavas zemi, kurās iegāja vēl Izborskas, Polockas un citi vīkingu dibinātie cietokšņi. Šī kņazu vēlme kolonizēt un kolonizēt arvien jaunas zemes un turpināt pārkrievot citas tautas kopš pirmo kņazistu pastāvēšanas laika pakāpeniski pārvērtās slimīgā apsēstībā, kas pavada visu Krievijas vēsturi līdz mūsdienām, kaut gan nekad nav spējuši pārvaldīt pakļautās teritorijas kā nākas.

Novgorodas, Polockas, Izborskas un Pleskavas cietokšņus nodibināja vīkingi 864. g. kā galvenos balsta punktus kuģošanai pa Daugavu un Sindu no Lādogas.

Novgorodas - Pleskavas krievu zeme atbrīvojās no vīkingu virskundzības un sasniedz uzplaukumu Pleskavas kriviču kņaza Vseslava Bratislavoviča valdīšanas laikā (1044. - 1103. g.). Viņš pakļāva Pleskavai Novgorodu, Lādogu, Oršu, Kopisu un iekundzējās Smoļenskā. Viņa iekāre aizgāja gar Volgas ziemeļa krastu līdz Ūralu kalniem, Karēlijas zemes šaurumam, Jurjevai, kaut gan pilnu pakļautību nepanāca. Tā tas turpinājās, kamēr Vladimiras − Suzdaļas kņazs Jurijs Otrais nepakļāva Novgorodu un valdīja Novgorodā no 1157 g. līdz 1225. g.

1136. gadā notika bajāru sacelšanās Novgorodā, kuriem izdevās ierobežot kņaza varu un nodibināt bajāru veči kā kolektīvu likumdošanas orgānu. Veče atcēla pat kņazus, nodibināja Novgorodas Republiku pēc senprūšu un normaņu kopienu modeļiem. Pat Vladimiras - Suzdaļas kņazi bija spiesti atzīt Novgorodas Republikas tiesības, jo Novgorodai bija pat savs bīskaps. Tāpēc Novgoroda krievu kņazistu barā izskatījās kā neiedomājams, ko var izskaidrot ar kņazu normanisko izcelsmi.

Aleksandra Ņevska valdīšanas laikā (1236. - 1263. g.) Novgorodā notika lielas pārmaiņas. Viņš kļuva slavens pēc uzvaras Ledus kaujā pret Teitoņu ordeni, pēc kuras nežēlīgi pakļāva Piejūras novada latgaļus un ingrus, iekaroja teritorijas līdz Čudezeram, pakļāva vepsus un latgaļus Šeloņas upes baseinā, noteica ziemeļa Aizvolgas kopienām lielākus obrokus, paziņodams, ka novadi no Volgas pret ziemeli un līdz Ūralu kalniem būšot viņa, kņaza Aleksandra, obroka vākšanas teritorija, kuras aizskārums tikšot aizstāvēts ar visiem spēkiem, kas tiešām palīdzēja nosargāt šos novadus pret citu kņazu tīkojumiem un kādu laiku tautām baudīt patstāvību un brīvību, kuru sarūgtināja obroka nepārtrauktā palielināšana ik gadu. Aleksandrs Ņevskis atjaunoja bajāru domi, bet noteica tai tikai padomdevējas tiesības. Tajā iekļāva savu bīskapu. Tika izdots pirmais rakstītais likums mutvārdu ukazu vietā,

Maskavas lielkņaza Semjona Lepnā valdīšanas laikā (1340. - 1353. g.) Novgorodas kņaziste, kuru nebija piemeklējusi neviena vietējo iedzīvotāju sacelšanās, zaudēja savu patstāvību un tika iekļauta Maskavas kņazistē. Semjons Lepnais nežēlīgi apspieda ingrus un latgaļus, iekaroja Zviedrijas karalim piederošo Nuijas cietoksni Ņēvas (Nuijas) upes lejtecē, nobīdīja malā Novgorodas kņazus Daņilovičus, atlaida bajāru domi, pielietodams nāves sodus. Ar to Maskava ieguva tiesības uz visām Novgorodas, ietekmes un nodokļu maksātāju zemēm, ar ko tika pabeigta Māras gala cilšu pakļaušana, izkaušana un rusificēšana.

Kad sākās Maskavas lielkņazistes sabrukums pamattautu sacelšanās laikā, ko atbalstīja Lietuvas kņaziste, Novgoroda atguva patstāvību, jo to neskāra tautu dusmas. Novgorodā nodibinājās bajāru Domes Republika, pirmā un vienīgā republika Krievzemes vēsturē, kura tiešām paveica labus darbus savu tautu labā pēc tik daudzām ciešanām. Hronikās var atrast ziņas par Novgorodas tirdzniecības un diplomātiskajiem sakariem ar latgaļu valstiņām Latvijā.

Maskavas lielkņaziste 1471. g. no jauna pakļāva Novgorodu, kura nu uz visiem laikiem palika par Krievijas impērijas sastāvdaļu.

Vēstures griežos Novgorodas kņaziste pēc Pleskavas pakļaušanas ilgu laiku lika latgaļu Jersikas valstij un igauņiem maksāt nodevas. Šo atkarību un turpmāko latgaļu un igauņu zemju iekarošanu pārtrauca Livonijas nodibināšanās.

 Galīcijas - Volīnijas Ukraina

 Tā sauca Galīcijas un Volīnijas kņazu pakļautībā nonākušās sindu, sarmatu, sibīru jeb srbu, sudāvu, polovciešu, dienvidrieteņa lejiešu zemes plašā teritorijā no Melnās jūras piekrastes līdz Donavas deltai, Karpatus, kur atradās Braševu, Barudaju un citu kņazu īpašumi, līdz pat Lietuvas teritorijai.

Tās bija rošu, nevis krievu kņazu vai vīkingu, valdniekiem piederošo Volinas, Galičas, Iskarosteņas un citu nelieku pilsētvalstiņu teritorijas aptuveni 60 km rādiusā ap katru cietoksni, to zemkopības un lopkopības kopienu zemes, kuras maksāja nodevas, bet citādi, salīdzinot ar slovēņu izcelsmes kņaziem pakļautajām kopienām, tās bija brīvas, jo bija vairāk kārtības un noteiktības, paši valdnieki pēc izcelsmes nāca no sena baltu cilts atzara, ne no slovēņiem, kas daudzējādā ziņā no vienas puses radīja nesaskaņas ar slovēņu kņaziem citās Krievzemēs un Kijevā, no otras puses guva atbalstu un saskaņu vietējo tautu kopienās, kuras, baidījās no krieviem,