3.st saturs 3.16.ps

 12. Krievijas impēriskās

himeras un krievu tautas 

taisīšanas apsēstības pārskats

Lai gūtu kopēju pārskatu sociālā vēža himeras izplatīšanās teorijai, sniegšu īsu Austreņa Eiropas vislielākās himeras tapšanas aizvēstures un vēstures norišu pārskaitījumu pa gadiem.

850. g. Vīkingu konungs Olafs atveda līdz un nometināja Lādogā 200 slovēņu (bijušos sklavīnus - Bizantijas leģionu militāros palīgspēkus, kuri atradās pusvergu stāvoklī). Tos komandēja Dīrs (kaujamo lopu dīrātājs).

853. g. Vīkingu konunga un izbijušā prinča Torvalda ierašanās Lādogā ar lielu baru bruņotu saāmu. Nuijgardas (Ņevas grīvas), Lādogas, un Dūnasholmgardas (Daugavgrīvas) cietokšņu rašanās. Slovēņu pirmais dumpis. Ūdensceļa atklāšana pa Daugavu no Lādogas.

862. - 891. g. Sotņika Dīra slovēņu sotņas patstāvīgās draņģes Lādogā, pirmie mēģinājumi atdalīties no vīkingiem, pirmās etniskās tīrīšanas baltu cilšu apmetnēs.

864. g. Vīkingi nodibināja Rostofas (Rostovas), Muromāras (Muromas), Neugardas (Novgorodas), Palteskjas (Pleskavas), Smolenskjas (Smoļenskas), Surdolāras (Suzdaļas), Dūnas (Krāslavas) un Vīnāsholmāras (Arhangeļskas) un Gardāras (Jaroslavļas) cietokšņus, atstādami tajos slovēņus un viņu pēcnācējus, no kuriem katrs taisīja savu tautu ar etniskās tīrīšanas metodēm.

882. g. Vīkingu konungs Kuens nodibināja Kuengardas cietoksni, stādīja priekšā rhosu kaganu Bizantijas ķeizaram Konstantīnam Purpurā dzimušajam.

907. g. Dibināts rhosu izcelsmes kņaza Čerņa cietoksnis kā Čerņigarda, kas pakļauta Kuenugardas rhosu kaganam, minēts pirmo reizi Bizantijas dokumentos, kuros sniegtas pirmās ziņas par Palteskjas (Polockas) balto verdzeņu tirgu, par vīkingu Dūnas Aiforas Gardu (cietoksni pie Daugavas krācēm, kur sākās burāšana uz leju pa Daugavu), Dūnas Ustaholmāru (Daugavgrīvu). Šie cietokšņi pieminēti arī seno arābu tirgotāju rakstos tai pašā gadā, kuri šajās vietās pirkuši jaunas verdzenes, dzintaru, vasku, zvērādas un bebru dziedzerus.

912. - 922. g. Kņaza Īlava Rērihsena (Igora) audzinātājs un Rēriha Rērihsena brāļa dēls Algurds Trūvārdsens (Oļegs) kļuva par Lādogas pašpasludināto kņazu, okupēja Novgorodas, Polockas, Koenugardas cietokšņus, pasludināja sevi par lielkņazu, uzlika smagus nodokļus latgaļiem un galindiem.

921. - 922. g. Kijevas rhossu karagājiens uz Kaspijas jūras dienvidu piekrasti laupīšanas nolūkos.

922. - 945. g. Kņaza Īlava Rērihsena (Igora) valdīšanas laiks. Jaunu cietokšņu rašanās. Koenugarda kļuva par apvienoto kņazistu galvaspilsētu. Sudāvi saraustīja Īlavu Rērihsenu (Igoru) gabalos nodokļu vākšanas laikā.

945. - 964. g. Īlava Rērihsena (Igora) sievas Olgas valdīšanas laiks Koenugardā (Kijevā). Sudāvijas kņaza Māla koka pilsētcietokšņa Iskoresteņas nodedzināšana. Čerņīgovas pievienošana Kijevai.

959. g. Uzcelts vīkingu Holmgardas jeb Neugardas (Novgorodas) cietoksnis Latgolā, kurā tika nometināts slovēņu desmits uzraudzīšanai.

964. g. Vīkingu Morumārholmgardas (Muromas), Rostofas (Rostovas), Surdolaras (Suzdaļas) cietokšņu uzcelšana, kuros vīkingi atstāja slovēņu un dulebu sotņas un desmitus cietokšņu uzturēšanai un nomas ievākšanai, bet sotņiki un desmitnieki vīkingu prombūtnes laikā kļuva par māru, valāgu, erzju un bulgāru biedu.

964. - 972. g. Kņaza Svjatoslava Īlavsena valdīšanas laiks Kijevā. Viņa iebrukumi Bizantijā, Donavas Bulgārijā, Hazārijā. Dņestras Perejeslavecas un sudāvu Baltās Vēžas ciemata izlaupīšana un iznīcināšana, kam sekoja plašāks iebrukums sudāvu zemēs, kuras neizdevās pakļaut.

968. - 969. g. Kijevas rhossu iebrukumi Volgas Bulgārijā, Burtijā un Alānijā laupīšanas nolūkos, nosakot obroku (nodevu) zeltā ik gadu.

972. - 1019. g. Kņaza Valdemāra Trūvārdsena (Vladimira I) valdīšanas laiks. Bizantijas karš. Kristietības ieviešana Kijevā. Čerņīgovas un Karpatu kņazistes okupācija, daudzkārtīgi iebrukumi sudāvu zemēs, dienvidu sudāvu sakāve, Sudāvijas galvaspilsētas Drūgučas iekarošana.

1019. - 1054. g. Jaroslava Valdemārsena (Vladimiroviča) Gudrā valdīšanas laiks Kijevā. Suzdaļas kņazistes un tās satelītkņazistu okupācija. Terors, sodi.

1020. g. Kijevas kņazs Jaroslavs apņēma par vecāko sievu zviedru karaļa Olava meitu Ingirēdu Otro jeb Ingu (kr. Irīnu), iecēla par vietvaldi Lādogā no Upsalas padzīto ļaundari Regnevaldu, bet viņu drīz pārcēla par vietvaldi Kijevā, Lādogā ieceļot no dzimtenes izraidīto zviedru ļaundari Eilīvu.

1024. g. Bizantijas rakstos pieminēta Jaroslavļa kā normaņu cietoksnis Laureta Volgas piekrastē, kuras slovēņu kņazs uzlicis lielas, nenomaksājamas nodevas, nenomaksāšanas dēļ sarīkojis asiņainu izrēķināšanos, nodedzinājis ap 20 ciematu un apkāvis aptuveni 700 baltu un somugru ciltīm piederīgus vīriešus, ieskaitot zīdaiņus.

1030. g. Pirmo reizi Bizantijas dokumentos minēts kņazu Vasiļjevu cietoksnis tambovu galā, Višegardas cietoksnis Augšvolgā, slovēņu kņazu Ņikitcevu cietoksnis sudāvu galā, Belgardas cietoksnis lejiešos, kā arī Neugardas - pie Stugnas; tajos valdījuši slovēņu kņazi, uzlikdami samērā vieglus obrokus, bet prasīdami bezierunu izpildi, pretējā gadījumā - dedzināšanas, slepkavības.

1054. - 1068. g. Jaroslava Valdemārsena Gudrā dēlu valdīšanas laiks. Izjaslavs iekaroja Turovu - bijušo vīkinga Trūvārda Rērihsena cietoksni pie Baltezera (Beloje ozero), Svjatoslavs - hazāru galvaspilsētu Tmutorahaņu (Astrahaņu), Vsevolods - Rostovu, Suzdaļu, Perejeslavecu. Taču kaujā pie Altes upes 1068. g. apvienoto triju brāļu karaspēku sakāva tā sauktie baltie polovcieši (sindi, lejieši sudāvi u.c.), brāļu kņazu savienība izjuka, paši patvērās Kijevas cietoksnī, bet arī tur bija sākušies lejiešu, sudāvu un sindu apvienoto kaujas vienību nežēlīgi, iznīcinoši triecieni, pret kuriem Jaroslava dēli bija bezspēcīgi. Tādējādi visi Jaroslava iekarojumi Kijevas labā tika zaudēti. To izmantoja Polockas kņazi, kuri prata sadzīvot ar baltu ciltīm miermīlīgāk un pārņēma virsvadību Kijevas kņazistē.

1044. - 1063. g. Pleskavas krīviču kņaza Vseslava Bratislavoviča valdīšana Smoļenskā. Viņa pakļautībā nonāca Oršas un Kopisas kopienas. Nodibinājušās Okas, Vereju, Vorovku, Dobrjatinu, Bobrovņiču, Toropecu, Rostislavu, Mstislavu, Izjaslavu, Dragoslavu, Jeļiņčevu, Vjazmičevu un citu atdalījušos kņazu dēlu cietokšņi Valdaja augstienēs, bet Minskas, Polockas, Izborskas kņazistes nonāca Smoļenskas kņaza pakļautībā.

1068. - 1069. g. Polockas kņazs Vseslavs (latv. Visvaldis), kurš valdīja Smoļenskā, iekaroja un pakļāva Kijevas kņazisti un tās satelītus, kļuva par Kijevas, Smoļenskas un Polockas lielkņazu uz diviem gadiem.

1069. - 1093. g. Jaroslava Gudrā dēls Izjaslavs, kurš bija atradis patvērumu pēc Kijevas dumpja Suzdaļā, ieradās viesībās Kijevā, noslepkavoja kņazu Vseslavu, sagrāba varu savās rokās, pakļāva Smoļenskas, Polockas, Suzdaļas, Čerņa un Perejeslavļas kņazistes.

1071. g. Jaroslavs Gudrais uzcēla cietoksni Katarosļas upes grīvā, paša nodedzinātā valagu ciemata vietā, kur atstāja plašus kapu laukus. Valagi apvienojās un izveidoja muromu savienību kopā ar somugriem un bulgāriem, uzbruka krievu cietokšņiem, apkāva kņaza piederīgos un aplaupīja, atgriezdamies mežos. Kopš tā laika Katarasļas cietoksnis pārstāja pastāvēt.

1093. - 1130. g. Svjatopluka Otrā valdīšanas laiks Kijevā, kas iezīmējās ar jaunu baltu zemnieku sacelšanos pakļautajās kņazistēs un Kijevas lielkņazistes jaunu sabrukumu, kņazu padzīšanu, Lietuvas kņazistes aktivitātēm, kuras padomju laika vēsturē nosauktas par polovciešu kariem, bet patiesībā karoja leiši, sudāvi, sindi un no Sibīrijas ienākušās ciltis, tostarp alāni, ungāri, ukraiņi, tā ka katrai polovciešu grupai bija etniskais sastāvs un vārds, kāds bija virsaitim.

1097. g. Svjatopluks Otrais sasauca pirmo kņazu sapulci Ļubečā par kopdarbību Krievu zemju glābšanai no " ienaidniekiem" un galīga sabrukuma. Panākumu nebija, jo katrs kņazs prasīja patstāvību rīcībā, savstarpēju uzbrukumu izbeigšanu, bet Svjatopluks prasīja pārējo kņazu bezierunu paklausību viņam, kādēļ atkal sākās kņazu savstarpējie kari, kurus savā labā izmantoja baltu ciltis, lai atgūtu brīvību.

1100. g. notika otra Smoļenskas kņazu sasauktā krievu kņazu sapulce Vitičevas pilī, kura atkal bija neveiksmīga un beidzās ar vēl lielākām ķezām, domstarpībām, neapmierināmām katra kņaza pretenzijām pēc savas personīgās lielvaras.

1103. g. Vislielākā baltu cilšu atbalstītā tautu sacelšanās Kijevas kņazistēs, kas beidzās neveiksmīgi, jo nebija kopīgas koordinācijas, katra etniskā grupa uzstājās par sevi, savu prasību apmierināšanu, nevis par kņazu sakaušanu - kņaza solījumi bija pietiekami, lai izstātos no kara.

1105. g. Novgorodas slovēņu kņazs okupēja Lādogu un Lādogas latgaļu novadu, noteica smagu obroku, dedzināja un izkāva ciematus.

1093. - 1130. g. Kijevā valdīja Svjatopluks II, kura valdīšanas laikā notika vairākas sacelšanās. Svjatopluks II uzbruka burtiem un alāniem, bija spiests atkāpties.

1125. - 1157. g. Jurija I Monomahoviča, saukta par Garnadzi, valdīšanas laiks. Tika pakļauta Rostova, Suzdaļa, Vladimira, Kijeva, nodibināta Maskavas kņaziste mazkaļu galā, izveidota Vladimiras - Suzdaļas kņazu zeme, iesēdinot nokauto pretinieku sēdekļos savus radiniekus, ar ko tika izbeigti strīdi starp kņaziem. Mežonīgi apkāva nepadevīgās baltu kopienas, ieviesa kņazu un bajāru zemes ap cietokšņiem 30 - 50 km rādiusā, kā arī okupēja bolgu, erzju un bulgāru zemes Volgas piekrastēs. Bolgi bēga un apmetās mežos, uzsāka partizāņu karus.

1141. - 1152. g. 50 km rÄ