Turpinājums8. Slovēņu iekundzēšanās
tambovu galā
Rakstiskas ziņas par tambovu pakļaušanu nav saglabājušās, izņemot hronikās minēto Čerņa (‘Melnā’) jeb Čerņagorodas (tagad Čerņigovas) cietoksni, kuru pakļāvis Koenugardas lielkņazs Jaroslavs, un teiku par šī tambovu bijušā pilskalna un svētvietas ķēniņieni.
Krievu hronikās un teikās viņu dēvēja par “Melno kņazieni”, jo vienmēr esot staigājuši garā, melnā apģērbā kā mūķene. Kad kauja pret Čerņu esot zaudēta un pils aizdedzināta, Ragana esot metusies no torņa lejā, kur bijusi dziļa upes grava, un nositusies uz akmeņiem. Tā kā viņas līķi neatrada, tad uzskatīja, ka viņa esot bijusi svētā un uzbraukusi debesīs. Lejpus kalna upe bija izsviedusi krastā kādas kailas un līdz nepazīšanai sakropļotas sievietes līķi, kuru tad arī svinīgi apbedīja kā “Melno kņazieni”. Krievu baznīca viņu uzskatīja par svēto mocekli un virs viņas kapa uzcēla Čerņigovas katedrāli.
Esot stāstījuši, ka “Melnā kņaziene” esot pratusi izārstēt tādas brūces un izārstēt no tādām slimībām, ko citi dziednieki esot uzskatījuši par bezcerīgām un atteikušies ārstēt. Tāpēc pie viņas esot gājuši cilvēki no malu malām pēc padoma un neesot nekad atraidīti. ”Melnās Kņazienes” kapa vieta esot bijusi gan kristīto, gan neticīgo svētceļotāju mērķis daudzus gadu simteņus.
Tas ir vienīgais zināmais gadījums, kad kristiešu baznīca ir pasludinājusi par svēto paganu ķēniņieni, Raganu un dziednieci, jo parasti tās nodeva inkvizīcijai un sadedzināja sārtos kā visļaunākās kristiešu ienaidnieces.
Čerņa cietoksni tambovu galā pēc Bizantijas un krievu hronikām nodibināja kāds Koenugardas Askolda vai Dīra slovēņu izcelsmes simtnieks, kura iesauka bija Čerņs, bet kņaza Algurda Trūvārdsena (Oļega) līgumā ar Bizantijas valdniekiem Ļvovu un Konstantīnu 907. gadā šis cietoksnis tika nosaukts par pilsētu, turpretī Konstantīns Purpurā dzimušais to nosauca par rhosu pilsētu (383).
Krievu hronikās tambovu valdniece ir nosaukta par burvi, par Melno Kņazieni.
Čerņigovas arheoloģiskie izrakumi apliecināja, ka Čerņs tiešām ir iekarojis tambovu vāji nostiprinātu, lielu lauksaimniecības kopienu ciematu grupas centrā pie upes uzceltu pilskalnu, ka koka pils bijusi uzcelta svētkalnā, zem kura esošajā dolmenā atrada krāšņi tērptu sēdošu sieviešu, bērnu un sirmgalvju skeletus, kurā te slēpušies Čerņa uzbrukuma laikā, bet dolmena ieeja ir vai nu aizgruvusi vai arī aizbērta un nosprostota ar akmeņiem.
Pilskalna terasē ir bijis ciemats. Ap ciematu un pilskalnu ir bijis stāvbaļķu žogs uz zemes vaļņa.
Upmalā atklāja vēl trīs lielu ciematu paliekas, ugunskapu lauku.
Pēc Čerņa Čerņīgovā valdīja viņa dēls Vladimirs Monomahs, bet pēc tam Čerņigovu iekaroja Svjatoslavs Algurdsens (Oļegovičs) un iecēla par kņazu savu dēlu Dāvidu Svjatoslavoviču. Dāvida Svjatoslavoviča pēcnācēji Dāvidoviči kāvās savā starpā par troni. Drīz vien Čerņigovu pievāca Algurds Trūvārdsens (Oļegs), kas nodibināja Algurdsenu (Oļegoviču) dinastiju (299).
Čerņigovas novada iekarotāji esot ierīkojuši savus kapulaukus gar Desnu uz leju 18 km garām joslām. Katra josla esot bijusi 100 m plata. Milzīgie kapulauki esot sadalīti grupās. Katrai kapu lauku kopai esot dots zīmīgs nosaukums: Bēdu leja, Sēklotava, Jebišce, Duraki, Kņažena, Desjatina, Soldatčina u.c. Sēkliniece un Jebišče bija sieviešu un bērnu kapsētas, kurām blakus atradušies uzkalniņu ugunskapi ar mirušo pelniem krāšņos podos ar virsū uzvāztām bļodām. Bēdulejā esot bijuši sekli, steidzīgi apbedījumi, kuros katrā bedrē esot guldīti vismaz 5 - 7 sakropļoti tambovu vīrieši. Duracenē esot guldīti smerdi, kuru galvaskausi tika nosaukti par tipiskiem vienveidīgo eiropeīdu galvaskausiem (110). Vienā milzīgā bedrē bija tikai bērnu skeleti. Galviņas visiem sadauzītas. Ribakovs šo grēka darbu uzvēla polovciešiem, pie kam tajā laikā esot bijušas “visādas tautas - biļi, tartāni, šelbiri, topčaki, revugi, olberi, kas bija ļoti primitīvas tautiņas. Tāpēc tām arī bija tik savādas apbedīšanas tradīcijas, ka mirušajiem sadauzīja galvaskausus, rīkoja bērnu rituālos apbedījumus" (298).
G.Djačenko izpētīja kapsētas, kuru nosaukumi ir bijuši lamu vārdi. Tajās apbedīti divu varietāšu eiropeīdi, krāšņie kapi piederējuši kņaziem, bet vikingu apbedījumi laivās neesot atrasti, kas norādot, ka tie netika apbedīti masu kapsētās. G.Djačenko izpētīja arī V.Ribakova minēto “primitīvo tautu” nosaukumus, kas minēti krievu hronikās un tiešām tie bija lamu vārdi: olbari - senkrievu transkripcijā rakstīts tjurku vārds *alpar ar nozīmi varonis; šelbiri - no senslāvu čeļib jeb čelb 'kungs, kņazs, princis' + tjurku bir 'dot'; uveči - ‘kropļi’; hujžopīni -- ‘anālajā caurumā izvarotie’; uvaži - ‘cienījamie’; moguti - no senkrievu *bōgū, ubogije 'dieva nepieņemtie, ubagi, vientieši'; topčaki - no krievu toptatj 'mīcīties, stampāt, samīdīt kājām'; revūgi - 'vēmekļi, riebekļi'; biļi - 'bijušie, izkauto paliekas’ (306).
Kā atzīmēja Iļja Brandenburgs, tādos kapulaukos, kas esot nosaukti visādos lamu vārdos un parasti atrasti pie bijušajiem zemnieku kopienu ciematiem, esot bijuši 30 - 50 nekārtīgi sasviesti, sakropļoti skeleti vienā bedrē; 80, pat 96 % no viena kapu lauka bedrēs atrastajiem galvaskausiem esot jāatzīst par ļoti tuviem latviešu un lietuviešu galvaskausiem, no kā viņš secināja, ka šādi apbedījumi liecinot par "krievu kņazu asiņaino karu pret senajām baltu ciltīm, kuras šajās teritorijās dzīvoja ļoti sen pirms slāvu kņazu ierašanās, un par to, ka krievu kņazi apņēma par sievām baltietes, kas arī izskaidro Krievijas vidienes krievu fiziskā tipa tuvību baltiešiem, bet vīriešus un puikas nogalināja, jo baidījās, ka tie varētu viņus pārspēt tautas vairošanā" (298).