9. Galindu teika par
kriviču izcelsmi
Tas notika 864. g. rudenī, kad tika atklāts ūdensceļš no Lādogas ezera pa Vilku un Lovates upēm uz Daugavas augšteci un laivu pārvilkšanas vieta no Lovates uz Daugavu Valdaja augstienē, kas bija Polockas latgaļu novads, tika uzcelts Holmgardas cietoksnis, kurā nometināja slovēņu desmitnieka Smala kaujiniekus cietokšņa apsargāšanai,. Tur viņi praktiski palika bez jebkādas kontroles no vīkingu konungu Olava un Torvalda puses.
Holmgardas slovēņi paši sevi apgādāja ar pārtiku, mājlopiem, jājamiem zirgiem, pajūgiem, kurus izmantoja laivu pārvilkšanai, kā arī sagādāja sev un vīkingiem vergus un verdzenes, maksādami no laupījuma ¼ tiesu, kā bija noteicis Torvalds. Viņu aplaupāmā teritorija tika arvien paplašināta. Tā paša gada rudenī viņi atklāja jaunus ūdensceļus uz Jilgu pa Unžas upi un pa Daugavas pietekām uz Sindas augšteci. Zinādams šo atklājumu nozīmīgumu ceļā pret dienvidiem, Torvalds lika uzcelt jaunus nocietinājumus pie Sindas. Tā slovēņu kņazs Smols ar saviem slepkavām nonāca galindu Bērzaines (kr. Berezina) ķēniņa novada Melno silu pagasta tolaik tālu pazīstamo sveķu vācēju un darvas tecinātāju ciematos, kur atradās novada Krīva, Brammaņa un vaidelošu apdzīvotais Melnciems, dobjais svētkalns.
"...Tā nu kņazs Smols jeb Melnais kņazs ar zobeniem un šķēpiem bruņotiem, skrandainiem, ceļā novārgušiem vīriem pa Sindu laivās ieradās Melnciemā un vakara krēslā klauvēja pie Bērzaines novada Krīva nama durvīm. Ceļinieki tika ielaisti sētā, paēdināti, padzirdināti un ielaisti rijā, kas bija silti izkurināta, jo bija taču kulšanas laiks, ļāva izgulēties svaigos salmos uz baltiem palagiem un zem siltām, rakstainām vilnas segām un kažokādām.
Krīvs zināja gan, kādus bīstamus ciemiņus uzņēma savā namā, bet izrādīja vislielāko laipnību, lai tos pielabinātu. Sirds tik nemierīga, ka sēdās zirgā, cēlās pāri Sindai un nakts tumsā cauru nākti jāja auļos pa taku gar purva malu cauri drumam. Kad Auseklītis jau ritināja debesu velvē, jaunas dienas rīta blāzmu sludinādams, Krīvs sasniedza pāri novadu novadiem izdaudzinātās Polockas latgaļu jeb ziemgaļu Raganas Melnozolu Mades, kas bija ziemgaļos ieprecējusies galindu Ozolu raganas pirmās paaudzes mazmeita, un klaudzināja pie dolmena ieejas vārtiem. Vārti atvērās un atkal aizvērās, Ozolu raganai ielaižot dolmenā kaimiņu novada Krīvu, kas tūdaļ izstāstīja par nāciena iemesliem. Tā kā dolmenā bija vēl citi cilvēki, ragana uzveda viesi svētkalnā un apsēdināja pie ugunskura, kas tūliņ tika sakurts, lai padotu vēsti par briesmām, kādas atnesuši slovēņi Melnciemam, laižot gaisā baltus dūmu stabus rīta pakrēslī no degošajām salmu grīstēm, pārtraucot dūmu plūdumu ar mēteļa vēzieniem tā, ka dūmu stabs gan pacēlās, gan izklīda nosacītā secībā. Kad ziņojums bija noraidīts, Ozolene teica uz Krīvu:
- Velti esi mērojis tik tālu ceļu. Nevaru tev pateikt neko vairāk par to, ko tu jau zināji par slovēņu briesmu darbiem un atkārtot, ka visas zīmes rāda karu un asinis, kas tiks izlietas latgaļiem, tāpat kā ziemgaļiem, galindiem un lejiešiem, ja ķēniņi un virsaiši nepratīs apvienot mūsu cilšu spēkus kopējai cīņai pret slovēņiem, kuru balsts ir mums radniecīgo ziemeļnieku labi bruņotie upju laupītāji, kam šie slovēņi ir kalpi. Bet viņi, kas bija Bizantijas karaspēka vergi, grib taisīt paši sev jaunu dzimteni un tautu mūsu novados, izvarodami katru jaunavu un nogalinādami mūsu vīrus un zēnus, lai mūsu ciltis nevarētu vairoties. Tāpēc steidzies mājup, cel virsaišus, ķēniņu un vīrus karam un glāb, kas vēl glābjams, ja vien nebūs par vēlu, bet tuvojies tikai ar zobenu un vairogu rokās, jo kautiņš ar taviem viesiem būs neizbēgams...
Tā kā Krīva zirgs bija sadzīts putās, Melnozolu Made lika izvest no staļļa melnu apseglotu ērzeli. Krīvs pateicās, sēdās seglos un nozuda drumā. Jo tuvāk Sindai, jo stiprāk bija jūtama tāda smaka, it kā notiktu apbedīšana uguns kapā. Jau tāluma bija redzamas dūmu grīstes, kas pacēlās no apkārtējo ciematu krāsmatām. Melnciems grima tumsā. Tikai šur tur kvēloja ogles. Neviena cilvēka. Viss nodedzināts. Tikai rija uzkalnā vēl kā rēgs un posta vēstnesis slējās pret saullēkta mirdzumu.
Laiva bija pazudusi. Tāpēc Krīvs lika ērzelim peldēt uz viņu krastu ar visu jātnieku. Viņā krastā Krīvam nāca pretī tas pats slovēņu kņazs Smols ar paceltu zobenu, tā kā Krīvs ne attapties nepaguva, kad tika nokauts uz vietas.
Smols un viņa vīri domāja, ka visi jau apkauti, bet rijā uz krijām bija noslēpies ganu zēns, kas visu redzēja, cilvēkiem izstāstīja, ataicināja viņa krasta latgaļus palīdzēt apbedīt nogalinātos. Visas jaunavas esot aizvestas laivās ar sasietām kājām un rokām, bet visi citi cilvēki nogalināti miegā pašā nakts melnumā. Pakalnā pie strauta slovēņi ceļot sev cietoksni, kurā, acīm redzot, apmetīšoties dzīvot. Vaidelotes un Krīva meitas esot sasietas ar striķiem un ieslodzītas svētkalna dolmenā. Tās šie ņemšot par sievām, likšot šīm dzemdēt dēlus, jo Melnciemā esot atraduši jaunu dzimteni, kuru piepildīšot ar savu tautu, kuru dzemdēšot Krīva meitas no slovēņu sēklas.
Krīvu atrada paša asiņu peļķē. Apbedīja pēc senču paražas, sadedzinot sārtā. Taču baltais mētelis bija sarkans no asinīm. Tikai uz muguras bija palikusi balta svītra. Latgaļu virsaitis, kas piedalījās Krīva un melnciemiešu bērēs, aiznesa asiņaino galindu mēteli kā sarkani balti sarkanu karogu, kas kļuva par latgaļu un latviešu karogu.
Krīva meitu dzemdēto slovēņu dēlu pēcnācēji saglabāja Krīva vārdu un nosauca sevi par krīvičiem, bet latgaļi, kuru valoda kļuva par latviešu valodas pamatu, sāka dēvēt visus slovēņu pēcnācējus par krieviem, tas ir, par šķībačiem. Bet tur, kur atradās Melnciems, tagad ir uzcelta Smoļenskas pilsēta..."
Tāds bija Marijas Zonenbergas pierakstītais viņas vecmāmiņas Ozolu Mades stāsts, - pierakstīts Jaunpils muižas Kalpu mājā 1894. gadā.