7. Vīkings Koens, roši un
slovēņi lejiešu galā
Līdz šim izdotajās mācību grāmatās rakstīja, ka Kijevas Krievzemes dibinātājs esot bijis senslāvu cits rhossu pirmais kņazs Kijs, no kura vārda radies Kijevas pilsētas nosaukums (407).
Taču 20. gadsimta sākuma Krievijas impērijas vēstures pētniekiem bija zināms no Bizantijas senrakstiem, ka šis cilvēks ir bijis kāds vīkotāju vadonis Koens jeb Kvēns vai Kvēls, kura tēvs esot bijis Skandināvijas normaņu vīkings, bet sieva - ungāriete no Atelkuzes apmetnes, kas atradās kaut kur pret saullēktu pusi no tagadējās Kijevas pilsētas. Desmitu un simta komandieri jeb tā sauktie Koena viltus brāļi esot bijuši sievas radinieki ungāri un Moldovā, pie kādas upes savervētie roši jeb rūti, kas esot bijuši Romas vergi, bet Koens esot nācis nevis pa Sindu uz leju no Lādogas, kā stāstīts Padomju laika Krievijas vēstures rakstos, bet gan no Rūģenes (vācu Rügen) pa Elbu uz augšu un Donavu uz leju, ieradies pie Sindas krācēm no Melnās jūras pēc Bizantijas galvaspilsētas Konstantinopoles izlaupīšanas, tātad no dienvidu puses, nevis no ziemeļiem, tā kā viņa etniskā piederība paliek nenoteikta - varētu būt rosis, jo citādi būtu grūti saprast rošu iesaistīšanos vīkošanā. Vairāk domājams, ka viņš sasolīja pastāvīgās apmešanās vietu un mantu (383).
Kā tas arī nebūtu bijis, Lādogas slovēņiem ar šiem rošiem bija tik daudz radniecības, ka abas grupas bija vergi, kuri, tāpat kā srbi jeb serbi bija kristīti grieķu pareizticīgo baznīcā. Taču ir zināms, ka Vladimirā nodibinātā krievu reliģija būtiski atšķīrās no grieķu baznīcas normām, tā kā “radošanās” uz reliģiskiem pamatiem arī nesanāk - runas par to ir vienīgi politiķu murmulēšana.
Koens pēc Bizantijas galvaspilsētas izlaupīšanas Melnajā jūrā esot vajāts un bijis spiests slēpties, meklēt jaunus atgriešanās ceļus mājup uz Zviedriju. Tā gluži nejauši viņa kuģi esot uzdūrušies kādai salai Melnās jūras ziemeļa piekrastē pie Sindas deltas, kurā esot ierīkojuši rošu desmita apsargātu pastāvīgo apmetni, no kuras tad arī esot izlaupījuši Bizantijas polises Krimā un Sindas deltas Bērzu jeb Berezaņas salā, atkal noslēpdamies minētajā apmetnē, kas esot atradusies tuvu Sindas deltas purviem, kur bijusi pieeja tikai no jūras puses (517).
Redzēdams straumi nākam no ziemeļa puses, Koens trijos kuģos, kurus esot komandējuši rošu desmitnieki Kovērs un Niknais Bārdainis jeb Ščeks, esot aizgājis pret straumi aiforā (ar burām) līdz salu krācēm, kur kādreiz atradās Leta pirmā pastāvīgā apmetne. Kamēr vieni esot pārvilkuši kuģus pāri salu krācēm, citi esot sarīkojuši sirojumus pārtikas sagādes nolūkā. Trešajā dienā vīkingi esot nonākuši vietā, kur sākušies stāvi krasti, izkāpuši krastā pie Vazaņķu jeb Rhosu upītes ietekas Sindā, kur ierīkojuši nocietinātu pagaidu apmetni. Tajā esot pārnakšņojuši un pie ugunskuriem mielojušies ar nomedīto cepeti un dzēruši Konstantīna pilsētas katedrālē zagto vīnu. Otrā rītā rošu desmitnieks Niknais Bārdainis jeb pēc krievu hronikām Ščeks esot sarīkojis mācību un pārbaudes draņģes jaunpienākušo klaidoņu baram − tiem, kas vēlējušies kļūt par vīkotājiem. Naktī Niknā Bārdaiņa banda esot uzkūlusies hazāru kagana nodokļu vācēju apmetnei. Hazāru sargus esot klusām novākuši, nodokļu vācējus miegā apkāvuši, paņēmuši zirgus, slaucamās ķēves, pajūgus, verdzenes, pārtiku, zvērādas, zeltu, atgriezušies Rhosas apmetnē, kurā nu bija ievērojama saimniecība, pat sievas ar bērniem un savs ganāmpulks, pajūgi. Tagad nu varēja sākt jaunu dzīvi lejiešu un sindu novados, kas tolaik vēl bija reti apdzīvoti (517).
Atstājis divus kuģus, nelielu apsardzi un darba vergus, Koens esot norīkojis Nikno Bārdu par apmetnes vadītāju, uzdevis viņam uzcelt pie Rhossas upītes ietekas Sindā kārtīgi nocietinātu apmetni, savervēt vēl pāris desmit vīru, apmācīt tos, sagādāt iztikas līdzekļus, uzbūvēt vēl pāris kuģu, bet Koens pats ar Kuvēru, viņa desmitu, kurā bijuši gan roši, gan ungāri, kā arī kopā ar pāris gūstekņiem esot devies kuģī pa Sindu uz augšu līdz Velnu salas krācēm, kurām pāri neesot tikuši, jo salu un tās apteci esot apsargājušas lejiešu karavīru vienības, kas viņus krietni izpluinījušas, atņēmušas gūstekņus un sabojājušas kuģi. Tāpēc Koens esot bijis spiests griezt krācēm jau pārvilkto kuģi atpakaļ un steidzīgi izkāpt augstajā krastā lejpus salu krācēm, kur steigā esot uzcēlis pagaidu nocietinājumus, aiz kuriem paslēpties. Taču neviens viņus šajā vietā neesot traucējis, tā kā varējuši mierīgā garā uzcelt Koenam koka namiņu ar novērošanas torni, namiņus pārējiem vīkotājiem, noliktavu, vergu novietni un pat pirti. Tā lejiešu galā, kur tagad ir Kijevas pilsētas centrālais parks Kreščatiks, radās vīkingu cietoksnis Koenugarda, kura celtniecību esot veikuši par brāļiem dēvēti vīrieši, kas ar “tādiem ieročiem bruņoti, kādus nu kurš dabūja, būdami gan normaņi, dāņi, rūģi, sakši un roši, gan daži hazāri, pečeņegi, slovāki, serbi, gan citi ceļā pievienojušies un no citām laupītāju bandām noklīdušie laupītāji, ceļā malās sagūstītie vergi, kurus visus kopā sauca par rhosiem jeb rossiem, kas viņu valodā nozīmēja salašņas un klaidoņi…” (383). Kad celtniecība esot pabeigta, mājokļi iekārtoti, pārtika sagādāta, preces tirdzniecībai salaupītas, Koens esot devies izlūkot tālāko ūdensceļu pa Sindu uz augšu, cerībā atrast mājupceļu uz Upsalu, jo upe, kuru vēlāk nosauca par Dneper37 jeb “par straumi, kas vieš cerību atgriezties mājup nedēļas, t.i., deviņu dienu, laikā’, kā teikts kādā islandiešu sāgā par Upsalas vīkingu piedzīvojumiem dienvidu zemēs. Tā tika atklāts krievu hronikās minētais “Ceļš no varjagiem uz grieķiem” pa Sindu no Melnās jūras līdz Smoļenskai, bet no tās Rēriha slovēņi jau bija apguvuši ceļu caur Neigardu, Lādogu, Nuju, Cāmu jūras līci uz Skandzu uz Rūģenes salu. Normaņi šo ceļu nosauca par “Austreņa ūdensceļu mājup”, kaut gan vēl nezināja, kurp šī upe viņus aizvedīs, bet virziens mājup sakrita.
Koenugardas jeb Koena pagaidu cietoksnis tika uzcelts Mazā Olu kalna kraujā lejpus krācēm 858. gadā. Tajā bija koka pils, priekšpils un kapsēta, kurā bija guldīti tikai mezocefālie baltu cilšu piederīgie. Osta atradās Pačupes grīvā, t. i., Sindas līkumā lejpus Mazā Olu kalna Iebraukt Jordānas ezerhos un Dziļupē lejieši neļāva, tā kā augšpus krācēm viņi netika.
Kāds klaidonis Brāvalīns 866. gadā esot ieradies Bizantijas Surožas ostas pilsētā kuģī no Eiropas vidienes pa upēm un Melno jūru ar lielu laupītāju komandu un neveiksmīgi mēģināja izlaupīt katedrāli. Gandrīz visa komanda tikusi saķerta, izņemot dažus vīrus, kuries esot izdevies aizbēgt uz Bulgāriju. Brāvalīns esot bijis kristīts un stādījies priekšā kā franku princis, izlūdzies Konstantinopoles metropolīta aizstāvību.
Tai pašā reizē Koena kuģi esot ieradušies Konstantinopolē pārdot baltās verdzenes un vergus. Abi vīri esot atraduši kopīgu valodu un kļuvuši par draugiem. Brāvalīns esot kļuvis par Koena desmitnieku, galveno sabiedroto un Koenugardas kaganu Koena prombūtnes laikā. Tā Koenugardas bandīti esot dabūjuši jaunu papildinājumu, jo viņš esot bijis labs diplomāts, kas pratis rast kopīgu valodu gan ar valdniekiem, gan garīdzniekiem, gan zemkopjiem un klaidoņiem.
Atstājis Brāvalinu par Koenugardas pārvaldnieku, Koens esot devies pa Sindu uz augšu un caur Lādogu nokļuvis Upsalā, pa ceļam piedzīvodams visādas nelaimes un izpļāpādamies par jaunā ūdensceļa atklāšanu pats sev un lejiešiem par nelaimi, jo to uzzināja arī Rērihi un slovēņi, kas tīkoja tūliņ izmantot atklājumi. Par to, kas esot noticis ar Koenu un vai viņš esot palicis Upsalā jeb atgriezies Koenugardā, kopš šī brauciena nekas vairs nekad neesot dzirdēts (366).
Brāļi Askolds un Dīrs Sneveldseni, - Baltezera Snevelda Rērihsena Zilūsaiņa un Lādogas slovēņu sotņika Dīra meitas dēli, izprasīja tēvam Sneveldam atļauju braucienam uz Konstantinopoli pa jaunatklāto Sindas ūdensceļu. Lai parādītu, ka Sneveldseni un Rērihseni tiesībās ir vienlīdzīgi, tādu atļauju no tēva abi jaunekļi dabūja, un bez tēvoču Rērihsenu ziņas esot devušies ceļā slovēņu desmita vīru apsardzībā. Taču pie Smoļenskas esot iznākusi krietna saķeršanās ar galindiem, daži vīri tikuši nokauti, līdzi paņemtie vergi atbrīvoti (382).
Nokļuvuši Velna krācēs aptuveni 867. vai 867. g. un pamanījuši krasta kraujā cietokšņus, Askolds un Dīrs esot prasījuši lejiešiem, kas tie par cietokšņiem un kas tajos dzīvojot, ko tie aizsargājot. Lejieši teikuši, ka tuvākie cietokšņi piederot lejiešu ķēniņam, esot paredzēti aizsardzībai pret laupītājiem, kas ierodoties pa Sindu un pret sauszemes laupītājiem, kas klīstot apkārt, bet cietoksni viņpus krācēm esot uzcēluši viltus brāļi Koens, Kovērs, Bārdainis, ka īpašnieks Koens esot prom, bet cietoksnī saimniekojot kāds viņiem pievienojies klaidonis Brāvalīns, ķerot cilvēku un pārdodot verdzībā, nolaupot visu, kam tiekot klāt. Kādu laiku brāļi esot dzīvojuši pilīs aiz sētas, bet nu esot aizbraukuši. Pilī esot palicis Brāvalīns un sardze.
Taču ieradušies laupītāji kozāri un, atriebdamies par pārestībām, visus esot nokāvuši un mantu paņēmuši līdz. Tāpēc tur neviens vairs nedzīvojot. Vazaņķi esot apmetušies vienīgi pie Rhossas upes ietekas Sindā. Lejieši maksājot pieņemamas nodevas kozāriem, lai tie liktu mierā, lai jaunie kungi nemaz nedomājot te palikt - šā vai tā viņus apkaušot, jo kozāriem un lejiešiem esot liels karaspēks.
Askolds un Dīrs Sneveldseni tomēr esot apmetušies tukšajā Koenugardā, savākuši izklīdušo vīkingu baru, bet tad sākuši uzmākties lejiešu zemniekiem un stepes lopkopjiem, noteikdami ikgadējo nodokli, kas tomēr bijis mazāks par maksājumiem kozāriem. Esot iekrājuši mantu, vergus, pārtiku, uzbūvējuši jaunus kuģus, atstājuši Koenugardā vietvaldi ar lielu vīkingu pulku, 200 kuģos esot devušies uz Konstantinopoli pārdot vergus un laupīt. Vergus pārdevuši, baznīcās un bagātnieku mājās salaupījuši zeltu, sakrāvuši kuģos, lai dotos atpakaļ uz Koenugardu. Jūrā uznākusi vētra. Kuģi nogrimuši ar visām bagātībās un cilvēkiem jūras dzelmē.
Daži Askolda un Dīra Sneveldsenu kuģi esot izskaloti Bulgārijas piekrastē. Tur notikusi sadursme ar bulgāriem, kurā kritis Askolda dēls. Tikai 5 kuģi no 200 sasnieguši Sindas grīvu. Sindas salu krācēs viņiem uzbrukuši stepes laupītāji un atņēmuši 2/3 salaupīto mantu un divus kuģus. Trīs pustukši kuģi beidzot esot sasnieguši Koenugardu. Vēl teikts, ka Askolds un Dīrs Sneveldseni Konstantinopoles metropolītam stādījušies priekšā kā rhossi jeb rhossi (517).
Teofāna Grēksūdzētāja (Theophānēs Homologētēs; 752. - 818. g.) Bizantijas hronikā "Hronogrāfija" ir rakstīts, ka kāds vīkingu konungs esot stādījis priekšā imperatoram Teofīlam Isauram jaunu tautu, kuru turpmāk saukšot par Rhoss, bet viņu valdnieks būšot Kagans (kacahes), - rhossu un apkārtējo pagānu tautu un cilšu neierobežots patvaldnieks. Esot ieradušies Konstantīna pilsētā, lai noslēgtu draudzības līgumu ar Bizantijas valdnieku kopdarbībai pret Hazāriju.
Teohīls Izaurs nosūtījis rhossu Kaganu savā uzdevumā pie franku karaļa Ludviķa. Teofīla rakstā teikts viens, bet pats Kagans teicis, ka esot piederīgs slovēņu un zviedru tautām. Tāpēc Ludviķis šos noturējis par spiegiem un laupītājiem, iesēdinājis visus delegātus un Kaganu inkvizīcijas moku kambarī, kur tie, acīm redzot, būšot aizgājuši viņsaulē, jo nekad rhosi vairs neesot manīti (249).
Krievijas vēsturnieks D.Ilovaiskis rakstīja, ka tad, kad rhosus stādīja priekšā Bizantijas imperatoram, pēdējam nebija ne mazākās jēgas par vārda rhoss nozīmi un tāpēc šis vārds tīri formāli ticis ierakstīts līgumā, pie tam kļūdaini, lai maldinoši izmantotu šī vārda normanisko skanējumu, kurā tam bijusi nozīme ‘klaidoņi, cilvēki bez pastāvīgas dzīves vietas’, nevis tautas nosaukums (383).
Arābu rakstnieks Tabarī uzskatījis rhossus par kozāriem (hazāriem), kuriem bijis kaganāts Ūralu kalnu dienvidu nogāzēs, tagadējā Baškīrijā, Kalmikijā, arī Priekškaukāzā, bet balti, burti, sarmati un citi tos uzskatījuši par huņņiem un bijuši pret tiem ļoti naidīgi. Par rhossiem tie nosaukti klaidonības un pastāvīgas dzīves vietas trūkuma dēļ. Bizantijas grieķi zināja par rhossiem pēc Askolda Sneveldsena vazaņķu karagājiena uz Bizantijas galvaspilsētu Konstantinopoli (381).
Hronists Dimeška rakstīja, ka Melnās jūras ziemeļa malā esot septiņas salas, kuras apdzīvojot laupītāji rhossi, kas nepalaižot nevienu tirgotāju kuģi garām neaplaupītu, pie kam tie aplaupot piekrastes ciematus un Bizantijas pilsētas, no kā tad arī dzīvojot. Laupīšanas laikā šie ķerot cilvēkus un pārdodot verdzībā.
Arābu tirgotājs Mukdezī atzina, ka rossu jeb rhosu laupītāji dzīvojot Svēbu (Baltijas) jūras Vabijas (Visbijas) salā, pārdodot vergus un verdzenes. Viņi nearot zemi, nekopjot lopus, nezvejojot zivis, bet pārtiekot tikai no laupīšanas. To viņš varot teikt droši, jo pats esot bijis valdnieka uzdevumā Vabijā pēc baltajiem vergiem, kas esot ļoti strādīgi, kā arī pēc austreņa zemju valdnieku iecienītajām baltajām verdzenēm, kam dzelteni mati un zilas acis kā debesu zilgme. Arābs Edrzī apstiprināja, ka rhossi jeb roši dzīvojot Rhossas pilsētā pie Rhossas upes, ka Rhossas pilsēta no Matehras esot tikai 27 verstu attālumā, ka Materhas pilsēta atrodoties pie kādas lielākas upes ietekas jūrā, bet šī lielākā upe iztekot no Kukaijas (‘Putnu jeb Olu’) kalna, pie kura tad arī dzīvojot šie rhossi (383).
Bizantijas imperators Konstantīns VII (dz. 905. g., imperators 913. - 959. g.) savā rakstu darbā " Par valsts vadīšanu" ir minējis, ka pie Koenugardas krācēm esot sastapušies daudzi vergu laupītāji un vergu pircēji, ka “lejieši tos sauc par plenčeniekiem, krīvitejiem, dolenčiem, lenčiem un citādiem vazaņķiem”, bet rhossi tur nekad arī neesot dzīvojuši (383). Kam tad nu lai tic ?
Krievu vēsturnieks A.Kuzmins esot redzējis vairākus senrakstus, kuros grieķu valodā lietos vārds Rhoss kādas cilvēku kopības apzīmēšanai Mazāzijā, bet kaut kāds Ziemeļa Itālijas vēstures apcerētājs Livturāns esot skaidrojis šo vārdu no grieķu valodas Pontas dialekta jēgas tādu cilvēku apzīmēšanai, kuri bijuši klaidoņi un laupītāji ar sarkanbrūniem matiem, kālab pats paliekot pārliecībā, ka šis vārds nākot no rūtu, rūtēnu jeb rošu cilts nosaukuma, kuri dzīvojuši Transilvānijā ļoti sen un radījuši zemkopības senkultūras, sengrieķu rakstos saukti par rūtēniem (gr. flouirwtehii ‘sarkanmatainie rūtēni’). Huņņi tos padzinuši no dzimtenes, bet romieši pataisījuši par vergiem. Rūtēni aizbēguši no verdzības, apmetušies Rūģenē (Rügen) pie rūģiem un vilčiem, no kā arī paši sākti saukt par rūģiem, jo turienes bijušās Gentes sclovorum ciltis nākušas no senajiem Centrālās Eiropas iedzīvotājiem, nevis no senslāviem, kā daži rakstot. Tās arī esot iesākušas pirmās vīkošanas, braukādamas pa Eiropas upēm, ķerdamas un pārdodamas vergus. Šie draņģeri arī būšot nonākuši Melnajā jūrā pirms normaņu vīkingiem, uzbrukuši Bizantijas kolonijām, bet tai barā bijuši arī rūtēni, kas arī izskaidrojot šī vārda agru parādīšanos rakstos kopš 6. gs, kad Lādogā un Austrumeiropā vēl neesot bijuši ne slovēņi, ne rhossi, ne senslāvi.
Šie rūtēni tad arī esot atbrīvojuši Bizantijas sklavēnus no verdzības, kas sevi esot saukuši par slovēņiem un apvienojušies svētā Svjatoslava vadībā. Nekāda cita sakara rūtēniem jeb rošiem ar slovēņiem neesot. Taču esot "iespējams, un to pierādot gadskaitļi, ka rhossi uzsāka vīkošanu pirms normaņiem, bet vēlāk tika pakļauti normaņiem, pēc tiem - Lādogas slovēņiem", kad lādogieši kļuva patstāvīgi (36). Tātad atkal jauna neskaidrība slovēņu etniskajā biogrāfijā.
Krievu vēsturnieks G.Ļebedevs atzina, ka Rērihu dinastijas pēcteči, Novgorodas kņazi Algurds Trūvārdsens (Oļegs) un Īlavs Rērihsens (Igors) esot bijuši tie, kas tikuši stādīti priekšā Bizantijas imperatoram ar vārdiem ''mēs - no Rhosiem'', kad tie vēl nebija pat iekarojuši Koenugardu, jo nāca pa Vislas un Dņestras upi uz leju, no Prūsijas, ar precēm, ka pēc priekšā stādīšanas pārdoti vergi, kas saukti par Rhoss ‘rošiem’, un atveduši kažokādas, dzintaru, vasku un zirgus, bet tam sekojusi laupīšana un viss pārējais, kas jau tika minēts. "Ja tas ir bijis tā, tad ir visai iespējami, ka tie ir bijuši Bizantijas hronikās minētie Romas vergu rūtēnu pēcnācēji, kas dzīvoja Transilvānijā. Taču to nevar precīzi pateikt, jo normaņu valodā rhoss nozīmēja 'klaidoņi un laupītāji'. Tas gan ir pasakāms jo stingri, ka Kijevas rhosiem nebija nekāda sakara ar Lādogas slovēņiem, kuri tiešām bija cēlušies no Bizantijas militārajiem vergiem, kas pēc atbrīvošanas Svētā Svjatoslava vadībā apmetās Dorestālas cietoksnī, kur tie vēlāk nāca sakarā ar normaņu varjagiem, tā kā Doretālas Svētais Svjatoslavs, Kijevas lielkņazs Svjatoslavs un Dienvidrieteņa Ukrainas pirmais un vienīgais slovēņu kņazs Svjatoslavs bija trīs atšķirīgas vēsturiskas personas, ko bieži aizmirst..." (249).
Kuenugarda (Kijeva) arheologu skatījumā sniedz šo secinājumu apstiprinājumu gan notikumu laika, secības un pieminekļu atšķirību ziņā, jo Kuenugardas apkārtne un tā laika Kijevas ģeogrāfija ir labi izpētīta. Par šiem pētījumu rezultātiem ir uzkrātas izsmeļošas ziņas. Pēc šīm ziņām Olu kalnos blakus lejiešu nocietinājumiem ir atradusies Koena vai viņa priekšteča pils vismaz ap 100 g. pirms Oļega ierašanās Kuenugardā. Tātad tai nebija nekāda sākotnējā sakara ar Lādogas slovēņiem, turklāt Svjatoslāva pēcnācēji savu pirmo cietoksni uzcēla kaut kur tagadējā Ukrainas Republikas Ļvovas apgabalā pēc Kuenugardas cietokšņa uzcelšanas (408). Tādējādi Kijeva nekādi nevarēja būt krievu tautas un Krievijas rašanās centrs.
Kuena jeb Kija cietoksnis atradās augstā Sindas krastā starp labā krasta pietekām Pačupi un Dziļupi. Pačupe vijās ap Krusta kalnu, kura austrumu piekalni Sinda bija pārvērtusi augstā un stāvā kraujā, dalīdama kalnu trīs grēdās ar 5 uzkalniem. Pačupes krastā atradās Lielais Olu kalns, starp Pačupi un Dziļupi - Mazais Olu kalns, bet Dziļupes kreisajā krastā un Jordānas ezeru dienvidaustrumu piekrastē stiepās Sambatas un Abalenes pilskalnu grēdas, strautu sazarotas loku lokiem (skat. shēmu), beznosaukuma kalns, kurā atradās kapsēta svētbirzī, bet aiz Abalenes kalna, gar Jordanu ezeru ziemeļrietumu piekrasti stiepās augstas kraujas. Pretī Pačupes un Dziļupes ietekām Sindas straume dalījās un aplieca palielo Velnu salu. Kreiso seklo apteci, kuras piekraste bija zemāka, sauca par Velna upi. Velnu salā atradās Pērkona svētnīca, pie kuras rīkoja saulgriežu svētku svinības. Labā aptece, kura bija iežmiegta starp dolomītu klintīm, bija strauja un plūda lejup pa kāpņu veida noteces tipa krācēm, kas aizšķērsoja ūdensceļu. Pa Velna upi kuģi nevarēja izbraukt, jo tā bija sekla. Tāpēc kuģus vajadzēja pārvilkt pa sauszemi gar Velna upes krastu. Lejiešu buru kuģu un laivu piestātne atradās Dziļupē un Jordanu ezeros, kuros tajā laikā vēl bija zvejnieku pāļu ciemats, bet tas ticis nodedzināts.
Nedaudz pret ziemeli no Abalenes atradās liels, atklāts ciemats, kura nosaukums nav saglabājies. Rieteņa grēdā atradās dobjais Raganas svētkalns, kurā atrada sēdus mirušu, grezni tērptu sieviešu un bērnu kaulus (408).