Turpinājums

6. Slovēņu pēcnācēji,

sabiedrība un tikumi

Kad bija pagājuši gadi, nomainījušās 4 cilvēku paaudzes kopš slovēņu ierašanās Lādogā, pirmo 200 slovēņu mazmazdēli ieņēmuši vectēvu iesēdētās vietas un radījuši jaunus cietokšņus, tad, ņemot vērā, ka katram no tiem bija 2 - 6 sievas, cik nu katrs spēja uzturēt, bet kuras nebija pastāvīgas, daudzas aizbēga kopā ar bērniem pie saviem radiniekiem vēl brīvajās teritorijās, 922. gadā slovēņu pēcnācēju kopskaitu var lēst ap - 5000 cilvēku, kuri tiešām veidoja Lādogas slovēņu jeb senslāvu cilti. Taču slovēņi arvien vēl dzīvoja katrs sava cietokšņa teritorijā un baidījās iziet ārā neapbruņojies un bez družīnas pavadīšanas.

Slovēņi radīja sev vairākas dzimtas, kas tika izvietotas Baltezera piekrastes Norgardā jeb Ziemeļa pilsētā un Murmargardā jeb Muromā, kuras sauca par ziemeļniekiem, Neigardā jeb Novgorodā, Izborskā, Ižorskā, Polteksjā jeb Polockā, Nuijgardā pie Ņevas, kādā cietoksnī Valdaja novadā, kur atradās kuģu pārvilkšanas, kuģu būves un remonta darbnīcas, bet tā nosaukums nav saglabājies, Dunasrofsteingardā pie Daugavas krācēm, domājams tagadējās Krāslavas pilsētas apvidū, Rhosfofgardā jeb Rostovā pie Donas upes, ja vien tās varēja saukt par ciltīm. Visās šajās vietās bija vīkingu cietokšņi, vairums kņazu bija pārkrievojušies vīkingi, kuri, kā stāsta, bijuši briesmīgāki par pirmajiem slovēņiem.

“Viņi dzīvoja mežā kā katrs zvērs, netīrīgi, laulības tiem nepastāvēja, izvaroja katru jaunavu, ko izdevās nogrābt, rūpējās vienīgi par dēliem, kad tie bija paaugušies, kuri bieži vien tēva nepazina, kāpēc dēla likumīgu pakļaušanos centās pierādīt ar labi zināmajiem vārdiem “es tavu māti...”. Katrai dzimtai, kas sevi dēvēja par cilti, bija sava kņaziste jeb pils ar sētu, kurā tie dzīvoja, slēpdamies no iekaroto tautu dusmām... Viņi varmācīgi vai brīvprātīgi pakļāva pārējās tautas, kuras tur dzīvoja ilgi pirms viņiem, bet pils vadoņus jeb kņazus pieaicināja gan brīvprātīgi vai varmācīgi no malas, jo paši neprata ne dzīvot, ne aprūpēt sevi. Šie slovēņi bija īsti uškurnieki, − ielīda visur, pat aiz Ūrala gar Obas upi esošos ciematus izlaupīja, nodedzināja, zaga cilvēkus kā medījamos zvērus un pārdeva verdzībā Konstantinopolē vai Āzijas valdniekiem, no kā guva lielu peļņu, kurā nedalījās ar saviem saimniekiem vīkingiem kā pienāktos pēc taisnības un likuma, bet noslēpa no tiem” (89).

Ibn Fadlans rakstīja, ka katram slovēnim, kam ir bijusi sava dzīvojamā vieta cietoksnī vai ārpusē, esot bijušas vismaz 2 - 3 oficiālās sievas, bet verdzeņu tik, cik spējis uzturēt. Ja aptrūkuši iztikas līdzekļi, tad verdzenes un sievas esot nogalinājuši kopā ar bērniem un sametuši kopīga kapa bedrē kā sprāgoņas, izņemot oficiālo sievu dzemdētos dēlus, par kuru audzināšanu rūpējušies paši, neuzticot baltajām mātēm. Katram tirgotājam blakus “uz sola sēž baltā verdzene, kas priecē pircējus; katrs pēc savas izvēles var ņemt balto jaunavu blakus gulēšanai jebkurā vietā un laikā, kad un kur vien iepatīkas, arī visu acu priekšā un barā viens pēc otra, pēcāk nodūra.

       Mājlopu, balto vergu un verdzeņu cenas

          arābu sudraba dirhemos 8. - 11. gs

Kņazi un krievu tirgotāji atklāti naidojas savā starpā un ar dēliem svešzemju tirgotāju klātbūtnē par mantu, sievām, bērniem, kuri katrs no savas sievas nākuši. Dēla sievas bija arī tēva sievas, bet tēva sievas bija arī dēla sievas, tā kā asinsgrēks bija parasta lieta. Aizbildums strīdos starp tēvu un dēliem ir apgalvojums, ka viņš, - tēvs, kņazs, varonis, esot taču gulējis ar pēcnieka māti, kāpēc viņš, pēcnieks, esot viņa dēls, bet dēlam esot jāklausa, ko tēvs saka un liek, turklāt jāklausās viņa vārdos, nevis jāskatās viņa darbos, ko darīt dēliem nepieklājoties. Smagāku strīdu gadījumos tēvs dēlam piedraudēja, ka likšot družīnai visu klātbūtnē to izvarot dibenā, kas ne reti tā arī notika pat viesu klātbūtnē it kā tā būtu kāda izprieca...” (249).

Kņaza dēlu ķildas notika bieži un ik reizes izvērsās asiņainos kautiņos. Kņaza dēli tika rēķināti desmitos, nākdami pasaulē gandrīz katrs no savas mātes.Tos saturēt kopā un paklausībā nebija nemaz viegli, turklāt katrs gribēja būt kņazs.

Kad nomira kņazam tuvas dzimtas galva, tad visi sanāca kopā, izsprieda, izlēma dzimtas lietas un ievēlēja jaunu kņazu no vecā kņaza mīļākās sievas dēliem. Dažreiz šīs dzimtas kopā saturēšanai vajadzējis saukt palīgā karadraudzi (375). Pēcteči ieguva mirušā dzimtas galvas vārdu, no kā sākās slāvu cilšu nosaukumi. Mauricijs rakstīja, ka slovēņiem un rhossiem esot daudz kņazu, bet tie neatzīstot kopējo valdību. Bizantijas priesteris Prokopijs piebilda, ka “tie neatzīst nekādu valdību vai kādu citu varu, kā vien paši sevi un savu dzimtu, nevienu citu neturēdami par cilvēku, bet vergs jeb rabjonok ir katrs jaunākais bērns katrā dzimtā” (375).

“Rabjonki (lasi 'verdziņi'), kas bija kaut cik patstāvīgi un pašmīlīgi, bēga prom no kņaza saimes, nejuzdami nekādas radniecības saites, kuras varēja uzturēt ar minētajiem draudiem “es ... tavu māti” kā pierādījumu radniecībai un ar visnežēlīgākajiem sodiem, ieskaitot pašam sava dēla izvarošanu. Aizbēguši gribēja paši kļūt par kņaziem, lai viss būtu pēc viņu prāta. Tam nolūkam vispirms savāca savu družīnu no visādiem salašņām un slepkavām, salaupīja pietiekami daudz mantas un ieroču, izslaktēja kāda novada iedzīvotājus, ierīkoja šajā pustukšajā teritorijā savu cietoksnī, pakāpeniski pakļāva apkārtējos iedzīvotājus, uzbūvēja savus kuģus, uzsāka vergu tirdzniecību, kas austrumzemēs nesa peļņu” (375).

Tā saradās arvien jauni kņazu centri, ap kuriem izvietoja nocietinātās slobodas, jo lielās teritorijās smerdus nevarēja saturēt kopā vietējo cilšu pastāvīgo uzbrukumu dēļ, jo it drīz pienāca laiks, kad tuvā un tālā apkaimē viss bija izlaupīts, nodedzināts, nopostīts, sāka trūkt pārtikas. Par smerdiem kļuva karavīru un verdzeņu dēli un meitas, vergos pārvērstie vietējie iedzīvotāji (latgaļi, ingri, vepsi, valagi u. c.), kurus nepārdeva verdzībā, attiecīgi nosauca par drevļāniem, ja cietokšņi atradās mežu apvidū, par poļāniem, ja cietokšņi apradās meža stepē, par krivičiem, ja tie bija cēlušies no izvarotajām galindu Krīva vaidelotēm u. t. t. Tātad tā sauktie senslāvi bija smerdi (vergi), kuri dzīvoja tikai un vienīgi ap cietokšņiem uzbūvētās slobodās (no latīņu sclove ‘vergs’ + latgaļu 'būda, mītne’) desmitu uzraudzībā. Šīs teritorijas ap pils sētu nebija lielas. Tikai pēc Ivana Bārgā laikiem smerdu teritorijas sāka aizņemt arvien lielākas platības, attālināties no cietokšņiem. Kņazu un viņa karakalpu vardarbīgā un poligāmiskā pašatražošanās bija produktīva, tā kā slovēņu “tauta” tika atražota ātri. Smerdu etniskās saiknes saturēja mātes, riskēdamas ar nāvessodu par kūdīšanu pret kņazu, kuram pielīdēji bija visapkārt. Dzīvoja ārkārtīgi nabadzīgi, pa lielākai daļai šķūņos vai zemnīcās, pārtika no tā, ko varēja nozagt kņaza vai augstmaņa tīrumā.

Tā bija ļoti izkropļota Bizantijas impērijas saimniekošanas sistēma, kurā bijušie vergi kļuva par kņaziem un verdzināja tos, kuri līdz tam nezināja, kas tas ir verdzība.