4. Arheoloģiskie atklājumi
Vecajā Lādogā
Vecās Lādogas arheoloģisko pieminekli atklāja grāfs S.Orlovs 19. gs beigās, meklēdams krievu senatnes pieminekļi - Lādogas slovēņu senpilsētu jeb apmetni, kas krievu hronikās tika dēvēta par "Zemes pilsētu" (Zemļanoj gorod).
Piemineklis atradās dabīgā augšējā terasē pie Lādožkas upītes ietekas Volhovas upē, kur abu upju loki veidoja dabīgu ūdens šķērsli 2/3 lokā ap pieminekli. Piemineklī bija trīs slāņi. Augšējo slāni no apakšējiem slāņiem atdalīja zemes uzbērums. Virs uzbēruma atklāja akmens cietokšņa drupas, kurās bijuši mājokļi, noliktavas, vergu un karaspēka novietnes, pils, krievu baznīca. Zem uzbēruma bija koka nocietinājumi, zemes valnis, puspagraba mājokļi, koka baļķu pils paliekas. Tad atkal zemes uzbērums. Zem otrā uzbēruma atklāja ļoti sena latgaļu ciemata krāsmatas, kurās atrada puspagraba stāvbaļķu celtņu paliekas, bedrīšu un ķemmīšu, kā arī auklas keramikas lauskas, pāri laivascirvju, bultu rozā un brūnganā krama uzgaļus, Pēgrēmas bronzas atrašanās vietas, kuras iezīmēja zaļi vara oksīda plankumi, jo no bronzas kalumiem nekas vairāk nebija palicis pāri.
Vecā Lādoga izrādījās par tādu arheoloģisko pieminekli, kurā "nav nekādu slāvu kultūras iezīmju, bet senlietas un apbedījumi apstiprina skandināvu sāgās un krievu hronikās teikto par vīkingu iebrukumu Lādogā, jo zem augšējā zemes uzbēruma atrastā nocietinātā pilsēta ir nodedzināta. Mājokļu un pils vietās, svētkalna apakšzemes dobumā atrada apdegušus mezocefālu vīriešu, sieviešu un bērnu kaulus, bet visas atrastās senlietas apliecina seno ļitovcu klātbūtni - bronzas un sudraba saktas, kakla riņķi, akmens laivascirvji, bedrīšu un auklas nospiedumu rotātas keramikas lauskas” (327).
G.Korzuhina izpētīja Vilku salas un Lādogas ezera piekrastu pieminekļus, atrada nodeguša ciemata krāsmatās apdegušu cilvēku mezocefālos galvaskausus (koef. 72,2 - 73), pie kam vīrieši, sirmgalvji, sievietes un bērni iepriekš nogalināti - visi galvaskausi ielauzti ar āvu, dažiem skeletiem ribu starpā iestrēguši bultu uzgaļi un dzelzs dunči. Blakus ciemata krāsmatām atrada dažus apbedījumus laivās, vienu pat ļoti krāšņu - tajā bija zelta dirhemi, bronzas un sudraba senlietas, kādas bija raksturīgas tikai vīkingiem, blakus bija apbedīta zirga kauli. Radiokarbona mērījumi pierādīja, ka koka cietoksnis, kas aptvēra divus savienotus uzkalnus, ticis nodedzināts mūsu ēras 850. gadā. Virs nodedzinātās pilsētiņas drupām uzbērts ap 20 - 40 cm bieza, izlīdzinoša zemes kārta. Virs uzbēruma 752. gadā uzcelts jauns, neliels koka nocietinājums, kurā atrada vīkingu senlietu depozītus. Blakus jaunajam nocietinājumam bija līdzenuma bedru kapi, kuros nelaiķi bija apbedīti laivās. Laivās guldīti nelaiķi, kuru cefalitātes koeficients bijis 69,7 - 72,5. Kādu pusjūdzi tālāk bija vienkārši bedru kapi, kuros nelaiķi guldīti izstiepti uz muguras, bez jebkādas noteiktas orientācijas pēc debespusēm. Tajos apglabāto cilvēku galvaskausi bija brahicefāli - cefalitātes koeficienti attiecīgi 79,8 - 82,5.
Aiz svētkalna atklāja uzkalniņu uguns kapu lauku. G. Korzuhina secināja, ka vīkingi nodedzinājuši seno latgaļu pilsētiņu, uzcēluši jaunu, ka brahicefālie cilvēki, acīm redzot, ir bijuši Lādogas slovēņi.
Lādogā tika uzcelts jauns cietoksnis pie tagadējā Paramonova strauta, kam blakus tika uzceltas slovēņu kazarmas un sotņika Vadima nams. Par slovēņu stāvokli Rēriha Rērihsena vadītajā cietoksnī var spriest pēc šādām zinātnieku atziņām.
E.Meļņikova atrada pierādījumus tam, ka Paramonovu vārdam ir vairākas vēsturiskas saknes. Pirmkārt, Novgorodā bija ''Paramoņu pagalms''. Otrkārt, senajā normaņu valodā ceļiniekus sauca par farimeun, klaidoņus − par ross, bet sengrieķu valodā par paramovaii sauca augsti stāvošu personu miesassargus, no kā izriet, ka šis nosaukums būtu tulkojams kā vīkingu konunga ‘Miesas sargu pagalms’, respektīvi, vieta, kur tie dzīvoja un rīkoja kara spēles. Tātad slovēņi vēl nebija vis saimnieki Lādogā, bet pakļāvās normaņu un Rūģenes vīkingiem (275).
96. attēls. Vīkingu cietoksnis, slovēņu apmetnes (Kņaza sala, pils, kapi), latgaļu ciemati [C], kapsētas un svētvietas, kauju vietas un citu pieminekļu izvietojuma shēma Vecās Lādogas novadā pēc arheoloģiskajiem pētījumiem.
Kādus 50 km pret dienvidiem no Aldeigjuborgas atradās slovēņu jaunās apmetnes: Volhovas upes Koņaza salā, kur bija mājokļi, harēms, saimniecības ēkas, vergu apmetne, un pils ar sētu Volhovas upes Pobedīščes (‘Dižās uzvaras’) jeb bijušā Vilku salā, kamēr pašā Volhovas grīvā saglabājās latgaļu Raganas svētkalns, vīkingu un slovēņu neiekarots pilskalns.
Šo vietu vīkingi un slovēņi sauca par Velnu pussalu, jo tur esot bijuši ierīkoti tādi svētkalni, ka tajos gaudojis vējš, gaudoņa bijusi sadzirdama, iebraucot Volhovas upē no ezera vai no upes ezerā jau pa gabalu. Slovēņi un vikingi baidījušies tuvoties šai vietai, kālab tā saglabājusies nenopostīta.
Ap latgaļu cietoksni bija augsts uzbērums, stāvbaļķu dubultais žogs ar akmeņu pildījumu starpā, vairāki torņi. Bijusi tikai viena ieeja pa paceļamo tiltu. Krāču dēļ laivās nevarēja piekļūt, bet zem bultu lietus kājnieki netika klāt.
Kņaza salas ziemeļu gala Vlajoku un Asiņainā strauta satecēs atradās karātavas, kurās pakāra nepadevīgos latgaļus un vepsus. Tur bija milzīgi masu kapi, kuros apbedījumi bijuši pavirši. Trešā masu slepkavību vieta bija Pobediščē. Tur sākumā ir bijuši latgaļu ugunskapi un vepsu akmens krāvumu kapi. Tad parādījušies guļkapi, daži vīkingu apbedījumi laivās, bet kapulauka vienā malā bijuši masu kapi, kuros līķi samesti kaudzēs. Slovēņu kapsēta atradās aiz Vlajoku strauta, kuru slovēņi nosauca par Zākļuku. Zākļukā tika uzcelta pirmā krievu baznīca Lādogas latgaļu galā.