Turpinājums1. Sešas hipotēzes par Krievijas
un krievu tautas taisīšanu
Pārbaudot M.Zonenbergas piezīmēs rakstīto par krievu laiku aizvēsturi, krievu tautas, uzsveru - tautas, nevis etnosa jeb nācijas, un Krievijas impērijas taisīšanas aizvēsturi, salīdzinot tos ar mūsdienās sarakstītajiem viedokļiem, nāk priekšā vēstures apraksti, kuru aizvēstures sadaļas divi simti gadu garumā tika aizstātas ar nepierādītām, pa lielākai daļai sadomātām hipotēzēm. Te sešas no tām.
Pirmā hipotēze. "Krievu tauta un Krievija izauga no senslāvu ciltīm, kuras apdzīvoja Austrumeiropu no laika gala. Vēlāk viņu zemes iekaroja balti. Taču krievu kņazi prata tās atdabūt” (70). Tā tika radīta Padomju impērijas ideologu vadībā un pilnīgāk tā tika definēta enciklopēdijās šādā redakcijā:
“Krievi (pašnosaukums ruskije) ...cēlušies no austreņa slāvu ciltīm, kas 1. gt 2. pusē dzīvoja KPFSR Eiropas daļas Rietumos un vidienē. Etnoģenēzē piedalījušās daudzas baltu, somugru, irāņu, tjurku un citas ciltis. 9. - 12. gs Kijevas Krievzemes ietvaros tās konsolidējās senkrievu tautībā... Pati krievu tautība konsolidējās 14. – 15. gs Lielās Novgorodas zemē un Volgas – Okas upju starpā cīņā pret mongoļu – tatāru jūgu” (88).
Otrā hipotēze. "Krievu tauta un Krievija izauga no kādas somugru cilts, kas kopš epipaleolita dzīvoja Austrumeiropas vidienē un ziemeļa daļā... Balti bija viena no šīm senslāvu dzimtām pakāpeniski izaugusi par nelielu cilšu grupu, kas izdalījās no somugru kopienas pēc krieviem un apmetās dzīvot Baltijas jūras piekrastē, izspiezdamas no dzimtajām vietām somugrus un krievus” (495).
Trešā hipotēze. "Pēc gotu varenības sabrukšanas mūsdienu Ukrainas teritorijā no Romas un Bizantijas verdzības atbrīvotie dažādu tautu cilvēki sāka apgūt jaunas teritorijas. Tajā pašā laikā no mūsdienu Polijas teritorijas izkustējās citas bijušo vergu dzimtas... Slāvi ienāca Austrumeiropā pēc huņņiem un avāriem, taču viņi ne tikai klejoja, bet arī apmetās ar ģimenēm jaunās vietās. Slāvu migrācija 6. - 7. gs aptvēra lielu daļu Eiropas: viņi pamazām kolonizēja Balkānu pussalu, Čehiju, Slovākiju un Vāciju līdz Dānijai, bet rītausmas Eiropā tie sāka iespiesties Dņepras (Sindas) baseinā. Slāvu migrācija uz Dņepras (Sindas) baseinu izšķīra Austrumeiropas baltu likteni, jo laikā no 6. gs līdz 14. gs slāvi viņus asimilēja. Taču balti neizzuda ātri: Dņepras upes baseinā, pat tajās vietās, kur tika atzīmēta senslāvu teritorija, baltu senie kultūras pieminekļi saglabājās neskārtie līdz 14. gs, tā kā līdz pat šim laikam nav īstas skaidrības par to, kā slāvi nokļuvuši tik tālu ziemeļos, − jānoskaidro nākotnē" (522).
Ceturtā hipotēze. "Krievija tapa taisīta varmācīgi, neatlaidīgi, ļoti sistemātiski un briesmīgi nežēlīgi izkaujot pirmiedzīvotājus, kuri nebūt nebija senslāvi, bet gan balti, somugri un dažas citas tautas, kuras pēc huņņu iebrukuma nonāca vienveidīgo eiropeīdu (baltu, somugru) areālā. Tātad Krievijai nemaz nebija un nevarēja būt savas etniskās bāzes, krievu tauta tapa taisīta varmācīgi no citu tautu izvarotajām sievietēm un verdzenēm. Lai kā arī to noliegtu daži Krievijas gudrinieki, tāda šausminoša aina paveras seno rakstu, hroniku, arheoloģisko pieminekļu un kapu lauku pētniekam visā Krievijas impērijas teritorijā, ja vien viņš nav akls vai fanātisku aizspriedumu pilns" (111, N.Avenariuss)
Piektā hipotēze. "Krievu tautu taisīja, šausmīgi varmācīgi iekarojot Austreņa Eiropas ziemeļa rieteņa baltu un somugru ciltis normaņu vīkingu konungu vadībā, kuri kļuva par pirmajiem krievu kņaziem, bet Kijeva nekad nav bijusi seno krievu cilšu apdzīvots apgabals, nebija arī plaši izdaudzināto senkrievu cilšu” (526).
Sestā hipotēze. "To varēja izdomāt vienīgi Viņa Imperātoriskās Augstības Krievijas Imperatora Nikolaja Pirmā ienaidnieki, jo kopš senseniem laikiem Krievijas teritorija bija apdzīvota, un to apdzīvoja krievi un pilsētās valdīja krievu kņazi. Vienīgi tad, kad lietuvieši uzkundzējās un valdīja pār Krieviju varēja tur ienākt kāda viņu cilts, jo citādi nav bijis tāda laika, kad kāds cits būtu valdījis Krievijā, kā vien krievu pašu kņazi” (111).
Krievu tautu un Krieviju radīja no verdzības Bizantijā normaņu vīkingu atbrīvotie 200 sklāvīni jeb bijušie militārie vergi, kas tagad ir pazīstami ar slovēņu vārdu. Tātad pētot krievu laiku aizvēsturi, nākas pievērsties minēto 200 nelaimīgo, bet ļoti kareivīgo, karam turēto un karam apmācīto vīru dzīves stāstam.