1. Normaņu vikingu
kustības sākšanās cēloņi
Pirmās rakstītās ziņas normaņu sāgās par vīkotājiem* ir rakstītas 610. gadā un stāsta par rūģu (bijušo Gallijas vergu) cilvēku mednieku kustību, kurā laiku pa laikam iesaistījās Zviedrijas dienvidu gala un Dānijas normaņi kā līdzbraucēji, lai iegūtu peļņu vergu tirdzniecībā ar Bizantiju, slavu un varenību neparastajos, dzīvībai bīstamajos piedzīvojumos. Normaņu patstāvīga vīkošana sākās 793. gada 8. jūnijā ar normaņu un rūģu jūras pirātu kopīgu un sekmīgu iebrukumu Lindisfarnas salā un ar Kutberta vīriešu klostera izlaupīšanu. Šo dienu uzskata par normaņu vīkingu masveidīgās kustības pirmā perioda sākumu.
Normaņu vīkingu kustība turpinājās līdz Hastingas kaujai Britānijā 1044. gada 14. oktobrī, pēc kuras Rietumeiropā par vīkingu rhosiem33, kā viņi sevi dēvēja, jeb varjagiem34, kā viņus dēvēja krievi, nekas vairs nebija dzirdams, kaut gan viņi savas kustības viena gada laikā apgrieza Eiropu ar kājām gaisā un turpināja vīkot Austrumeiropā, bet viņu uzbrukumi palika arvien retāki un retāki, jo bija beidzies despotisko uzurpātotu laiks, sāka veidoties dāņu, zviedru un norvēģu etnosi, kas sakrita ar šo tautu pirmās nacionālās pašapzināšanās laiku un cīņu par pašsaglabāšanos.
Par vīkingu kustības vēsturi var atrast izsmeļošus aprakstus zinātniskajā un zinātniski populārajā literatūrā (piemēram, 191;249;359; 366;400).
Normaņu vīkingu kustības sākums notika laikā, kad Skandzā valdīja karalis Skaistmatis Haralds Pirmais, kurš sāka dibināt normaņu politisko kopību un apvienot normaņu ciltis kopīgā valstī. Normaņu cilšu apvienošana notika vardarbīgi un turpinājās vēl pēc viņa nāves līdz 13. gs m. ē., bet 995. - 1000. gadā tik pat vardarbīgi karaļi un konungi ieviesa kristietību, kam bija arī sava pozitīvā vēsturiskā nozīme, proti, pasargāt Skandināvijas tautas no Svētās Romas impērijas virskundzības. Normaņu kristīšana notika karaļa Olafa II Haraldsona valdīšanas laikā piespiedu kārtā.
Vīkingi bija jauni un vidēja vecuma uzņēmīgi cilvēki, kuri tika atstumti malā no īpašuma tiesībām kā kopienu jaunākie dēli jeb iegātņi, bet nevēlējās kalpot vecākajiem brāļiem vai sievas tēva ģimenei kā vergi, nevēlējās arī iesaistīties kristīto ķēniņu savstarpējā cīņā par virsvaru, neatzina kristietību. Kustības pamata mērķis bija meklēt brīvas lauksaimniecībai noderīgas zemes, iekrāt mantu un zeltu, meklēt asus piedzīvojumus un attīstīt maiņas tirdzniecību gan ar dzīvo preci (vergi, zagti mājlopi), gan ar nedzīvo preci (zvērādas, labība, dārglietas, rotas). Tātad tā bija jaunu, nemantīgu cilvēku sociālā protesta kustība, kura izvērsās visbriesmīgākajās formās.
Kustībā piedalījās gan brīvie cilvēki (bondi), kuri bija spiesti meklēt jaunus ienākumu avotus un lauksaimniecībā izmantojamās brīvās zemes, daudzi dižciltīgi konungi un jarli (karavadoņi), kuriem nebija pietiekamu līdzekļu, lai noturētos pie varas un teikšanas, cilvēki, kam nebija vēlmes piedalīties ķēniņu un kopienu konungu savstarpējā cīņā, jo viss gāja uz despotismu bijušās kopienu demokrātijas vietā, ko šie cilvēki nevēlējās, cilvēki, kas kāda iemesla pēc − laupīšana, slepkavība, nepakļaušanās tēvam − tika vajāti.
Vīkingu kustību var iedalīt vairākos periodos, kuri atšķiras ar kustības plašumu, vīkotāju rīcību, kustībā iesaistījušos un dažkārt vardarbīgi iesaistīto cilvēku skaitu.
=========================
* no svīdru vārda vīks, kam atbilst latgaļu pagasts, tātad vienai dzimtai piederošās zemes