3.st saturs
2. Vīkingu kustības
periodi un notikumi
Ņemot par pamatu vīkingu kustībā iesaistījušos cilvēku skaitu un draņģu ģeogrāfijas paplašināšanās tendences, turpmākos notikumus Skandināvijā un Eiropā, vīkingu kustību var iedalīt 8 periodos.
Pirmais periods (793. - 833. g., 40 gadi).
Stihiski izveidojušos bruņotu desmit vīru un simt vīru vienību ļoti aktīvi uzbrukumi kaimiņu teritorijām 1000 - 1200 km rādiusā no Skandināvijas dienvidu piekrastes, Rūģenes pussalā, Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā un Baltijas jūras salās uzceltām slepenām un apsargātām apmetnēm jūras buru kuģos, ietverot Britu salu ziemeļa piekrastes, Vīlandes pussalu, Vācas gala Baltijas jūras piekrasti no Reinas upes līdz Elbas upei, Franciju no Hāronas upes līdz Luāras upei, Īrijas salas piekrastes un Ziemeļjūras salas. Iebrucēju kopskaits bija ap 16500 bruņotu vīru, kuri veidoja patstāvīgas simtnieku un desmitnieku kaujinieku vienības ar patvaldonīgu konungu priekšgalā. Galvenā kārtā aplaupīja baznīcas un klosterus. Sevišķi izcēlās mežonīgumā konunga Gotfrīda kaujinieki. Viņi pilnīgi izlaupīja un iztukšoja Frīslandes piekrastes 810. gadā. Šajā laikā notika normaņu nostiprināšanās neapgūtās ziemeļa zemēs, militāro vergu srbi un sklovenii atbrīvošana Bizantijā, srbi kolonijas dibināšana tagadējā Dienvidslāvijā, kur nodibināja savu karalisti ar vergiem un vergu tirdzniecības centriem.
Tika iekarotas Islandes salas un tajās nometināti zemkopji. Kopš tā laika Islandē saglabājās baltu civilizācijas relikta tauta normaņi, kas saglabāja seno svīdru valodu un tikai daļēji sajaucās ar sāmiem, salīdzinot ar zviedriem, kas brīvprātīgi sajauca savu tautu ar svešiniekiem, zaudēdami pat savu seno svīdru valodu.
Arī Skandināvijā paplašinājās aramzemes platības, nolienot mežus. Tālākajā kustībā aramzemes iekarošana un apgūšana gāja plašumā un skāra kuršus, Igaunijas un Piejūras latgaļus, jo tika ievesti saāmi, kas tika izvietoti nocietinājumos pie upju krācēm, kur nācās vilkt laivas pa sauszemi. Tā radās ingeri, igauņi, vepsi, līvi u. c. ciltis, kas cīnījās par vietu zem saules no jauna iegūtajā dzimtenē..
Tika nodibināti vairāki starptautiskas nozīmes vergu tirdzniecības centri Eiropā. Vislielākie vergu tirdzniecības centri atradās Krakovā, Prāgā, Budapeštā, kur atradās Romas impērijas bijušās Dāķijas kolonijas leģionu cietokšņi, Lādogā (750. g.), līvu ciematā pie Rīdzenes upītes ieteces Daugavā. Tika apgūts ūdensceļš pa Vislu, izveidots poļu pirmā pana Leha cietoksnis Leha vārdā pārsauktajā sembru pilskalnā, no kura sākās pakāpeniska sembru iznīcināšana. Lādogā tika ievesti bijušie Bizantijas sklavīni, kurus vīkingi atbrīvoja no verdzības un kuri kļuva par austreņa baltu cilšu iznīcinātājiem, krievu tautas un krievu zemju taisītājiem. Tāpēc normaņu vīkingi tiek uzskatīti par Polijas, Morāvijas un Krievijas valstu izveidošanās iniciatoriem.
Kustībā turpināja aktīvi iesaistīties Rūģenes rūģi un bodri, citas Gentes sclovorum, kuras saskatīja šai kustībā iespēju tikt pie savas dzimtenes, kas nebija ne viņu tēvija, ne dzimtene, pie mantas un varas, panākot to ar vīkingu spēkiem, niecīgiem pašu līdzekļiem, bez darba un gudrības, iesaistīdamies vīkingu draņģēs kā sabiedrotie.
Otrais periods (834. - 863. g., 30 gadi).
Kustība gāja plašumā gan iebrucēju skaita, gan iztaupīto teritoriju attāluma ziņā, proti, iebrucēju skaits bija divkāršojies (6 - 10 tk karotāju), iesaistot kustībā slovēņus, dāņus, rūģus, itāliķus, frankus, angļus, sakšus, sāmus. Braucienu attālumi pieauga līdz 3000 km rādiusam. Šajā periodā sarīkotajās nepārtrauktajās draņģēs izlaupīja Baltijas baltu zemnieku kopienas, arābu kaganātus Spānijā, Sicīlijas salu, Itālijas piekrastes un Francijas dienvidu provinces, Lielbritānijas salas jūras piekrastes. Notika pirmais uzbrukums Bizantijas galvaspilsētai Bizantijai. Tajā laikā trika atbrīvoti no verdzības militārie vergi sklavīni - nezināmas izcelsmes Gentes sclovorum. 200 sklavīnu, kuri tika dēvēti par slovēņiem, nometināja Lādogas ezera Vilku salā ierīkotajā cietoksnī, bet Sibīrijas baltu izcelsmes vergus, kas sevi dēvēja sengrieķu rakstos minētajā srbi vārda un vēlāk tika dēvēti par serbiem, nometināja bijušās umbru cilts venetu jeb ventu dzimtenē un vienīgajā tēvzemē, kuru tagad dēvē par Denvidslāviju. Tur nodibināta valstiņa, kurā iegāja illīru cilts bijušie vergi horvati un c. bijušās vergu dzimtas, kurām bija baltiska izcelsme.
Tika ierīkotas nocietinātas un apsargātas bāzes Baltijas jūras salās, Rīdzenē, Sēnas un Luāras grīvās, Prūsijā (Vislas grīvas salu cietoksni Elīni atņemot prūšiem), Ģentē un citās vietās. Ja agrāk grāba baznīcu un muižnieku dārglietas, tad tagad pievērsās vergiem, mājlopiem, labības krājumiem.
Ieradušies Apoles cietoksnī, tie pieprasīja verdzenes, zeltu, mājlopus, sevišķi zirgus, bet tika sakauti, bēga uz saviem kuģiem ko kājas nesa un devās jūrā ko buras nesa, pamezdami jau agrāk salaupītās bagātības un vergus. Bija jābaidās arī no kuršu atriebības, jo kuršiem bija pašiem savi ātrgaitas jūras kuģi. Kurši bija pazīstami kā labi jūrnieki un karotāji, kas nerimās tikmēr, kamēr neatguva vikingu laupījumu, turklāt kuršu pārziņā bija jūras līcis līdz Sāmsalai, tā ka nekas cits neatlika, kā vien tumsas aizsegā atgriezties Zviedrijā.
Šajā periodā izcēlās vīkingu konungi Olafs un Torvalds. Izkalpojies par karaļa nodokļu vācēju saāmu apdzīvotajos novados, Torvalds sāka nodarboties ar privāto reketu, kļūdams par patstāvīgu vīkingu konungu, iesaistot kaujinieku vienībās saāmu cilts kvēnu (nākamo somu un karēļu senču) jaunekļus. Viņam izdevās radīt pat kvēnu un normaņu kopīgas valsts iedīgli, kurš pastāvēja gandrīz 50 gadus tagadējās Somijas vidienē, kamēr baltiskās cāmu ciltis, ingermanlandieši jeb ingri vai ingeri, vepsi, līvi un nākamie igauņi izrādīja nopietnu pretestību. Tā būtībā bija kundzības uzturēšana pār cāmiem, saāmu izdzenāšana pa vietām, kur atradās viņu cietokšņi. Sajaucoties ar baltiem, no šiem saāmu vīkotājiem tad arī radās, karēļi, igauņi, līvi un vepsi, somi, udmurti, mari, ingri u.c. Austrumeiropas somugru tautas.
Vēsturiskā perspektīvā kvēnu valstiskums lika pamatus somu etnosam un viņu vēlākajam valstiskumam, Somijai, paātrināja somugru cilšu migrāciju uz latgaļu piejūras novadiem, latgaļu sajaukšanos ar somugriem. Atkarībā no viena vai otra substrāta skaitliskā pārsvara, sāka veidoties minētie jaunie somugru etnosi.
Torvalda uzbrukumi radniecīgajām baltu ciltīm nav izprotami, jo, kā liecina senās Edas, Torvalda iebrukumi Baltijā bija neizsakāmi asiņaini un slepkavnieciski, kamēr ar svešiniekiem viņš draudzējās. Kur gāja pāri Torvalda ordas, tur esot palikusi kaila zeme bez neviena cilvēka, jo visus darbaspējīgos cilvēkus saņēmuši gūstā un pārdevuši verdzībā, bet vecos ļaudis, precētās sievas un bērnus esot nogalinājuši, mājas un ciematus nodedzinājuši bez jebkāda saprotama iemesla.
Vīkingu kuģi devās augšup pa Vislu, kuģus pārvilka pa sauszemi uz Tisas un Tīras (Dņestras) upi, uzbruka sarmatiem, sibīriem, sembriem, sudāviem, izlaupīja viņu kopienas pēkšņos iebrukumos, savāca gūstekņus vergu tirdzniecībai. Tad devās pa Tisu vai Dņestru uz leju, nonāca Melnajā jūrā, Melnās jūras dienvidu piekrastes pilsētās, kurās tūdaļ pārdeva gūstekņus par vergiem, salaupītos mājlopus, sevišķi slavenos sudāvu un prūšu jājamos zirgus, zvērādas, vaska rituļus, maizes labību, medu. Šīs mantas salaupīja pa ceļam upju piekrastēs, kur rīkojās līdzīgi Torvalda bandām. Tāpēc vietējie iedzīvotāji meklēja patvērumu drumos apslēpušos sīku upīšu un strautu vai ezeru piekrastēs. Upju ūdensceļu malās apdzīvotās vietas pakāpeniski izzuda - kur ciematus nodedzināja paši, kur to izdarīja vīkingi draņģu laikā. Šīs teritoriālās izmaiņas bija pa prātam poļiem un krieviem, kuri rīkojās līdzīgi vīkingiem, kad palika vieni. Tas bija pamata iemesls, kādēļ krievu un poļu kņaziem tik ātri izdevās pakļaut Austreņa Eiropas baltu ciltis un sembrus, kamēr nākamie slāvi vīkoja kopā ar normaņu vīkingiem un iedzīvojās modernos ieročos un bagātībā. Šajā laikā vīkošanā tika iesaistīti no verdzības atbrīvotie roši un nometināti pie Sindas upes Rosas ietekas, kur tos komandēja kāds rosis Kvens.
Neviens vēsturnieks nav spējis izskaidrot, pēc kādiem morāles principiem rīkojās normaņu vīkingu konungi un viņu draņģeri, kāpēc viņi bija tik nežēlīgi pret brīvajiem cilvēkiem un saviem ģints brāļiem, bet rādīja atbrīvotāju un draugu ģīmjus bijušajiem vergiem, dažādiem svešiniekiem un salašņām, kamēr baltu izcelsmes vergus un verdzenes no jauna pārdeva verdzībā. Šīs atbildes vietā var atrast noklusējumus, parādot vīkingus kā brīvos tirgotājus un dažādi pārspīlējot kustības nozīmi no vienas puses, un noliedzot vīkingu lomu Polijas un Krievijas izveidošanā.
Perioda vidū sākās kuģojumi pa Daugavu. Starpposmā starp tagadējo Daugavpili un Polocku tika uzcelts cietoksnis Drelleborha, galvenā vergu (dreļļu) sapulcēšanas un savākšanas vieta Baltijā, tālākās pārsūtīšanas nometne, kurā tika savākti latgaļu, kuršu, sēļu, ingeru (ingru, ingermanlandiešu), līvu un vepsu izcelsmes vergi. Daži zinātnieki Drelleborhā saskata nākamās Krāslavas pilsētas iedīgli.
Balto vergu tirdzniecība bija ļoti ienesīga austrumzemju tirgos. Ja par pienīgu govi maksāja 35, aitu un cūku 10, spēcīgu jaunekli 100, tad par balto, dzeltenmataino verdzeni dabūja 15000 arābu dirhemu (525 - 650 kg sudraba).
Normaņu vīkingi bieži vien tīri vardarbīgi iesaistīja kustībā gūstekņus, piešķirot tiem bāžu apsardzes un karotāju lomu. Kustības dalībnieki apvienojās vēlētu konungu vadībā. Konungu Ragnāra, Lodbjorga, Bjerna Ernsīda Dzelzssāna, Hasteuna, Torķeļa, Gotfrīda, Vējlanda, Jitlandes un Rūģenes Rērihu vienībās bija 100 - 150 kuģu, katrā kuģi 10 - 20 vīru. Sevišķi ļaunprātīgi cilvēku slepkavas bija Olafa, Torvalda, Ragnāra, Dzelzssāna, Sīgtrūga, Hvitāra bandu draņģeri, kuru vairums nāca no bijušajiem Romas un Bizantijas impēriju militārajiem vergiem jeb sklavēniem.
Iekarotajās teritorijās iekārtoja savas muižu kopienas. Olafs Kvītārs Asiņainais, Sīgtrūgs un Ivars kļuva par Īrijas zemju konungiem, bet Rietumeiropā par slavenību un feodāli kļuva vīkingu konungs Hasteins, kas pazīstams ar grāfa Šartrska vārdu. Viņa pēcteči iekundzējās arī Baltijā, kur tie pazīstami arī ar grāfu Šatsku vārdu. Te nu jums ir baltu ciltsbrāļi normaņi !
Trešais periods (864. - 891. g., 27 gadi).
Paplašinājās iebrukumi Britu salās un Īrijā, kur vietējie iedzīvotāji tika padzīti un ierīkotas normaņu kolonijas, kā arī Baltijā, visā Austrumeiropā, kur sākās Lādogas slovēņu un Kijevas rhosu iekundzēšanās vīkingu cietokšņos.
Tas notika 859. - 862.gadā, kad tika atvērts balto vergu un verdzeņu tirdzniecības ceļš no Birkas Zviedrijas dienvidos uz Bizantiju caur Lādogu un pa Sindu (Dnepāru) uz leju. To sauca par Gardāraustrwēg, 'ar cietokšņiem nostiprināto austreņa ceļu'. Laikā no 750. g., kad ieradās pirmās Torvalda vienības Lādogā, līdz 860. g. tika ierīkots Lādogas Vitaholmāras ('Dzīvības ceļa') Aldeģuborgas cietoksnis, Dūnās Ūstaholmāras ('Daugavgrīvas piejūras') cietoksnis, Daugavpils Aiforas (vieta upes piekrastē, kur varēja sākt burot) balsta punkts un Palteskjas (Polockas) cietoksnis, Kēnigsbergas, Holmgardas (Novgorodas), Čerņīgovas, Kaēna jeb Kija Garda (Kijevas), Sudalārgardas (Suzdaļas) un citi balsta cietokšņi, kuros par algotņiem kalpoja gentes Sclovorum, huņņu un baltu izcelsmes karotāji, turklāt saradās daudz līdzskrējēju.
864. gadā tika atklāts ceļš pa Volgu, izveidojot papildus laivu pārvilkšanas punktus Valdaja augstienē, kur atradās Vitaholmāras jeb ‘Galvenais dzīvības uzturēšanās ceļa kalnup’ balsta punkts, kas kļuva par vergu pārsūtīšanas un galveno laivu pārvilkšanas starpcentru, kā arī Rhostofas (Rostovas ‘klejotāju atpūtas jeb svešu kuģu stopošanas, aplaupīšanas vietu’), Moramārgardas (Muromas jeb ‘muromu un māru zemju pilsēta’) un Berdaholmāras (Berdas) cietoksnis hazāru kaganātā. Berdaholmāra bija austreņa zemju aplaupīšanas centrs un tāpēc tika sevišķi apsargāts. Tā apsardzē iesaistīja hazārus, ungārus, pečeņegus, Jilgas (Volgas) bulgārus jeb tatārus.
Volgas augšteces ūdensceļu sauca par Ulfshīlu ‘Vilku meža (ceļu)’. Rostofas (Sarkano Akmeņu) cietoksnis savu nosaukumu dabūja no tam, ka tas tika uzcelts pie Rofssteinas jeb Sarkano akmeņu krācēm. Dņepras nosaukums nāca nevis no kādas austreņa tautu valodas, bet gan no vīkingu mutes, jo viņi dēvēja burās kuģojamo Sindas upes daļu no Smoļenskas (Smōlēnskjas) līdz Melnajai jūrai par Dnepārhīlu, t. i., ‘pāris diennaktīs (ātri) veicamo ūdensceļu’.
Tika apgūts ceļš apkārt Skandināvijas pussalai pa Ziemeļa Dvinu (Daugavu), kuru sauca par Vīnu, un tās lielākajām pietekām. Kādas lielākas Vīnas pietekas deltā atradās Ustavīnholmas cietoksnis (kr. ustj ‘delta’), kura patiesā vieta vēl nav īsti zināma un pētīta, bet tur, kur tagad atrodas Arhangeļskas pilsēta, bija vīkingu Biamārholmas jeb Biavitholmāras cietoksnis (*holm- 'kalns', *mār- 'jūra', *bia- 'dubults': tātad ‘pilsēta divos pakalnos jeb krastos’). Ceļš ziemeļa cilšu un ziemeļa piemaru aplaupīšanai nu bija vaļā. To sauca par Biamāraiforhilu, t. i. Biamāras burājamo ceļu, bet pašu ziemeļa piemaru novadu sāgās sauca par Vīnu, gluži tāpat, kā nosauca pirmo Ziemeļa Amerikas koloniju. Tātad šajā vārdā nebija noģieduma ‘vīns’, bet gan noģiedums ‘vinnēt, pieveikt, spēt, varēt’.
874. gadā tika iekarota un pakļauta Islande, salas Ziemeļa Ledus okeānā.
Notika nikni iebrukumi Francijā. Parīzes blokādē piedalījās ap 700 kuģu un 40000 vīru liela vīkingu armija un flote. Šie iebrukumi pilnīgi sagrāva franku impēriju, sadalot to 4 daļās, atdalot Vācas zemes atsevišķā autonomā pavalstī. Mecas klosterī dienu un nakti skanēja zvani un lūgsnas ''... a furore Normannorum libera nos, o Domine !'', t.i., ".. un no normaņu cietsirdības pasargā, ak, Dievs !"
Trešais periods noslēdzās ar pirmajām vīkingu sakāvēm. Austreņa Frankonijas normaņu izcelsmes karaļa Arnulfa karaspēks sagrāva galveno vīkingu apmetni Lepenē. Bavārijas un Saksonijas bruņinieki niknās sadursmēs apkāva ap 9000 dažādu tautību vīkingu un atņēma tiem 16 karogu, salaupītās bagātības 2 mlj drahmu vērtībā, vairāk par 750 baltu gūstekņiem, kurus tie nepaspēja pārdot verdzībā.
Ceturtais periods (891. - 920. g., 30 gadi).
Šo laiku raksturoja Alfrēda Lielā rekonkista, attiecību nostabilizēšana ar dāņu vīkingiem un karaļa konungiem.
Francijā nodibinājās normaņu Normandijas hercogiste.
Laupīšanas kampaņās piedalījās ap 10 - 15 tk vīru.
Vīkingu kustībā iestājās apsīkums, jo sākās karaļa krēsla un varas dalīšana pašu vīkingu konungu starpā, tika atjaunotas un nostabilizētas samērā demokrātiskas zemnieku kopienu tiesības. Norvēģija atdalījās atsevišķā karalistē. Tajā par karali kļuva vīkingu konungs Haralds (Hārfarg), kuram bija piesauka Skaistmatainais.
982. gadā tika atklāta Grenlande un tajā nometināti saāmi, bet 985. - 995. g. tika atklāta Ziemeļa Amerika, kur jūrās piekrastē tika ierīkota vīkingu kopiena Vīnlande. Amerikas atklājēju vārdi ir palikuši nezināmi, jo ceļojums notika no Grenlandes salas, kurā atradās vēl viena vīkingu un saāmu kolonija. Tā saāmi nokļuva Ziemeļa Amerikā.
Piektais periods (920. - 950. g., 30 gadi).
Izmainījās vīkingu kustības forma - atteicās no vardarbīgas citu tautu iesaistīšanas kustībā, izveidoja nelielas brīvprātīgo kaujinieku vienības, kuras siroja pa visu Eiropu, bet lielās armādas kļuva par karaļu armiju, pie tam karaļi bija vīkingu konungi. Atsevišķas vienības pieteicās par karaļu algotņiem. Vienkāršie zemnieku kopienu dēli kļuva par augstmaņiem. Kaujinieku vienības formēja cilvēki, kam bija organizatora spējas. Vienīgi Islandē saglabājās kara demokrātijas forma (vēlēti vadoņi un valdnieki). Šī pārvaldes forma izgāja cauri visai Islandes vēsturei.
Piektajā periodā notika viens vienīgs liela mēroga iebrukums Ziemeļa Umbrijā (Nortumbria) 937. gadā. Tas bija Dublinas karš. Dublinas karā piedalījās 615 vīkingu kuģi. Uzvarēja vīkingi un izveidoja normaņu Dublinas hercogisti, kurā par hercogu ievēlēja konungu Olafu Rēdi.
Dublinas karā iesaistījās slovēņi, slovaki un horvāti - bijušo vergu dzimtu pēcteči, kuri vēlāk sakāva normaņus, padzina viņu vadoņus un izveidoja patstāvīgas dienvidu slāvu un horvātu valstiņas Bosniju, Hercogovinu, Hotvātiju un Slavoniju, kuru iedzīvotājiem, pretēji dažu vadošo padomju ideologu apgalvojumiem, nekad nav bijušas kopīgas etniskās saites, tostarp jau minētos slovēņus atveda uz šiemmÄ“ja cilvÄ“ki, kam bija organizatora spÄ“jas. VienÄ«gi IslandÄ“ saglabÄ