4. Krusta kari.
Romas pāvests un teitoņi
Kad Romas imperators redzēja Kristus mācību gana labu savas varas nostiprināšanai, kristietība kopš pirmā Romas pāvesta svētā Pētera laika sākuma kļuva par Romas impērijas galveno reliģiju. Kopš tā laika Romas katoļu kristiānisms tika izplatīts Eiropā vardarbīgā ceļā, izņemot Skotiju un Īriju. Blakus tai pastāvēja citas kristīgo draudzes Austreņa Romas impērijā - Bizantijā, kur tā tika dēvēta par pareizticību, kurai diemžēl krievu baznīca ir tikai sekta.
Krusta kari sākās kā Romas pāvesta un bīskapu idejiskai vadīta un akceptēta, ierosināta un organizēta militārā kolonizācija Āzijā, kuras skaļi izsludinātais mērķis bija katoliskās baznīcas cīņa pret neticīgajiem jeb citādi ticīgajiem musulmaņiem, jūdiem (šīs mācības radītājiem), no kā izauga neiecietība pret semītiem un visas nākamās tajā virzienā gājušās rasisma mācības.
Karagājiena uzdevums bija it kā atbrīvot Kristus dzimšanas un moku ceļa vietas no pagāniem un citādi domājošiem, ko varēja izdarīt vienīgi kā etnisko tīrīšanu.
Tā kā Romas pāvesta krēslā sēdēja franku karaļu ieceltas personas, tad galvenais spēks bija teitoņu un franku mūki un krusta bruņinieki. Krusta karu nosaukums cēlās no tam, ka teitoņu un franku bruņinieki un mūki nēsāja baltus apmetņus, uz kuriem bija uzkrāsots vai izšūts Romas pāvesta krusts. Krusta karu izsludināja Klermontā (Gallijā), vadīja Romas katoļu pāvests Urbāns Otrais. Tādi kari bija četri. Cits par citu asiņaināks, katrs bija genocīda akts pret attiecīgo tautu. Tātad jau pazīstamo genocīda politiku bija pārmantojušas kristiešu, arī musulmaņu, baznīcas.
Pirmais Krusta karš (1096. − 1099. g.) beidzās ar Jeruzalemes okupāciju, Edesas grāfistes, Tripoles grāfistes, Antiohejas kņazistes un Jeruzalemes karalistes nodibināšanu. Šīs mākslīgās valstiņas pārgāja Romas katoļu baznīcas īpašumā, bet par valdniekiem tajās iecēla pāvestam uzticīgos teitoņu ordeņa vadoņus.
Tā kā apetīte aug ēdot, tad sarīkoja otro Krusta karu (1147. ─ 1149. g.), kurā tika okupētas tās teritorijas, kas piederēja Ēģiptes sultānam Salāhatdīnam.
Sekoja trešais un ceturtais krusta karš. Šos karus veda Romas katoļi pret Bizantijas nestoriāņu katoļiem. Tie beidzās ar drausmīgu Konstantinopoles pilsētas un nestoriešu baznīcu izlaupīšanu, šo bagātību piesavināšanos un pārvietošanu uz Romas pāvesta mītni, slavenās un pasaulē visplašākās vissenāko dokumentu krātuves − Ēģiptes Aleksandrijas bibliotēkas nodedzināšanu.
Šajos karos mantā iedzīvojās katrs karotājs pēc kara likumiem, mēģinādams paturēt sev pat Romas pāvesta daļu.
Krusta karš drīz vien pārsviedās uz Eiropu, aptvēra visu Vidusjūras baseinu, Bulgāriju, Rumāniju, Ungāriju, Ģemānijai tuvās Vācas gala provinces, Franciju, Spāniju, Reinzemi (bijušo Ģermānijas koloniju). Tas bija vācu cilšu mežonīgas ģermanizācijas un kristīšanas sākums, kas turpinājās 200 gadus - līdz Prūsijas karam, aptverot arvien jaunas zemes.
96. attēls. Krusta karu karte (88).
Sākumā kāds bagāts teitoņu izcelsmes romietis esot uzcēlis slimnīcu saviem tautas brāļiem Jeruzalemē 1028. gadā. Tad Romas impērijas vairs nebija, bet Romā saimniekoja varaskārie kristiešu priesteri, Konstantinopolē - Bizantijas kristītie karaļi un priesteri, kuri katrs savu mācību uzskatīja par vienīgi pareizo. Tad nu šajā Jeruzalemes slimnīcā bija salasījušies teitoņi karā cirstās brūces dziedēt un sludināt kristietību, jo esot apnicis karot. Slimnīcas kalpotāji arī bijuši teitoņi un mīļie zēni, kā arī sagūstītie austrumzemju vergi.
Padzirdējuši par tā laika Romas pāvesta aicinājumu Kristus ciešanu vārdā uzsākt Krusta karu pret pagāniem Eiropā, Jeruzalemes slimnīcas teitoņi un sakši pirmie atsaukušies aicinājumam. Apvilkuši bruņas, paņēmuši ieročus, pacēluši slimnīcas palagu par karogu, uz kura uzmālējuši melnu pāvesta krusu, ieradušies Romā un stājušies pāvesta Urbāna Otrā vaiga priekšā kā svētās baznīcas sargi un cīnītāji par kristietības izplatīšanu Eiropā. Urbāns Otrais bijis sajūsmā un svētījis tos, nosaukdams par Teitoņu ordeni, par kura mestru kļuva pazīstamās Prūsijas iekarotāju un prūšu paverdzinātāju dzimtas ciltstēvs un teitonis Hohencollers vecākais.