5. Svētā Romas impērija
Vācas galā
Mans mērķis nav skaidrot Svētās Romas impērijas vēsturi, kas ir aprakstīta vēstures grāmatās, bet diemžēl tajās atkal impēriju ideologiem nevēlami fakti ir noklusēti, jo kāpēc gan parādīt, kā tad notika Vācas gala baltu cilšu paverdzināšana, kā par paverdzinātājiem kļuva "tie paši izbijušās Romas impērijas vēži - sakši, alemani, teitoņi, bijušie militārie vergi", tikai impēriskās himeras taustekļa citas metastāzes locekļi. Tāpēc ir vajadzīga šī sadaļa, lai pierādītu, ka jēdzieni Vācas gala ciltis un vācieši ir šķirti gan vēsturiski etniskā, gan valodas ziņā, bet apspiedēji nespēja radīt jaunu kultūru, kas it bieži aizmirstas, tāpēc šos etniskos jēdzienus un jauno valodu ar veco bieži jauc.
Pirmie ģermāņu valsts dibināšanas mēģinājumi esot sākušies kopš Romas impērijas panīkšanas. Tas noticis 5. - 6. gs m. ē., kad bijusī Romas impērijas Ģermānijas kolonijas grāfi un markgrāfi uzsāka cīņu pret franku impēriju par Svētās Romas bīskapa krēsla piesavināšanos, bet Vācas gala drumos upju un ezeru ielejās vēl izklaidus dzīvoja arvien vēl nelielās zemkopju ciltis, kuru dzīvesvietas nespēja tik ātri atklāt.
Kur franku impērijas ietekme neiesniedzās, tur gāja plašumā tā sauktu slāvu − bijušo Romas un atbrīvoto Bizantijas militāro vergu jeb skavīnu ( no kā 'slāvi') aktivitātes. Ungārijā un Austrijā radās Austroungārija, Sembrijā poļu Reče pospoļita un Austrumeiropā Krievijas impērijas iedīgļi, bet Vācas galā aktivizējās bijušo vergu dažādo tautu dzimtas, kas pamazām skaitliski palielinājās un dzīvoja mežainos apvidos, piedalījās vīkingu kustībā, laupīdamas un medīdamas vergus tirgum. Tāds stāvoklis ģermāņu grāfus, markgrāfus un citus augstmaņus neapmierināja, bet pēc franku iekundzēšanās Vācas galā nekas nemainījās.
843. gadā notika Ģermānijas hercogu, markgrāfu un grāfu Verdenes saiets par interešu sfēru sadali savā starpā un ar frankiem. Verdenes saietā tika izstrādāti stratēģijas, taktikas, politiskie un organizatoriskie pamati Ģermānijas valsts atdalīšanai no franku impērijas..
Par Ģermānijas teitoniskās un saksiskās impērijas sākumu būtu jāuzlūko franku imperatoru Karolingu dinastijas sabrukums 887. gadā, kad tika gāzts franku karolings Kālis Dūšīgais (Resnais) un imperatora godā tika iecelts Korintes saksis Arnulfs, kuru uzskatīja par Karolinga un sakšu verdzenes dēlu, par neīsto Karolingu. Tāpēc 887.gads bija Ģermānijas valsts radīšanas pirmā perioda saksiskā sākotne, kam sekoja rīvēšanās proromisko aristokrātu starpā.
Ģermānijas valsts izveidi iedala periodos.
Pirmais periods sākās ar Karolingu dinastiju krišanu, franku ietekmes sfēru pakāpenisku sašaurināšanos, sakšu hercogu nākšanu Frankonijas tronī 887. gadā. Tas turpinājās 24 gadus un iezīmējās vēsturē ar nepārtrauktu kašķēšanos starp sīkajām karalistēm, hercogistēm, markgrāfistēm3 un grāfistēm, auglīgas druvas pārvēršot atmatās, iznīcinot mājlopus, zemniekus iesaistot un apkaujot karā.
Markas grāfam (markgrāfam) bija savs karaspēks, bīskaps, baznīca, saimniecība, kalpi, uzraugi, sklavīni, pusbrīvie zemnieki, kurus atsevišķos gadījumos var uzlūkot par līdzīgiem kuršu ķoniņiem. Tātad katrai markai bija savas patstāvīgas saimnieciskās, pārvaldes, aizsardzības, tiesu spriešanas, idejiskās vadīšanas funkcijas, kuru realizēšanā bija vajadzīga sava interešu politika satiksmē ar karali un citiem markgrāfiem, starp kuriem arvien bija nesaskaņas.
Otrais periods sākās 911. gadā, kad sakšu Karolingi tika pilnīgi atstumti malā, par franku impērijas karali tika ievēlēts Reinas franku hercogs Konrads Pirmais, kuru atbalstīja arī sakši un saksoņi, kuriem piederēja savas markas Frankonijā. Konrādu ievēlēja tikai tādēļ, ka viņš solīja atzīt marku autonomiju iekšējo lietu kārtošanā, kaut gan Romas pāvesti bija pret šādu lēmumu. Konrads Pirmais savu solījumu izpildīja, kādēļ radās pretrunas starp karali un bīskapu24.
Neapmierināti palika Bavārijas alemānu hercogi, kuriem bija aizspriedumi pret Reinas saksoņiem kā bijušajiem pretiniekiem Romas karā ar barbaru un ķeltu karaspēku, kurā ņēma dalību Reinas saksoņi25 un frankoņi. Šajā periodā tika ieviesti mantojami firstu27, baronu28 un fogtu29 tituli sīkākiem muižniekiem.
Trešais periods iestājās 919. gadā ar nopietnu šķelšanos novadu hercogu, firstu, grāfu, baronu, fogtu un amtmaņu30starpā. Bavārijas hercogi un grāfi ievēlēja par savu erchercogu (virshercogu) Arnulfu, bet Saksijas, Saksonijas un Frankonijas hercogi, kuri bija vairākumā, ievēlēja tīrasiņu saksi Heinrihu Pirmo par savu vadoni. Švābijas hercogi savukārt gribēja redzēt Ģermānijas tronī savu karali Buhardu. Tā nu nevarēja pieņemt kopīgu lēmumu divu gadu laikā. Vienojās par triju patstāvīgu Ģermānijas pavalstu izveidošanu, kurās karaļiem Heinreiham un Buhardam, erchercogam Arnulfam tika dota pilnīga teritoriālā, politiskā, saimnieciskā, administratīvā autonomija.
Ceturtais periods iesākās 936. gadā, kad par valdnieku ievēlēja Otonu Pirmo (skat. att.). Šajā reizē hercogu Ahenas konference Otonu ievēlēja neticami vienprātīgi, jo viņš solījās sekot Karolingu dinastijas tradīcijām, kaut gan pēc troņa iegūšanas savu solījumu nepildīja, izvirzīdams par pamata mērķi vienotas Ģermānijas izveidi, nostiprināšanu, teritoriālu paplašināšanu, pievienojot Itālijas un tuvākās brīvo baltu cilšu kopienu (marku) zemes.
942. gadā Ģermānijai tika pievienota Vestfālene un Lotringija. Otona I valstī nu bija 5 ģermāniskas hercogistes ar alemānu un saksoņu izcelsmes hercogiem priekšgalā, kuri pasāka nemitīgi plēsties ar katoļu priesteru kārtu un bija noskaņoti šķeltnieciski, jo Romas pāvests arvien vēl bija franku karaļa ieliktenis. Tāpēc Otons Pirmais bija spiests iesākt valdīšanu ar spēcīgu un uzticama karaspēka izlases vienību veidošanu, lai ar spēku apspiestu hercogu šķelšanos, ķērās pie ideoloģiskās aizmugures nostiprināšanas uzticamu bīskapu personās. Šim nolūkam katoļu priesteri tika visādos veidos tuvināti Otona galmam. Hercogistu apvienošanu prasīja arī starptautiskais stāvoklis.
10. gs sākumā ungāri iekaroja Pannoniju, sagrāva Lielmorāvijas valsti, bet 955. gadā sagrāba Bavāriju. Izveidojās Ungārijas impērija, kura sāka spiesties iekšā vācu zemēs. Čehijas karaļa Boļeslava Pirmā un Otona Pirmā apvienotais karaspēks 955. g. 10.augustā sakāva ungāru armiju pie Ausburgas. Ungārijas impērija tika sakauta. Otona Pirmā autoritāte Eiropā pieauga. Ungāri bija likvidējuši Otona Pirmā niknākā ienaidnieka bijušās Dāķijas sklavīnu kņaza Samo polabu Morāvijas impēriju. Pēc Lielmorāvijas sagrāves Otons Pirmais pievērsās valsts iekšējām lietām, panāca neuzticamo hercogu un bīskapu nomaiņu, kam sekoja Svētās Romas impērijas pakāpeniska izveide, kuras organizatoriski politiskais pamats bija Romas katoļu pāvesta, bīskapu un Ģermānijas muižnieku apvienošanās kopīgam karam pret pagāniem, dalot iegūto zeltu un citas bagātības uz pusēm.
Piektais periods bija Itālijas iekarošanas laiks, kad tika noslēgta Romas katoļu pāvesta, bīskapu un Otona Pirmā ūnija pret pagāniem. Tas bija Krusta karu sākums Eiropā, Vācas gala cilšu pakļaušanas, Ģermānijas muižnieku izvēlēto karaļu un Romas pāvesta ūnijas dibināšanas un sadarbības sākuma laiks.
Ģermānijas un Romas pāvesta ūnija patiesībā sāka darboties tikai 10. gs sākumā, kad Romas pāvesta krēslā ar Otona Pirmā atbalstu iekļuva pirmā sieviete Teodora. Pāveste Teodora panāca Dievmātes svētuma un līdztiesības pilnīgu atzīšanu trīsvienībā, ar ko padarīja katolismu pieņemamāku baltu ciltīm. Pāvestieni Teodoru nomainīja viņas meita Māroce, aizsākdama jaunu pāvestu dinastiju, pirmo reizi dodot sievietēm teologu tiesības.
Māroce paplašināja pāvesta tiesības, ieskaitot iejaukšanos politikā, un 911. g. iecēla par Romas pāvestu savu dēlu Johanu XI, bet pati izgāja pie Provansas karaļa Hugo par sievu. Tā viņa cerēja ietekmēt notikumus Itālijā.
Taču Māroces otrs dēls Alberihs no otrā vīra sarīkoja dumpi, gāza viņas jauno vīru Hugo no Provansas karaļa un māti no pāvesta troņa, Hugo izsūtīja trimdā, māti Māruci un pusbrāli Johanu XI ietupināja cietokšņa pagrabā līdz mūža galam, bet pats iesēdās pāvesta tronī, pieņēma sev seno titulu ''Romas patrīcijs un senators'', valdīja Romā 22 gadus kā karalis un pāvests, piešķirdams sev tiesības iecelt pāvestus, pilnīgi pakļaujot tos karaļa varai, gribai un iedomām. Viņš panāca, lietodams soda sankcijas pret katoļu priesteriem un aristokrātiem, ka 955. gadā par pāvestu ievēlēja Alberiha astoņpadsmitgadīgo dēlu, kuram deva Johana XII vārdu, bet Itālijas ziemeļa un vidienes novadus Alberihs pamazām pakļāva sev, ar drastiskām metodēm panāca markgrāfu, hercogu, grāfu un firstu pakļaušanos karaļa gribai, iekļaujot savā valstī arī Ģermānijas hercogistes bijušajā Ziemeļa Umbrijā (Austrija, Šveice, Bavārija un citi novadi).
Tādi notikumi nebija patīkami Otonam Pirmajam, jo pāvesta Hugo piekritēji atrada patvērumu un atbalstu Ģermānijā. Taču tas netraucēja Otonu Pirmo 941.gadā nosūtīt savu karaspēku pret Hugo un pieņemt pie sevis galmā aizbēgušo Hugo troņa kārotāju markgrāfu Bērenhāru. Otons panāca, ka 950. gadā Bērenhārs kļuva par Itālijas ķēniņu, slepeni izmantodams Otona Pirmā armijas atbalstu, jo tajā kalpoja teitoņi, bet teitoņa Bērenhāra pretinieki vēlējās redzēt tronī nelaikā mirušā karaļa Hugo jauniņo atraitni Adelheidu, kura pirms tam bija karaļa Lotāra sieva. Adelheidas atbalstītāji lūdza Otonu Pirmo palīdzēt. Viņš, it kā to vien būtu gaidījis, iegāja ar lielu karaspēku Itālijā, nesaņēmis pretestību no markgrāfu un hercogu puses. Adelheida kļuva par Otona sievu. Otons Pirmais mēģināja panākt pieņemšanu pie Romas pāvesta Johana XI ar Maincas bīskapa starpniecību, bet pāvests to noraidīja.
Kamēr karalis ar jauno karalieni dzīvoja Langobardā, sākās hercogu un grāfu nevienprātības izraisītas nekārtības Ģermānijā. Otons bija spiests atgriezties dzimtenē. Ar spēku nomierinājis vietējos teitoņu valdnieķeļus, pēc 10 gadiem viņš sekmīgi atsāka Itālijas tālāko iekarošanu un nodeva pāvestam zvērestu: ''Svēti apsolu Tev, ka tad, kad ienākšu Romā, darīšu visu, kas būs manos spēkos, Tevis un Romas baznīcas labā. Apsolos vērsties pret katru, kas iedrošināsies apdraudēt pāvesta veselību un dzīvību vai mēģinās nodarīt kādu citu ļaunumu Jūsu augstībai. Būdams Romā, es solos neizdot nekādas pavēles vai rīkojumus, ne arī rīkot pulcēšanos, kas varētu skart pāvesta tiesības un Romas pilsētas iedzīvotāju intereses, nesaskaņodams ar Tevi, svētais tēvs. Mantas, kas nonāks manās rokās no Romas baznīcu īpašuma, atdošu Tev atpakaļ. Manus vietvalžus Itālijas karalistē piespiedīšu zvērēt Tev, ka viņi būs Tavi palīgi un Svētā Pētera tēvzemes sargi'' (Monumenta Germaniae Historica. Hannoveare, 1893, Nr. 10/12, 21. lpp)
Tā nu 962. gada 31. janvārī tika nodots šis zvērests. Johans XI uzlika Otonam Pirmajam galvā ķēniņa kroni, pasludināja Otonu Pirmo un Adelheidi par karaļu pāri. Pēc tam tika sasaukta sinode, kura atbalstīja pāvesta lēmumu. Otons Pirmais panāca, ka sinode un pāvests deva zvērestu neiesaistīties nekādās darīšanās ar bijušo karali Bērenhāru "kas varētu apdraudēt Ģermānijas - Svētās Romas impērijas intereses, kā to turpmāk sāka dēvēt pāvesta galmā" (tur pat).
966. gadā Otons Pirmais veica trešo iebrukumu Itālijā un drausmīgā veidā izrēķinājās ar saviem pretiniekiem nu jau Svētās Romas impērijas vārdā. Tā kā Itālijas dienvidu gals iegājaa Bizantijas impērijā, tad Otons lūdza Bizantijas princes roku un sirdi, lai tādējādi iegūtu visu Itāliju bez kara.
Bizantijas valdnieks Nikifors Flors atraidīja šo precību priekšlikumu. Otons atbildēja ar to, ka 968. g. papildus pievienoja Ģermānijai Apūliju, Bāru un Kalabriju, paziņoja, ka šīs teritorijas tikšot atdotas atpakaļ tikai tad, ja Bizantijas valdnieks piekritīs norunātajām precībām.
Tā kā valdnieki nespēja vienoties vispirms jau baznīcu lietās, tad sākās Bizantijas karš. Tas beidzās ar Otona uzvaru. Otons I aizgāja aizsaulē, saprecinājis savu troņmantnieku Otonu Otro ar Bizantijas princesi Teofaniju 972. gada vasarā. Tādējādi Otonu Pirmo nomainīja tronī viņa dēls karalis Otons II un karaliene Teofanija, ko Romas pāvests kronēja par Svētās Romas impērijas karaļu pāri. Atkal tika doti abpusēji uzticības zvēresti.
Otons II krietni izkarojās gan ar Franku valsti, gan Bizantiju, gan Lotringiju, gan Rietumeiropas slāviem, kuri mēģināja atjaunot savu valstiskumu Vācijā un Rieteņa Prūsijā. Viņš panāca, ka turpmāk kronēšanu izdarīs Āhenas bīskaps bez pāvesta starpniecības, ar ko nostiprināja ģermāņu priesteru neatkarību no Romas, kaut gan visas lietas tika kārtotas Romā un saskaņotas ar pāvestu.
Pēc Otona II nāves par Lielģermānijas ķēniņu tika kronēts trīsgadīgais Otons III, bet valsts lietas līdz viņa pilngadības sasniegšanai kārtoja 60 g. vecā vecmāmiņa Adelheide − Otona Pirmā sieva.
Otona III panākumus garantēja tas, ka par pāvestu tika iecelts Otonu draugs un teitoņu izcelsmes radinieks bīskaps Herberts, kas tika saukts par pāvestu Silvestru II.
Silvestrs II ar Otona III atbalstu panāca īpašuma tiesību anulēšanu uz tām zemēm, kuras baznīcām atņēma un izdalīja privātpersonām Otons II, kā arī noteica baznīcu zemju īpašumu neaizskaramību, noteica nodevu tiesas baznīcai un karalim, kā arī 998. g. izdeva kapitulāriju par serviem (vergiem un atkarīgajiem cilvēkiem), kurš noteica ikgadējās servu klaušas, lai tie nekārotu brīvību, jo ciešanas vedot pie apskaidrības un grēku piedošanas, ar ko oficiāli pasludināja visu zemnieku zemju nodošanu īpašumā muižām un baznīcām, zemnieku pārvēršanu muižnieku vergos.
Svētā Romas impērija paplašinājās, vēršot plašumā Krusta karus, kuri pārsviedās uz Vācas galu. Lielģermānija pakāpeniski izpletās līdz Baltijas jūrai, Oderai, bet vidienē ─ līdz Vislas augštecei. Vācas galā teitoņu, ģermāņu un sakšu valdnieki ar Romas pāvesta un bīskapu svētīto ordeņu slepkavu rokām izveidoja Meklenburgas (abpus Oderas lejtecei), Holšteinas (Rūģene), Frīslandes (Beļģija), Silēzijas, Austrijas, Braunšveigas un Brandenburgas, Savojas, Šveices, Milānas, Krainas, Karintes u.c. hercogistes, markgrāfistes, tostarp Morāvijas markgrāfisti, Saksonijas kurfirstiju, kā arī Minsteres, Strasbūras, Zalcburgas, Lēžas, Vitenbergas, Ausburgas bīskapistes, kurām tika pakļauti milzīgi apgabali, bet katram bīskapam tika pakļautas ordeņa brāļu bruņinieku militārās apvienības − Hermaņa jeb Vācu, Teitoņu, Zobenbrāļu un citi ordeņi.
Vienīgi Polija panāca neatkarīga bīskapa posteni Gņeznā, kura sēdekli vēlāk pārcēla uz Krakovu. Tā Polija saglabāja savu neatkarību no Ģermānijas, jo pāvesta krēsls neiedrošinājās vērsties pret kristītām tautām. To saprata arī leišu cilšu vēlētie ķēniņi un sāka veidot savu neatkarīgo Lietuvas kņazisti pēc poļu parauga, kristīdamies paši un kristīdami savas tautas. Prūši, latvieši un igauņi to nesaprata. Vienīgi lietuvieši Mindauga vadībā uzsāka kristīšanos patstāvīgi, lai izbēgtu no Vācas gala seno pamata cilšu likteņa.
Ģermānija bija kļuvusi par Romas pāvesta vasali un pagānu šķīstīšanas moku priekškambari, kuram jāizejot cauri pirms sākt mūžīgo dzīvošanu katoļu paradīzē.
Tā tika ģermanizētas Vācas gala ciltis ar teitoņu, sakšu, alemanu ieročiem un Romas katoļu kristiešu pāvestu, bīskapu un mūku rokām, baznīcas zvanu un raganu sārtu pavadījumā. Ja kāds nekristījās ar labu, tad kristīšanu panāca ar cilvēka mocīšanu un noslepkavošanu, kā tas notika vēlāk arī Prūsijā un Latvijā. Vēršu uzmanību uz aizvēstures faktu, ka kādreiz vāciem draudzīgās ienācēju tautas likteņa griežos kļuva par nodevējām.
Izmainījās seno Vācas gala cilšu valoda. Tajā iegāja franku, sakšu, bijušo Romas impērijas vergu un teitoņu substrāti, radās gan klasiski me=MsoBodyTextIndent style='margin-top:0cm;margin-right:0;margin-bottom: 0cm;margin-left:0;margin-bottom:.0001pt'>Ä¢ermÄ